Jānis Krastiņš – tulkotājs un ķīmiķis, kas kopš 1987. gada tulko daiļliteratūru no čehu valodas. Kopskaitā viņa kontā ir vairāk nekā 21 grāmata, bet ir arī viena grāmata, kas tulkota no slovāku valodas.

Nominēts 2014. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais tulkojums" par Josefa Škvorecka grāmatas "Cilvēka dvēseles inženiera stāsts" tulkojumu no čehu valodas, savukārt 2021. gadā – par Jakubas Katalpas romāna "Vācieši" tulkojumu no čehu valodas.

2026. gadā piešķirta Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu. Uz plašāku sarunu Jāni Krastiņu aicinājusi Liega Piešiņa.

Liega Piešiņa: 17. aprīlī jūs saņemsiet LALIGABA mūža balvu. Kā esat tam noskaņojies?

Jānis Krastiņš: Par laimi pēc lielā šoka, kad man to paziņoja, bijuši divi mēneši, lai varētu tam kaut kā pielāgoties un padomāt par to, ko es ceremonijā varētu teikt – ja vispār būšu spējīgs kaut ko pateikt, jo cilvēks nezina, kas ar viņu notiek, kad viņu izved lielas publikas priekšā un liek teikt svinīgas runas.

Kaut kā es pa šo laiku pie tā vēl neesmu pieradis un jūtu, ka līdz kapa malai nepieradīšu pie tā, ka cilvēks, kas visu mūžu nostrādājis Neorganiskās ķīmijas institūtā, piepeši mūža beigās saņem LALIGABA par literatūru. Tas ir kaut kas neaptverams!

Man ir tāda sajūta, ka esam divi dažādi cilvēki, un tas otrs, kas kaut ko tulko – nu, lai viņš tulko – kas tad man!

Kādi ir jūsu brīvdienu rīti? Vai tie atšķiras no darbadienu rītiem? 

Jāatzīst, ka tagad visas dienas ir vienādas – neatkarīgi no tā, vai tā ir svētdiena, pirmdiena, vai otrdiena – ja nu galīgi kaut kur nav jāskrien 

Kāds tad ir jūsu dienu ritums?

Esmu jau tādā vecumā, kad moka bezmiegs... Bet laukos varu nogulēt gandrīz līdz deviņiem.

Pilsētā ceļos jau ap septiņiem: paēdu brokastis un, ja ir kas tulkojams, uzreiz metos pie darba. Neslaistos.

Ilgāk par divām stundām gan vairs lāgā nevaru ne patulkot, ne arī gribas tulkot, un, ja teksts nepatīk vai kaut kur ieķeras, metu mieru un neliekos ne zinis. 

Kas piedien pie ikdienas darbiem?

Pirmais – ieslēgt datoru un apskatīties feisbuku, vai kāds ir reaģējis uz manām "muļķībām". Tikko pamostos, ieslēdzu arī Latvijas Radio pirmo programmu un klausos rīta ziņas. Ja nekas briesmīgāks par tām briesmām, kas šobrīd pasaulē notiek, nav noticis, varu celties augšā.

Raksturojiet sevi kā tulkotāju!

Būtībā tas man ir visa mūža vaļasprieks – čehu valoda un tulkošana, kas varbūt pat nejauši nākusi klāt valodas zināšanām, jo man darbā bija viena prātīga kolēģe – un darbā to zināja visi faktiski – un jautāja: "Jāni, tu zini čehu valodu – vai neesi kaut ko mēģinājis tulkot?"

Man pašam tas nebija ienācis prātā. Pamēģināju un šo to iztulkoju – kaut kādus stāstiņus. Šogad laikam paies 45 gadi, kopš pirmais stāstiņš tika publicēts – tas notika  1981. gada maijā un bija publicēts "Literatūrā Mākslā". Tā bija Juži Mareka "Sirdsapziņa" – detektīvstāstiņš par vienu tanti, kas redzējusi, kā kādu nogalina un viņa nevar gulēt, iekams nav aizgājusi uz policiju un to izstāstījusi. Tā tas turpinājās. Es neteiktu, ka uzreiz īpaši ķēros tam klāt, jo galu galā toreiz bija jāraksta disertācija, tā ka tulkošana bija tikai brīvajos brīžos.

Tulkojāt, ņemot talkā rakstāmmašīnu, vai tomēr rakstījāt ar roku?

Sākumā ar roku, pēc tam nopirku rakstāmmašīnu. Kaut gan tagad vēl nesen ar roku vienu darbu rakstīju. Ar roku rakstot,  kaut kā vairāk tiek sakopotas  domas. Tagad ar datoriem jau ir vienkārši: žvikt, žvikt – un izlabo. Domāšana netiek nodarbināta.

Turklāt es droši vien biju pirmais tulkotājs, kas sāka tulkot, izmantojot datoru. Jo Neorganiskās ķīmijas institūtā bija datoru nodaļa, un es uzreiz žigli aptvēru, ka tas varētu noderēt, un iemācījos rakstīt datorā.

Jau deviņdesmito gadu beigās iznāca viens tulkojums, kas tika veikts, izmantojot datoru. Mēs uz to skatījāmies kā uz debesu brīnumu: salīdzinot ar rakstīšanu ar rakstāmmašīnu, tas bija kaut kas neaptverams! Progress bija ārkārtīgi liels. 

Astoņdesmito gadu vidū konstatēju, ka Rakstnieku savienībā notiek jauno autoru semināri. Toreiz iekļāvos vecuma grupā līdz 35 gadiem – iesniedzu savu pirmā lielā tulkojuma fragmentu, pašu sākumu.

Tas bija traks tulkojums: darbs bija par Čehijas karali Kārli IV – tur bija desmitiem personāžu no viduslaikiem, karaļi, ķēniņi un Dievs zina, kas vēl. Toreiz taču nebija interneta, kur varēja apskatīties, kas konkrētais varonis ir. Tīrās mokas! 

Ja būtu to zinājis, nekam tādam nebūtu ķēries klāt. Kad iesniedzu vajadzīgās lappuses Rakstnieku savienībā, Anna Bauga, toreiz galvenā tulkotāja no čehu valodas, bija recenzente: viņa ieteica, ka šo grāmatu man vajadzētu iztulkot pilnā apjomā un izdot. Tā tas sākās. Tas bija Františeka Kožīga darbs "Čehijas karaļa Kārļa Ceturtās dzīves un valdīšanas hronika". Grāmata iznāca 1987. gadā 50 tūkstošos eksemplāru – neiedomājams skaitlis mūsdienās! Protams, skraidīju pa visiem veikaliem un skatījos, vai tā ir izlikta skatlogā vai nav. Tas man bija notikums! Grāmatu dāvināju visiem visādās jubilejās un tamlīdzīgi. Mazliet plātījos... 

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!