Lai ir paliekoši! Saruna ar baritonu Paulu Berkoldu un pianistu Juri Žvikovu

Dziedātājs Pauls Berkolds, kurš 12. jūlijā nosvinējis 66. gadskārtu, viesojas Latvijā, lai Latvijas Radio 1. studijā kopā ar pianistu Juri Žvikovu un sadarbībā ar skaņu režisoru Gustavu Ērenpreisu ieskaņotu latviešu kamermūziku, ko skaņraži veltījuši tieši viņam.

Par šo ieceri – komponistiem, satikšanos un nākotnes vīzijām plašāk sestdienas "Rītā sarunā" ar Paulu Berkoldu un Juri Žvikovu. Bet sarunas izskaņā - viens no jaunajiem ierakstiem - Jāņa Porieša dziesma "Patiesība" no cikla "Viņi teica".

Inga Žilinska: Mēs nule kā esam nomainījuši studijas - es jūs pārtvēru 1. studijā, kas Latvijas Radio ir ierakstu studija. Un ieraksts ir mūsu un jūsu satikšanās mērķis. Jūs esat Rīgā satikušies, lai ierakstītu jaunu albumu. Kāda ir šī albuma ideja?

Pauls Berkolds: Viss sākās ar to, ka esmu diezgan ilgus gadus dziedājis, un šo gadu laikā vairāki komponisti man sarakstījuši darbus, kurus nekad neesmu ierakstījis. Domāju, ka ir pēdējais laiks to darīt. Ar kamermūziku bieži vien mēdz būt tā, ka kaut kas tiek uzrakstīts, pāris reižu nodziedāts un tad nolikts kaut kur, kur tas sēž gadiem. Ja kāds atrod, tad ļoti jauki, bet ja nē... Man tā doma bija tiešām paņemt šos darbus un ierakstīt, lai tie ir paliekoši, lai citi cilvēki var tos noklausīties - par disku pārdošanu vēl neesmu izdomājis, tagad galvenais - ierakstīt, lai darbi ir paliekoši. 

Ko esat atradis, izšķirojot savu nošu plauktu?

Pauls Berkolds: Mēs iesākām rudenī. Attālināti ierakstījām Tālivalža Ķeniņa darbus - "Sonetu Orfejam", kas rakstīts ar Rilkes tekstu. Bet Velta Sniķere to ir atdzejojusi. Viņai nupat Latvijas Universitātē bija simtās jubilejas atcere, un mēs šo darbu ierakstījām tādā ļoti neparastā veidā - Juris bija Latvijā, es biju Kalifornijā. Šo dziesmu Tālivaldis Ķeniņš ir tieši man rakstījis astoņdesmitajos gados. Teicu - Juri, ieraksti klavieru daļu un atsūti man, un es savā galā paskatīšos, paklausīšos, vienosimies par tempiem. To mēs izdarījām. Viņš ierakstīja vēl vienu reizi, atsūtīja man, es savā galā rakstīju, rakstīju, rakstīju, līdz kamēr tas bija pieņemams, un to nosūtīju. Tas bija mūsu pirmais kopdarbs tieši ierakstīšanā. Tad nāca doma par pārējām lietām, par citu repertuāru. Imants Mežaraups uzrakstījis trīs dziesmas man un arī Jānis Porietis. Viņa piecu dziesmu cikls "Viņi teica" rakstīts īpaši man. Un šos darbus sākam šeit rakstīt šajās dienās.

Cik tuvu jūs bijāt ar skaņražiem, kurus jūs tikko nosaucāt - ar Jāni Porieti, ar Tālivaldi Ķeniņu, un arī Imantu Mežaraupu?

Pauls Berkolds: Tālivaldi Ķeniņu labi pazinu, jo viņš bija mūsu pusē. Protams, viņš jau bija divas paaudzes man priekšā. Biju jauns dziedonis, viņš bija Kanādā, Toronto, un astoņdesmitajos gados dziedāju tur koncertapvienībā, un viņš arī man veltīja šo dziesmu - katru reizi, kad tur biju, vairākas reizes dziedāju - gan Toronto, gan koncertu apvienībā, gan Dziesmu svētkos. Mums bija laba sadarbība. Gāju pie viņa ciemoties.

Kāds viņš bija kā namatēvs? Atsaucīgs, skarbs, noskaņojuma cilvēks?

Pauls Berkolds: Skarbs viņš nebija - viņš bija ļoti laipns, mīlīgs. Viņš gribēja rādīt savu mūziku. Viņš šo darbu man rādīja un uzrakstīja, viņš arī uzrakstīja Egilam Siliņam vienu darbu neilgi pēc tam, ko viņš man arī iedeva, bet es to neesmu atskaņojis. Ar nu jau mūžībā aizgājušo Imantu Mežaraupu bijām vienos gados - viņš auga Filadelfijā un Bostonā. Kā jauni mūziķi mēs koncertējām kopā. Un šis darbs, kas tika rakstīts - trīs dziesmas ar Kārļa Kurbada tekstu - tas bija pasūtinājums no Austrālijas kultūras dienām. 1988.gadā tas tika pirmatskaņots. Un dzejnieks Kurbads man bija ļoti labs draugs. Viņš bija mana tēva gados, pazina manu tēvu ļoti labi, bet tad, kad es sāku dziedāt, Kārlim vienmēr bija ļoti liela interese par mūziku, par operu. Bijām tuvi, kaut vesela paaudze pa vidu. (..) Šie dzejoļi rakstīti, kad viņš atstāja Latviju. Tas bija 40. gadu beigās. Kad es tās sāku skatīties, man tās bija ļoti tuvas, jo tas, kas notika tad, kas šobrīd notiek Ukrainā - ka cilvēki bēg, un viņi nezina, kad un kur atgriezīsies - tas ir mūsu liktenis, tikai astoņdesmit gadus vēlāk. Šīs dziesmas ir ļoti svarīgi ierakstīt.

Imants Mežaraups arī pievērsās bēgļu gaitu tēmai, un tā netika kaut kur aprakta, apsegta vai aizklāta.

Pauls Berkolds: Iedevu viņam iedevu to dzeju grāmatu. To Kārļa Kurbada dzejoļus. Imants izvēlējās šos dzejoļus. 

Un trešais ir Jānis Porietis. 

Pauls Berkolds: Jā, es satiku Jāni Porieti, kad pirmoreiz biju Latvijā - 1989. gadā. Viņš sākumā man iedeva man citu dziesmu ciklu, kas saucās "Vīzijas". Piecas miniatūras. Un es faktiski diezgan daudz viņas dziedāju Amerikā koncertos, esmu piedalījies arī mūzikas meistarkursos, kas notikuši sākumā Ogrē, bet pēdējos gados Siguldā. Ar Jāni uzturējām kontaktus, un tad viņš man uzrakstīja īpaši šo otru ciklu - "Viņi teica", kas sākumā bija trīs dziesmas, tās es atskaņoju, un tad viņš vēl divas dziesmas pierakstīja klāt. Visas piecas dziesmas pirmatskaņoja kāds cits dziedātājs šeit, Latvijā. Bet šīs dziesmas, kuras izdevusi "Musica Baltica", ir veltījums man - domāju, ir pēdējais laiks tās ieskaņot. 

Juri, cik sena ir jūsu satikšanās un pazīšanās ar Paulu Berkoldu?

Juris Žvikovs: Viens otru pazīstam jau divdesmit gadus. Iepazināmies Ogres mūzikas nometnē un kaut kā jau no pirmās reizes mums saskanēja.

Cilvēciski vai muzikāli?

Juris Žvikovs: Abējādi, es teiktu. Cilvēciski arī noteikti. Un tā ir diezgan liela daļa no tā, kāpēc mums labi kopā sastrādājas. Bijušas reizes, kad esmu viesojies Kalifornijā, arī augstskolā, kurā Pauls strādā, un tad kādu laiku es tur neesmu bijis, tad atkal atgriezos, bet kaut kā cauri visiem šiem gadiem mēs ik pa brīdim esam uzturējuši kontaktus, un liela daļa no cilvēciskajām attiecībām un humora ir palijjusi - uzturam saites.

Pauls Berkolds: Turklāt jāsaka, ka mēs esam ne tikai muzicējuši kopā, bet arī tēlojuši kopā! Juris ir ļoti apdāvināts aktieris. Mana sieva ir rakstniece, Andra Sentivani, uzrakstīja vienu lugu - "Hotel Paradiso", kuru divreiz uzvedām. Pirmo reizi - Venturas Dziesmu svētkos, un tad pāris gadus vēlāk - Milvokos. Jurim ļoti labi padevās! Viņam bija loma bez teksta, betr kā viņš tēloja! 

Juris Žvikovs: Pauls ļoti labi pastāstīja par ieceri, ko mēs tagad veicam. Kas man šajā iecerē patīk - ka mums nav tāda kā pēdējā datuma, kad iecerei jābūt īstenotai. Arī par pašu ieceri - albuma ierakstu - nevarētu teikt, ka tas rezultātā būs albums. Jā, ierakstām dziesmas, kas veltītas Paulam, kas nekad nav ierakstītas - tas ir viens no mērķiem. Bet tad vēl ir citas idejas, kas virmo gaisā. Vai tas būtu koncerts, vai tā būtu koncertizrāde, vai tas būtu kaut kas cits, arī saistībā ar kaut ko teatrālu, ko Pauls jau minēja - kā mēs tiešām tajā teātra izrādē kopā spēlējām... Mums kaut kā sakrīt humora izjūta un raksturā ir teatrāli jokot par gaidītām un negaidītām lietām. Tas kaut kā mums ir kopīgs. Un varbūt arī, ka viena no tām idejām, kas virmo gaisā, būs kaut kas kopā ar teātri, ar izrādi, ar priekšnesumu. Mums ir tā ekskluzīvā iespēja idejām nobriest - ka nav tā galējā datuma. Ka viss var plūst tādā gaitā, kādā tām lietām vajag plūst tieši laika ziņā, un tad tā ideja var nobriest patiešām laba. Domāju un ceru, ka bez ierakstiem vēl tomēr kaut kāda priekšnesuma veidā būs - kas īsti, to mēs vēl īsti nezinām. Redzēsim, kā veiksies ar ierakstiem, kas patiks, kas nepatiks. Bet Pauls var pastāstīt vēl par komponistiem, kuri tika uzrunāti, lai komponētu mums dziesmas.

Tad tie nosauktie ir viena daļa, bet ir vēl otra daļa, kas šobrīd jums speciāli raksta jaunas dziesmas? 

Pauls Berkolds: Mēs līdz šim vienu Ķeniņa dziesmu esam ierakstījuši. Redzēsim, kā tas ir, jo tas nav studijā rakstīts. Tagad mēs šajās trijās sesijās, kas mums bija šeit, ierakstījām Jāņa Porieša ciklu, un arī divas Daces Aperānes dziesmas. Biju šeit aprīlī, un tajā reizē mēs ierakstījām Imanta Mežaraupa ciklu. Tā ka mums tie trīs cikli ir, bet mums vakardien bija ļoti jaukas pusdienas ar komponisti Gundegu Šmiti, un viņa mums uzdāvināja vienu jaundarbu - "Piecas mazas dainu lūgšanas". Tās ir miniatūras, bet tur ir pavisam cita izteiksme, cita valoda, cita mūzikas valoda. Strādāju Kalifornijas Mākslas un mūzikas institūtā, kas ir vairāk avangardisks, uz eksperimentālo mūziku vērsts, uz jaunradi. Nebaidos no tā. Man patīk jaunas lietas, man patīk sastrādāties ar cilvēkiem, kas mums raksta. Līdz ar to esmu sadraudzējies ar vairākiem komponistiem, īpaši Gundegu, viņa visu šo rakstījusi, bet viņa saka - nē, nē, tas nav viss, es vēl gribu jums kaut ko teatrālu rakstīt. Man ir arī viena kolēģe Kalifornijā, kas labi pazīst Juri - viņš daudzreiz ciemojies pie mums un strādājis, bijis daļa no visām izrādēm - viņa grib Jurim un man rakstīt kaut ko uz teatrālo pusi. Nav noteikts žanrs un gala rezultāts, bet mēs redzēsim, kas būs, un no visiem šiem darbiem redzēsim, kā tas sanāk - vai tā būs dzīvā izrādē vai ieraksti, vai kaut kādi ieraksti un dzīvā izrāde - mēs to vēl nezinām, jo viss top. Iespējams, ka vēl citi darbi pienāks klāt.

Sarunu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!