Laika vienlaicīgums. Par Emīlu Dārziņu sarunājas Orests Silabriedis un Roberts Rubīns

No šī gada 21. jūlija "Rīgas mākslas telpas" Lielajā zālē būs skatāma multimediju izstāde un trīs vakarus piedzīvojama laikmetīgās dejas pieredze "Dārziņš". Pirmā dejas izrāde notiks 28. jūlijā. Izstāde apmeklētājiem būs pieejama līdz 21. augustam.

Ieceres iniciatore ir horeogrāfe Liene Grava, kuras interese par Emīla Dārziņa (1875–1910) dzīvi un likteni rosināja sadarboties ar režisoru Robertu Rubīnu un mūzikas apskatnieku Orestu Silabriedi, ar kuriem tad arī tiekamies plašākā sarunā. 

Anete Ašmane: Emīlam Dārziņam šogad jubilejas nav – ne apaļas, ne pusapaļas, tomēr esat pievērsušies viņam. Kādēļ?

Roberts Rubīns: Šis jautājums būtu jāuzdod pašai Lienei Gravai. Jo viņa meklēja materiālu horeogrāfijai un sākumā mani uzaicināja kā domubiedru, kā palīgu – ar multimediju pavadīt šo deju: fonā, piemēram, veidot videomākslu.

Un tad es kaut kā „pavilkos” uz citu pusi – ka būtu ļoti interesanti radīt  kādu citu formu: ka dejai veidot nevis projekciju, bet ekspozīciju. Ar laikmetīgo deju esmu gandrīz „uz tu”, ar to diezgan daudz un bieži sastopos dažādos projektos.

Nav tā, ka es to nespētu uzlūkot kritiski – es to diezgan daudz kritizēju, līdz ar to arī daudz strādāju. Šajā gadījumā likās, ka šī laikmetīgā deja uzprasās uz kaut ko vairāk, un tad radās doma – taisām ekspozīciju, kuras centrā ir deja. Tā mums radās šī ideja. Sapratu arī, ka beidzot tā būs iespēja strādāt ar Orestu, jo abi pastarpināti strādājam pie citiem projektiem – vai nu pie Lielās mūzikas balvas vai simfoniskā orķestra un Goran Goras koncertiem,  kas ir ļoti forša sadarbība ar novatorisku pieeju. Un likās – Dārziņš ir tik kolosāls resurss, ka beidzot varam visu savienot un radīt kaut ko citādāku.

Orests Silabriedis: Roberts toreiz ieteicās, ka Lienei ir šāda iecere un ka Dārziņa dzīvesstāsts viņu aizkustinājis tiktāl, ka viņa jau redz vīzijās, ko šeit varētu likt kustībās. Roberts vaicāja, vai es piekristu atnākt uz vienu tikšanos, lai mazliet pateiktu kaut ko par Dārziņu. Tikāmies kafejnīcā "Osiris", runājām drusku par Dārziņu, drusku par deju un drusku par dzīvi vispār. Likās – nu ļoti labi, esmu savu pateicis, katrs iet pa mājām, un Roberts ar Lieni lai cīnās.

Kā tas tā notika, ka beigās mēs visi trīs taisām izstādi, kas beidzas ar deju, es tā arī nesapratu, bet vienā brīdī bija skaidrs, ka esam apmaldījušies septiņās istabās un tagad mēģinām saprast, ko mēs vispār par Dārziņu gribam pateikt.

Dejas izrāde būs trīs vakarus, bet līdz pat 21. augustam būs apskatāma ekspozīcija par Dārziņu, kurā esat mēģinājuši paredzēt, plānot, izsapņot un vārdos izteikt to, kas varētu būt noticis ar Dārziņu, ja viņš tajā liktenīgajā vilcienā būtu palicis un no Zasulauka stacijas vilciens raiti turpinātu savu gaitu. Kas, Robert, tev ir Emīls Dārziņš un viņa mūzika? Cik tuva vai tāla, cik pazīstama vai varbūt no jauna atklāta?

Roberts Rubīns: Manas personiskās attiecības ar Dārziņu ir ļoti dažādas. Pirmās asociācijas un emocijas – dziedāšana skolas korī, pēc tam arī kamerkorī un Dziesmu svētkos. Tās ir pamatasociācijas. Citu, varbūt nepareizu priekšstatu radījusi televīzijas filma par Dārziņu, ko atveidoja Ģirts Ķesteris.

Un vēl – bieži  vien asociācijas par Dārziņu ir tādas skaudras, skumjas, neveiksmīgas. Mums ļoti negribējās iet šo ceļu. Personīgi man ceļš, kā veidot šīs ekspozīcijas stāstu, ir tāds, ka tas varētu būt par jebkuru un jebko, kas veido konkrētā cilvēka tēlu, portretu, raksturu un nosaka viņa likteni.

Tas varētu būt arī slepkava, un šeit varētu būt daži viņa dzīves pieturas punkti, kas viņu ietekmējuši – kāpēc viņš ir aizgājis šo ceļu. Vai kļuvis nodevējs. Vai rakstnieks. Vai komponists. Un tas man likās interesantākais – kas ir tie dzīves līnijas posmi, kas ietekmē personības tapšanu. Un kas ir tie ieguvumi, ko mēs iegūstam no šīs personības. 

Kas ir tie dzīves svarīgākie punkti, kas Dārziņa gadījumā ir vissvarīgākie?

Orests Silabriedis: Ja runājam par tām septiņām istabām, sākam ar ģimeni – māte, tēvs un četri bērni. Jā, četri dēli, no kuriem Emīls Dārziņš nodzīvo visilgāk, un tie arī ir tikai 34 dzīves gadi. Tad nākamais posms ir Pēterburga, kas pilnībā pārvērta Emīla Dārziņa skatu uz pasauli, respektīvi, viņš ieguva jaunu apvārsni, bet dažādu iemeslu dēļ šis apvārsnis aprāvās. Mēs neskaidrojam, kāpēc, mēs vienkārši redzam, ka tā tas ir noticis.

Trešajā istabā mēs saskaramies ar dzīvību, bet vienlaikus – arī ar tumsu. Te mēs atskatāmies gan uz to, ka Emīlam Dārziņam bija vājredzīgums, ko arī ar brillēm nevarēja labot, gan uz tumsu, bailēm, dažiem zīlniekiem – tāda iešana pa dzīvi, visu laiku saskaroties ar nāvi, un kādas paralēlas realitātes meklējumi „Kazarova pagrabā”.

Trešā istaba ir tā, kur ir šīs kaislības, tumsas, likteņi un nāves. Un tad mēs izejam ceturtajā istabā, kas ir visgarākā – tas ir kā mīlas skrejceļš. Nevar saprast, vai tā lidmašīna tiek debesīs vai netiek, bet ir liktenīgās Marijas. Ir māte Marija. Ir liktenīgā Marija Stalbova, kuru viņš gan vēlētos, bet kura aiziet pie Viktora Eglīša, un pēc tam viņas dēls Anšlāvs kļūst par Emīla Dārziņa un citas Marijas labāko draugu. Jā, ir arī trešā Marija, kas ir Marija Deidere, un šīs laulības ir apskatītas, izmantojot periodika.lv materiālus. Un tās jau vienīgās. Šī skrejceļa galā mēs liekam tādu kā daudzpunktu, liekot noprast, ka viņš 1910. gadā varbūt arī paliek dzīvs un Otrā pasaules kara laikā satiek kādu citu Mariju. Viens Poruka dzejolis palīdz mums dot paplašinājumu tam visam. Tad mums ir domubiedrība jeb saites - tradicionāli atgādinājums par Čaikovski, par Mocartu. Par draudzībām, kas ir Dārziņam. Tad mēs nonākam visplašākajā telpā, kur ir viņa devums, un te nu tas ir visdažādākajos aspektos – līdz pat vienai reti glupai ziņģei, kuru iesaku dziedāt "Mēness starus stīgo" versijā. Nu, vienkārši brīnišķīgi! Nevarējām atturēties no kārdinājuma. 

Mēs piedāvājam mozaīkas fragmentus, no kuriem ierosinām klausītājam likt kopā pašam savu Dārziņu.

Tātad – ko dara apmeklētājs? Viņš iet cauri šīm telpām, viņš redz Kristīnas Rubīnas gleznas, ir gleznu paraksti, bet gleznu paraksti nav pie pašām bildēm, bet atsevišķā ceļvedī, kur tu ņem rokā un ej cauri izstādei. Tad ir tādas kā grāmatiņas, trijos dažādos leņķos pavērtas, kur atkal ir epizodes, kas ir izgriezumi no preses. Tajā pašā laikā mēs sagaidām, ka virs galvas skanēs Emīla Dārziņa mūzikas lauskas un varbūt kaut kas arī visā pilnībā, tai skaitā paldies Egilam Upatniekam, kurš iespēlēja Dārziņa nāves motīvu – protams, ar angļu ragu, kā gan citādi. Un tad ir video. Ir dažas videoepizodes, kas atkal dod vienu jaunu paplašinājumu. Katra istaba ir nokrāsota pilnīgi citā krāsā, un tur Kristīnai Rubīnai būtu, ko teikt – kādēļ tieši šādas krāsas. Viņa ir lieliska krāsu zinātāja, pilnīgi pabrīnījos, kādas ir viņas asociācijas: viņai uzreiz ir skaidrs – ja šeit ir mīlestība, tad te būs tāda krāsu gamma, skaidrs, kāpēc burgundietis, kāpēc tumši zils, kāpēc jūraszils. Cilvēkam, iznākušam ārā no šīs ekspozīcijas, no šiem fragmentiem vajadzētu būt savākušam kaut kādu priekšstatu par Dārziņu. Nekādā gadījumā ne pilnīgu,

mēs nepretendējam ne uz ko enciklopēdisku – kā jau Roberts teica, mēs vienkārši gribam mēģināt parādīt, no kādiem apstākļiem, no kādiem cēloņiem un no kādiem cilvēkiem ir veidojies tas, ko mēs saucam par Emīla Dārziņa mūžu. 

Ieva Kauliņa izveidojusi scenogrāfiju. Ar Robertu sākumā ļoti gribējām labirintu. Un īstenībā – kad šobrīd ieiet Rīgas mākslas telpā, nemaz tik ļoti tālu no tā nav, jo sāksim ar to, ka nevar saprast, kur iet iekšā. Parasti no labirintiem nevar tikt ārā, bet šeit ir labirints, kur ir jāpameklē, kā tajā tikt iekšā. 

Roberts Rubīns: Ar labirintiem ir tā: kad nonāk kādā no šiem dzīves posmiem, ko esam novilkuši, ir izvēle – iet pa labi vai pa kreisi. Viens ceļš ir tas, kuru izvēlas Dārziņš, bet otrs ceļš ir citai izvēlei. 

Orests Silabriedis: Jo mēs zinām, ka cilvēkam dzīvē ir tie kritiskie momenti, kuros viņš nostājas liktenīgu izvēļu priekšā.  

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.