Laimīgs un izredzēts. LNSO jaunais mākslinieciskais vadītājs Tarmo Peltokoski

"Es daru to, ko vienmēr esmu vēlējies darīt. Tas nav gluži ikdienišķs dzīves ritējums, vairums tā nedzīvo. Bet es citādu dzīvi nepazīstu. Un nevēlos. Vienmēr gribēju dzīvot tieši un tikai tā. Un tas nebūtu iespējams, ja es kopš pirmlaikiem nezinātu, ka vēlos to. Tā nav nejaušība. Darīju visu iespējamo, lai nonāktu pie tā, kas man tagad ir. Ne jausmas, kad izmazgāt drēbes vai kad nākošgad tikšu mājās. Bet atkal — nežēlojos par to. Ir tik daudzi, kas vēlētos to pašu, vai vismaz domā, ka vēlas, bet netiek tik tālu. Esmu ļoti laimīgs un izredzēts," — tā sarunā ar Orestu Silabriedi atzīstas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunais mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents TARMO PELTOKOSKI.

Šī ir viņa pirmā lielā intervija "Klasikai", kurā runājam par bērnību, Jormas Panulas fenomenu, cilvēka balsi, senlaiku operdziedātājām, Mocartu un Vāgneru, paša kompozīcijām, grāmatu lasīšanu, Brēmenes orķestri un Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku...

No Donalda Daka pie Jormas Panulas

Tarmo Peltokoski: Uzaugu mazā Rietumsomijas pilsētiņā Vāsā, kas nosaukta par godu Zviedrijas karalim un kurā puse iedzīvotāju runā zviedriski. Klavieres sāku spēlēt tikai astoņu gadu vecumā, turklāt pēc savas iniciatīvas, nevis tāpēc, ka kāds mani būtu spiedis to darīt. Zinu, ka cilvēkiem patīk atcerēties bērnību, bet es sazin kāpēc nemēdzu to darīt. Biju ļoti mērķtiecīgs no kāda 13 gadu vecuma… Tu tiešām vēlies dzirdēt par manu bērnību?

Parunāsim par to, kā mūzika atnāca pie tevis.

Mani vecāki nav mūziķi, bet vecmāmiņa bija vokālā pedagoģe. Viņa dzīvoja netālu no mums, viņai bija klavieres, un lielāko daļu laika es pavadīju pie viņas. Spēlēju klavieres, bet tas nebija nekas nopietns. Notis nepazinu, spēlēju kaut ko pēc dzirdes.

Improvizēji?

Tieši tā.

Es biju kvēls Donalda Daka komiksu fans, īstenībā joprojām esmu, un es tolaik izmantoju komiksu kā partitūru: uzliku zīmējumus uz nošu pults un spēlēju to, ko redzēju bildēs. Līdz pat šodienai atceros šo to no tālaika kompozīcijām. Ir pat saglabājies video. Jā, man bija kādi astoņi gadi.

Un tad desmit gadu vecumā maniem vecākiem kļuva skaidrs, ka jāmeklē nopietnāki padomdevēji mūzikā, un es tiku pie dažiem ļoti labiem skolotājiem. 13 gadu vecumā iestājos Somijas Jauniešu klavierspēles akadēmijā, un nākamo sešu gadu laikā tā bija manas dzīves būtiskākā daļa, no tā laika ir arī mani labākie draugi.

Savukārt 14 gadu vecumā es pirmoreiz pamēģināju diriģēt. Notika mana satikšanās ar Jormu Panulu.

Lūdzu, raksturo viņu.

Profesoram Panulam patlaban ir 92 gadi, un viņš joprojām māca diriģēšanu. Sibēliusa Mūzikas akadēmijā viņš sāka strādāt 70. gados, 1993. gadā aizgāja pensijā, bet kaut kā sanāca tā, ka viņš joprojām māca diriģēšanu. Panula bijis skolotājs visiem ievērojamajiem somu diriģentiem, jau sākot ar Esu Peku Salonenu un Juku Peku Sarasti, kas bija viņa pirmie audzēkņi. Un tā līdz mūsdienām, līdz Klausam Mekelem un visiem tiem, kas nāks vēl pēc manis, un viņi noteikti nāks.

Jorma Panula ir klasiskās mūzikas gigants pasaules mērogā, bet vienlaikus arī ļoti dārgs un nozīmīgs cilvēks tieši manā dzīvē, tāpēc ka bez viņa nekas nebūtu bijis iespējams.

Tas attiecas arī uz citiem somu diriģentiem. Salonens bez Panulas nemūžam nebūtu izlauzies plašajā pasaulē jau 25 gadu vecumā.

Panula ir divu būtisku atziņu autors. Pirmā atziņa — nav iespējams kļūt par diriģentu, ja tu netiec pie dzīva orķestra. Sibēliusa akadēmijā ir diriģēšanas klase, un tiem, kas studē atskaņotājmākslu, maksā, lai viņi spēlētu topošajiem simfoniskā orķestra diriģentiem. Katrs tiek pie orķestra divas reizes nedēļā. Ne Vācijā, ne Anglijā, ne vēl visur kur tas tā nenotiek — tur tu mācies diriģēt divas klavieres, kas imitē orķestri. Kas tas ir? Tas nav orķestris. Kā tu vari kļūt par diriģentu, ja tev nav orķestra?

Un otrā Panulas atziņa — jālieto videokamera. Katra tava diriģēšanas reize tiek nofilmēta. Uzreiz pēc nodarbības mēs ejam skatīties video.

Skan briesmīgi.

Vienalga. Tā tu mācies. Un, ja tu man jautā par Jormas Panules personību, tad es teiktu īsi — viņš ir īsts soms. Viņš nerunā. Viņš ņurd un burkšķ, un pasaka “kas, pie joda…” vai arī “mamma mia”. Panula nevienam nekad nav pateicis, kas un kā būtu jādara. Viņa metode, kas faktiski neeksistē, pieprasa, lai diriģēšanas lieta jau būtu tevī pašā. Neviens netiek barots ar karoti. Tev vai nu piemīt tas, vai nepiemīt. Viss jāatrod tevī pašā. Tāpēc somu diriģenti atšķiras. Tā tev nav krievu skola, kur viss notiek pēc Musina receptes, vai sazin vēl kāda cita skola. Somijā viss atkarīgs no paša diriģenta personības.

Panula var būt burkšķīgs klasē, bet kāds viņš ir ārpus tās?

Esmu daudzkārt viesojies pie viņa mājās un kopā ar viņu braucis uz meistarklasēm dažādās Eiropas vietās, viņš bieži bijis arī pie manis ciemos, un tad viņš ir ļoti sirsnīgs. Jau teicu — Panula ir man ļoti dārgs cilvēks. Beidzamajā laikā mēs retāk tiekamies, šad tad sazvanāmies, bet es vienmēr jūtu viņa klātbūtni. Pagaidām nav nekādu pazīmju, ka viņš justos vecāks un lēnīgāks.

Vai viņš seko tavai diriģenta darbībai? Skatās videoierakstus?

Ceru, ka nē. Bet man ir aizdomas, ka jā.

Draugi, vai vēlaties dzirdēt "Tosku"?

Vai tev pašam ir vērā ņemama dziedamā balss?

Man ļoti patīk dziedāt. Neesmu gan drošs, vai arī citiem patīk mana dziedāšana. Kad esmu vienatnē, eju cauri operu partitūrām un visu izdziedu. Kad esam draugu lokā, atskaņoju šīs operas arī viņiem. Es saku: “Draugi, vai jūs vēlaties dzirdēt “Tosku”?”

Esmu dziedājis arī visu “Valkīru”, un tās ir četras stundas. Dziedu visas lomas. Esmu valkīra Brinnhilde un dziedu “hojotoho”. Pēc tam pārtopu par Votānu un dziedu viņa garo monologu. Pēdējos Ziemassvētkos nodziedāju visu “Burvju flautu” kādiem trīsdesmit cilvēkiem, tas jau bija publisks priekšnesums, es nepazinu visus tos cilvēkus. Un dziedāju viņiem visas lomas no Zarastro basa līdz Nakts karalienes koloratūrām ar visu trešās oktāvas fa, tikai manā gadījumā oktāvu zemāk. Tāds, lūk, man hobijs. Ļoti patīk to darīt.

Ja nopietni, tas ir labākais veids, kā mācīties operas. Kā citādi izurbties cauri, piemēram, Vāgnera monstrozajām partitūrām? Vispareizākais ir pašam visu izspēlēt un izdziedāt. Pēc tam mūzika ir tavos pirkstos un tu esi iemācījies katru vārdu.

Ja varu nospēlēt un nodziedāt visu “Dievu mijkrēsli”, pilnīgi noteikti varu to arī nodiriģēt. Esmu nolēmis turēties pie šī hobija visu dzīvi.

Vai tas palīdz arī kaut kā tikt klāt cilvēka balss noslēpumiem?

Mani ļoti interesē dažādas dziedāšanas tehnikas un balsenes uzbūve. Esmu pētījis balss aparāta darbību un to, kā darbojas muskuļi, kad jūs dziedat krūšu balsī un kad galvas balsī. Neesmu pārliecināts, vai visi diriģenti zina šīs lietas. Bet, strādājot operā, jums jāzina, kā sekmēt to, ka dziedātājs dzied labāk un jūtas labāk. Esmu nopietni aizrāvies ar cilvēka balss fenomenu.

Vai opera kādudien būs tava prioritāte?

Pilnīgi noteikti jā.

Vienmēr esmu gribējis diriģēt operas. Gan jau esi dzirdējis šo stāstu, tomēr atgādināšu — 11 gadu vecumā atklāju Vāgneru, un tas ierosināja mani kļūt par diriģentu. Pirms tam vienkārši mācījos klavieres, spēlēju Listu un pats savas “Transcendentālās etīdes”. Bet Vāgners man pēkšņi bija dižākā lieta mūzikā, kāda vien iespējama.

Centos spēlēt viņa partitūras, bet atklāju, ka tas neskan pārāk labi, un vienīgā iespēja, kā tikt klāt Vāgneram, ir diriģējot orķestri. 12 gadu vecumā iestudēju “Nībelunga gredzena” īso versiju klavierpavadījumā un ar īsinājumiem. Vāgneram pa pēdām sekoja Mocarts, Pučīni.

Bet, kad 14 gadu vecumā sāku mācīties diriģēt, nācās aizmirst par operu. Somija nav operu zeme. Mums ir viens opernams, savukārt, piemēram, Vācijā ir ap 80.

Visi diriģenti, kas mācījušies pie Jormas, ir simfoniskās mūzikas diriģenti. Miko Franks šad tad diriģē operas, redzēju viņu Vīnes Valsts operā, bet tas ir izņēmums. Un vēl viena lieta — viņi visi ir stīdzinieki. Es esmu pianists. Jormas priekšstatā diriģentam jābūt orķestra mūziķim, vēlams, stīdziniekam. Man nācās justies drusku neērti par to, ka esmu pianists.

Biju bez pieredzes orķestrī. Labi, pāri reižu spēlēju čelestu, bet tas īsti neskaitās. Vācijā ir citādi: tur visi diriģenti savulaik bijuši pianisti un karjeras sākumā opernamu pagrabos spēlējuši klavierpavadījumus solistiem, seko kapelmeistara amats piecpadsmit gadu garumā vai kas tamlīdzīgs, viņi netiek pie simfoniju diriģēšanas. Turpretim es kopš 15 gadu vecuma esmu diriģējis Brāmsu, Sibēliusu, Bēthovenu, 16 gadu vecumā nāca Čaikovska Piektā, un tā tālāk. Pilnīgi cita pieeja.

Tagad, kad man ir iespēja pašam izvēlēties, ko diriģēt, es pamazām dodos atpakaļ uz pirmsākumu, respektīvi, uz operpasauli. Skaidrs, ka mana karjera sākas kā simfoniskajam diriģentam, bet es noteikti tēmēju uz operu. Nākošgad diriģēšu operu Latvijā un vēl šur tur. Cerams, tas notiks arvien biežāk un biežāk.

Ar balsi apsēstais

Vai tev ir kāds īpaši tuvs cilvēka balss tips? Augstas balsis, zemas balsis…

Ja runājam par cilvēka balsi, esmu kārtīgs apsēstais.

Nekad neesmu īpaši interesējies par jauniem pianistu ierakstiem, man nav ne jausmas, kurš klaviernieks atkal parakstījis līgumu ar Deutsche Grammophon vai kas būtu mani iecienītākie tā vai cita klavierkoncerta ieraksti. Bet, tikko runa par dziedāšanu, es jau gadu gadiem sistemātiski un pamatīgi pētu visu ko. Klausos vecākos pieejamos ierakstus, un cilvēka balss ieskaņojumu vēsture nupat jau ir 120 gadu ilga.

Tas būtu, piemēram, Enriko Karūzo?

Jā, kaut vai Karūzo. Visi zina šo vārdu, bet cik daudzi no mums ir klausījušies viņa ierakstus? Bet turpat līdzās ir, piemēram, Emmija Destina (Destinn), kas dziedāja Minniju Pučīni operas “Meitene no Rietumiem” pirmizrādē 1910. gadā. Ir pieejams ieraksts, kurā viņa dzied Salomi divus gadu pēc operas pirmizrādes, tas ir, 1907. gadā. Var dabūt noklausīties “Rožu kavaliera” pirmizrādes sastāva ierakstu, kas tapis Drēzdenē 1911. gadā — tajā pašā, kad notika pirmizrāde. Tie visi ir unikāli vēstures dokumenti. Mēs varam paklausīties, kā spēlēja Jožefs Joahims. Tās ir lielas vērtības, taču nav daudz, kas būtu šos dokumentus studējuši. Ja jums liekas, ka, piemēram, 50. gados tapuši ieskaņojumi ir seni… Nu, kur tad! Tie pārsvarā ir pieklājīgas kvalitātes stereoieraksti. No visa šī var ļoti daudz mācīties.

Man ļoti patīk vērot, kā gadu desmitu gaitā mainās dziedāšanas tehnika un vokālie paņēmieni. Izmaiņas ir pamatīgas.

Kā 20. gados Brinnhildi dziedāja Frīda Leidere (Leider) vai Lote Lēmane (Lehmann)! Vai vēl agrāk Lilija Lēmane… Desmit gadus vēlāk nāk Kirstena Flagstade, un tas izklausās pilnīgi citādi. Paiet divdesmit trīsdesmit gadu, un ar pilnīgi citādu pieeju nāk Birgita Nilsone. Un Nīna Stemme mūslaikos — atkal pilnīgi atšķirīga pieeja.

Labi, tu klausies visus šos vēsturiskos un mūslaiku ierakstus, bet jautāšu, vai tas tev arī kaut ko māca, liek secināt?

Pirmā lieta — orķestri kļuvuši skaļāki. Ja kādu dziedātāju mūslaikos raksturo kā vāgneristu, tas ir visai riskanti. Protams, ir vāgneristi, ir verisma solisti, belkantisti, mocartisti. Bet šis kategorizējums (vāciski — Fach) tiek uztverts pārāk nopietni.

Ja tu esi vāgneriste, tu vari dziedāt tikai Vāgneru, [Rihardu] Štrausu un varbūt Turandotu. Tas ir viss. Pirms simt gadiem Vācijas vai Itālijas opernamos dziedātāja vienu vakaru varēja dziedāt Zīglindi, dienu vēlāk viņa bija Toska, un vēl dienu vēlāk — [Mocarta] Grāfiene. Mūslaikos ir etiķetes: jauneklīgi dramatiskais soprāns Zīglindes lomai, spēcīgi dramatiskais soprāns Brinnhildes vai Izoldes lomai, Tosku vai Čo-Čo-Sanu dzied spinto soprāns, bet Grāfieni — liriskais soprāns. Agrākos laikos bija vienkārši — soprāns. Lote Lēmane bija soprāns.

Un viņas darbs ir dziedāt soprāna lomas, vai ne?

Tieši tā.

Viens no slavenākajiem daudzpusīga soprāna paraugiem ir Marija Kallasa, bet viņa bija cita veida zvēriņš. Kad attīstījās stereoierakstu industrija, pakāpeniski maznozīmīgāks kļuva tas, cik liela tava balss un kā tā skan telpā. Tu noliec dziedātāju studijā pie mikrofona, un balsij jāskan labi tieši šādā mikrofona versijā. Tas padarīja balsis mazākas.

Gigantiskās balsis — Flagstade un Nilsone — bija pilnīgi citādas. Klausoties ierakstus, var vērot, kā mainās balss apjoms, dziedāšanas tehnika un vokālā mode.

Kā tu to vērtē?

Es drīzāk vienkārši vēroju. Protams, varu izteikt arī kādus apgalvojumus, bet kam no tā būs labums?

Vai tu gribētu strādāt ar Flagstadi, Lēmani?

Absolūti! Bet, ja runājam par manu iecienītāko Brinnhildi vai Izoldi, tad tā ir Marta Mēdla (Mödl). Viņa dziedāja Brinnhildi Furtvenglera vadībā 1953. gadā neilgi pirms maestro nāves, Izoldi Karajana vadībā Baireitā 1951. gadā, un tā tālāk. Labi, es par šo varētu runāt stundām.

Bet mēs esam runājuši tikai par soprāniem. Kā ar citiem balss tipiem?

Ja piesaucam vāgnertenorus, ir tikai viens, ko varam likt augstāk par citiem — tas ir Laurics Melhiors (Melchior). Viņam nav līdzīgu. Protams, ir arī citi: Ludvigs Sūthauss (Suthaus), Makss Lorencs (Lorenz), Ramons Vinajs (Vinay)… Vinajs, starp citu, bija ne tikai lielisks Tristans, bet arī pārliecinošs Lielinkvizitors Verdi operā “Dons Karloss”, un tā ir basso profundo loma.

Pirmīt piesaucām “Burvju flautu”. Mans atsauces ieraksts ir Tomasa Bīčema versija 1937. gadā. Uvertīras pirmie akordi gan viņam ir tik lēni, kā nevienam, tas skan īsteni vāciski, toties dziedātāju ziņā šis ieraksts ir vienkārši krāšņs. Mūsdienās Tamino parasti dzied tenors ar gaišu galvas skaņu, tenors leggiero, kuram nav īstena vokālā spēka, bet Bīčema versijā Tamino ir varoņtenors Helge Rosvenge (Roswaenge). Es gan nezinu, cik daudz viņš dziedājis Vāgneru, bet, kad viņš dzied Tamino, tas ir tieši tā, kā jāskan Tamino. Paklausies! Skan fascinējoši.

Varbūt parunāsim par kaut ko citu?

Pilna saruna teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.