Kultūras ministre Agnese Lāce: Kultūras nozare stiprinās sabiedrības noturību

"Sabiedrībā pastāv mīts, ka kultūras nozare ir pārfinansēta, lai gan tā tas nepavisam nav. Tas ir mīts, ar kuru bijis jācīnās ikvienam kultūras ministram, un ar to būs jācīnās arī man," uzsver jaunieceltā kultūras ministre AGNESE LĀCE.

Iepazīšanās sarunā noskaidrojam ministres stāju, vīziju, ieceres un redzējumu jautājumos par kultūras finansējumu, izglītību, koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā; par Dziesmu un deju svētku nākotni un arī par tikko piedzīvoto diasporā Kanādā, Toronto Dziesmu un deju svētkos.

Atgādināsim, ka kultūras ministres amatam Agnesi Lāci pirms nepilna mēneša virzīja partija "Progresīvie" – pēc tam, kad līdzšinējā kultūras ministre Agnese Logina nolēma personīgu iemeslu dēļ atkāpties no šī amata.

Signe Lagzdiņa: Pirms stāšanās ministres amatā neilgu laiku Kultūras ministrijā bijāt parlamentārā sekretāre, un pieņemu, ka jums jau ir izveidojies priekšstats par kultūras nozari. Taču kultūras nozare, manuprāt, jūs vēl tik labi nepazīst, izņemot atsevišķu institūciju vadītājus, ar kuriem esat tikusies. Kas ir tās zīmīgās lietas vai darbības jomas, kas jums līdz šim bijušas īpaši svarīgas, kas tajās jau paveikts, un par ko jums kā kultūras patērētājai ir lielākā interese?

Agnese Lāce: Kultūras ministrijā strādāju salīdzinoši neilgi, bet sākums bija pietiekoši intensīvs. Kā parlamentārajai sekretārei man bija jāiepazīstas ar visu plašo tvērumu, ar ko strādā Kultūras ministrija, un jautājumi, ar kuriem strādāju, pārstāvot nozari parlamentā un arī citos lēmumu pieņemšanas procesos, ļoti lielā mērā bija saistīti ar kultūrizglītības jautājumiem, kultūras nozares darbinieku sociālo aizsardzību – respektīvi, domājot par to, kā izskatās autoratlīdzību regulējums. Tās bija tēmas, kuru sakarā ļoti regulāri tikos ar nozares pārstāvjiem, kopā meklējot labākos risinājumus, ko man nest tālāk arī pie lēmumu pieņemšanas galda.

Tas, par ko noteikti guvu pārliecību šajā laikā, ir, pirmkārt, par mūsu kultūrizglītības ārkārtīgi augsto kvalitāti, tās plašo pieejamību un to, cik svarīgi, lai kultūrizglītības joma būtu pietiekoši skaidri ieraugāma kopējā izglītības ekosistēmā. Svarīgi arī, lai mēs turpinātu to izcilo kultūras piedāvājumu, kāds jau ir mūsu valstī – pēctecība un turpinājums ir ārkārtīgi nozīmīgs. 

Strādājot ar radošo savienību pārstāvjiem, ir skaidrs, cik plašs un bagātīgs ir mūsu kultūras piedāvājums, cik mums ir brīnišķīgi profesionāļi, kuriem nozares specifikas dēļ ir arī pietiekoši daudz uzdevumu kaut vai saistībā ar nodarbinātības formām un to, kā to visu salāgot, domājot par administratīvām lietām: vēlams, lai kultūras nozarē strādājošajiem būtu vairāk iespēju fokusēties tieši uz darbu, nevis jādomā par to, kādi viņiem varētu būt izaicinājumi, rakstot atskaites, sniedzot gada pārskatus un tamlīdzīgi.

Tā tad arī turpmāk pavisam noteikti būs mana prioritāte – atspoguļot kultūras bagātību plašo klāstu, vienlaikus izjūtot atbildību par jebkuru lēmumu, kas būs jāpieņem: ļoti novērtēju iespēju šobrīd būt [kultūras] balss un pārstāvis lēmumu pieņemšanā!

Pirms pievienošanās Kultūras ministrijai strādāju nevalstiskajā sektorā, tostarp strādājot ar jautājumiem, kas arī "dzīvo" zem Kultūras ministrijas jumta: tie ir sabiedrības saliedētības jautājumi, integrācija, pilsoniskās sabiedrības attīstība. Deviņus mēnešus būdama parlamentārā sekretāre un arī šobrīd uzskatu to par savu prioritāti – atrast veidus, kā dažādās tēmas, kuras ir Kultūras ministrijas pārziņā, vairāk skatīt kopainā.

Esmu pārliecināta, ka vēl daudz labāk varam iedrošināt ikvienu kultūras nozares institūciju stiprināt savu stāju sabiedrības saliedēšanas veicināšanas kontekstā.

Daudzas kultūras institūcijas to jau brīnišķīgi dara: muzeji ļoti labi skaidro dažādus sabiedrībā notiekošos procesus ikvienai sabiedrības grupai, tāpat ārvalstniekiem, kas šeit ierodas. Bibliotēkas jau šobrīd ir kā kopienu centri. Un man šķiet, ka mēs varam darīt vēl vairāk šajā jomā, neuzlūkojot to kā atsevišķu politikas virzienu, bet gan ieraugot tās potenciālu, jo es tiešām uzskatu, ka

kultūras nozare ir tā, kas stiprinās mūsu sabiedrības noturību, saliedētību un paaugstinās gatavību ikvienai krīzei.

Jūs nosaucāt jomas, kurās stāvoklis jūsu skatījumā ir labs. Tomēr kopējā sajūta kultūrā ir tāda, ka visi mazliet baidās no neziņas – no tā, kas sagaida nākotnē. Vai ir kādas kritiskas nozares, kurās ar visu sirdi iesaistīsieties, raugoties, kā tām palīdzēt? Un vai redzat arī, ka ir nozares, kurās patiešām viss ir labi un nekādas izmaiņas nav nepieciešamas?

Skatoties uz kultūras piedāvājuma plašo klāstu, bagātību, kvalitāti, varam apgalvot, ka mūsu kultūras nozare ir izcila. Bet ir arī skaidrs, ka

sabiedrībā pastāv mīts, ka kultūras nozare ir pārfinansēta, lai gan tā tas nepavisam nav. Tas ir mīts, ar kuru, domāju, bijis jācīnās ikvienam kultūras ministram, un arī to būs jācīnās arī man.

(..) Iepriekšējās budžeta sarunās tika panākts algu pieaugums profesionālajām kultūras institūcijām – šajā gadījumā runājam par kapitālsabiedrībām, teātriem; tur algu pieaugums bija viens no pagājušā gada budžeta sarunu panākumiem. Taču šogad joprojām ir vairākas nozares, kurās redzam, ka sociālā aizsardzība, labklājība un pieejamais finansējums būtu liekams galdā kā sasniedzamais rezultāts. Mums jāparūpējas par to. 

Vai plānojat ko konkrētu?

Šobrīd prioritāte manā skatījumā ir atmiņas institūcijas plašā klāstā. Domājam par procesu pārvaldības pilnveidošanu: par to, kā, piemēram, šobrīd notiek muzeju cenrāžu izstrāde un saskaņošana, cik tā ir laikietilpīga, neelastīga. Ir arī vēl citi varbūt sīki tehniski administratīvi izaicinājumi, kas ļautu šīm institūcijām elastīgāk strādāt, mazāk kavējoties birokrātijas līkločos un vairāk veltot resursus savam pamatdarbam, kas ir gan pētniecība, gan krājuma pilnveide, tāpat darbs ar sabiedrību, izglītojošas programmas un tamlīdzīgi. Šī ir viena no lietām, kurai jau šobrīd esam ķērušies klāt. Tāpat skatāmies, kādi vēl iespējamie grozījumi un izmaiņas nepieciešamas normatīvajā regulējumā – gan kas attiecas uz muzejiem, gan bibliotēkām – lai visiem būtu skaidri nosacījumi, lai process būtu caurspīdīgs un lai arī pakalpojums vienmēr būtu pieejams sabiedrībai.

Ja skatāmies, piemēram, uz bibliotēku tīkla attīstību, ir skaidrs, ka samazinoties iedzīvotāju skaitam un blīvumam noteiktos reģionos, esošie kritēriji vairs nav pietiekoši, taču mums jānodrošina, lai pakalpojums vienmēr būtu pieejams.

Kultūras pakalpojumu pieejamība [vispār] ir viena no prioritātēm, kas skaidri iezīmēta kultūrpolitikas pamatnostādnēs, un šajā gadījumā runājam ne tikai par reģionālo pieejamību, bet par to, kā visdažādākās grupas var piekļūt šim pakalpojumam. Un arī tas ir kas tāds, kur esošā sadarbības deleģējuma līguma kontekstā varam daudz skaidrāk uzsvērt nepieciešamību pēc pieejamības, piekļūstamības un iekļaujoša pakalpojumu klāsta. Tad nu mūsu uzdevums no ministrijas puses ir radīt skaidru sistēmu, kurā visām profesionālajām nacionālā līmeņa kultūras institūcijām būtu skaidri nosacījumi, kurās tās strādā, pēc iespējas mazinot birokrātiskos šķēršļus un atvieglotu to darbu.

Jūs jau pieminējāt teātra ļaudis un viņu atalgojumu. Vai arī mūziķi var sagaidīt kādus labus risinājumus šajā jautājumā?

Budžeta sarunu kontekstā esam definējuši uzstādījumu par drošību kā prioritāti.

Mūsu uzdevums, kā jau sarunas sākumā teicu, ir pavisam skaidri vēlreiz atgādināt, ka nekas tā nestiprinās sabiedrības noturību un mūsu kopējo drošību kā tas, ka mēs visi jūtamies piederīgi un apzināmies, ka esam daļa no šīs nācijas, un kultūras nozare tajā spēlē centrālo lomu. Mūsu uzdevums šajās sarunās ir arī atspoguļot, ka kultūras mantojuma aizsardzība, ieskaitot arī radošās savienības, ir daļa no noturības stiprināšanas.

Tādēļ mūsu iesniegtās prioritātes drošības kontekstā saistās tieši ar kultūras mantojuma aizsardzību, skaidru atbalstu un iesaisti, sadarbību ar nevaldības organizācijām kultūras nozarē un pilsoniskajā sabiedrībā. Tāpat skatāmies uz to, kā Valsts Kultūrkapitāla fonds un tajā esošās mērķprogrammas varētu skaidrāk atspoguļot vajadzības; redzam, ka tur, piemēram, ir nepieciešamība pēc rezidenču programmu attīstības, kas dotu iespēju jaunradei visdažādākajās kultūras nozarēs.

Vai redzat, ka Kultūrkapitāla fondā nepieciešamas vēl arī citas revīzijas?

Jā, uz stratēģisko sēdi, kas gaidāma apmēram septembra vidū, iesim ar vairākiem priekšlikumiem, kas ir esošo mērķprogrammu pārskatīšana – jo dažām tēmas dublējas un, iespējams, mēs to varam darīt sekmīgāk. Ir vēl dažas idejas, kas saistītas ar konkursu praktisko organizēšanu, kas kultūras nozares pārstāvjiem atvieglotu administratīvo slogu. 

Un finansējums?

Finansējuma pieaugums plānots saskaņā ar nodokļu ienākumiem. Nepieciešams arī, lai pieaugums, kas gaidāms, proporcionāli atspoguļotos visās nozaru programmās, valstisko projektu programmās – lai tas būtu līdzsvarots.

Turpinot par jūsu minētā kultūras mantojuma nozīmi: nesen bijāt uz 16. Latvijas Dziesmu un deju svētkiem Kanādā, Toronto. Vai varu lūgt jūs dalīties ar gūtajiem iespaidiem?

Šajos svētkos piedalījos ar ārkārtīgi lielu prieku un aizkustinājumu vairāku iemeslu dēļ. Pirmais iemesls noteikti ir tas, ka, jau ierodoties Dziesmu svētku norises vietā, nevarēja nepamanīt to sirsnību, atvērtību, atkalsatikšanās prieku un savstarpējo iedrošināšanu. Piemēram,

jaundeju koncertā, kur diasporas deju kolektīvi dejoja pavisam jaunas horeogrāfijas: kādam gadās sajaukt, tā tas mēdz notikt, bet tas atbalsts, kas bija jūtams zālē; uzgavilēšana pirms un pēc katras dejas, tāpat dejas laikā, savstarpējā iedrošināšana – tas bija kaut kas tik ārkārtīgi aizkustinošs!

Tā ir viena no sajūtām, kuru atvedu mājās, domājot par to, kā attīstās Dziesmu un deju svētku kustība un kāds īstenībā bija tās sākotnējais mērķis. Dziesmu svētki radās kā nācijas veidošanas, nācijas stiprināšanas projekts, un tāds tas ir joprojām. Saziņa, savstarpējā iedrošināšana ir kas tāds, ko svarīgi nepazaudēt un neaizmirst tajā grandiozitātē, kura mēdz būt Dziesmu svētkos Latvijā.

Otra lieta – satikšanās. Šajā reizē svētkos piedalījās ļoti daudz dalībnieku no Latvijas: septiņi simti dalībnieku – gan dziedātāji, gan dejotāji! Tā bija laba iespēja viņiem ieraudzīt kontekstu – to atvērtību, kurā latviešu diasporas aktivitātes spējušas plaukt vairāk nekā septiņdesmit gadu garumā; to neatlaidību, ar kādu diasporas organizācija strādā, lai tas vispār notiktu. Jā, arī man ir saikne tieši ar Kanādas latviešu diasporas kopienu, un tā joprojām diezgan stingrā apņēmība mācīt bērniem latviešu valodu un iesaistīties šajās aktivitātēs – tas ir kas apbrīnojams, un tas noteikti nav vieglākais ceļš. Tas ir grūtākais ceļš, taču redzam šo nozīmīgo ieguldījumu. Mans mērķis, pie kā piestrādāt, runājot par diasporas dziesmu svētkiem – atbalstīt bērnu un jauniešu kopu līdzdalību. Šoreiz tur bija ārkārtīgi jauks bērnu koklētāju ansamblis un arī daži dejotāji, bet redzam, ka kopumā skaits sarūk, un jāsaprot, ko no Latvijas puses varam darīt, lai bērnu un jauniešu kopām sniegtu atbalstu – varbūt metodisko atbalstu vai kā citādi. Jau diezgan daudz tiek darīts attiecībā uz diasporas latviešu skoliņām, bet tieši kultūras nozarē varētu darīt vēl kaut ko.

Runājot par Dziesmu svētkiem Latvijā, viena no manām pirmo mēnešu prioritātēm ir panākt, lai Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma jaunais modelis tiktu apstiprināts valdībā un jau šogad un nākamgad budžetā piešķirtais papildu dotācijas apjoms arī faktiski nonāktu līdz kolektīvu vadītājiem.

Ir izdarīts milzu darbs. Latvijas Nacionālais kultūras centrs un arī mani kolēģi Kultūras ministrijā ir satikušies ar katru pašvaldību, ar dažām – pat vairākas reizes, jo situācija līdz šim bijusi ļoti sadrumstalota. Katra pašvaldība dara pa savam – kāds maksā kā algu, kāds maksā kā piemaksu, kāds maksā kā prēmiju. Bet ir ļoti svarīgi, lai atalgojuma izmaksas principi būtu vienādi, un tie būtu tādi, kas nodrošina kolektīvu vadītāju sociālo aizsardzību, stabilitāti un pārskatāmību. Mēs esam tam tuvu, un cīnīšos, lai ziņojums tiktu apstiprināts.

Vairāk – audioierakstā.