Diriģenta, komponista un televīzijas režisora Kriša Rusmaņa dzimtas saknes saistītas arī ar Latviju. Varbūt klausītāji atceras, kā Rīgā pagājušā gadsimta pēdējās desmitgadēs vai 2000. gadu sākumā viņš diriģēja mūsu orķestrus un stājās arī pie Latvijas Nacionālās operas diriģenta pults. Anetei Ašmanei iepazīšanās ar Krišu Rusmani gan bija pavisam nesen, pirms pāris nedēļām, koncertu filmēšanas kursos Zviedrijā, kuru noslēgumā Krišu viņa aicināja uz sarunu. Līdzās tai raidījumā skan fragments no Kriša Rusmaņa kompozīcijas “Rīta gaisma” un britu skaņraža Džordža Batervorta “Fantāzija”, ko pats komponists dzīves nogalē nepaspēja pabeigt, taču vairākus desmitus gadu vēlāk to izdarīja Krišs Rusmanis, kas arī diriģē ieskaņojumā.

Kāda ir jūsu saistība ar Latviju?

Saistība ir mana tēva izcelsmes dēļ, viņš ir dzimis Jūrmalā. Otrā Pasaules kara beigās viņam bija aptuveni 19 gadi, tad viņš pameta Padomju Savienību, kuras sastāvā nonāca Latvija. Viņš strādāja dažādās valstīs, līdz nonāca Lielbritānijā ap 1947. gadu un nodzīvoja tur visu savu mūžu. Mans tēvs tātad bija latvietis, bet māte - angliete. Viņas izcelsme gan ir saistīta ar Indiju, kur viņas senči armijas dienesta dēļ tika nosūtīti. Indijā tolaik bija spēcīga britu ietekme. Kad Indija 1947. gadā ieguva neatkarību, tur bija daudz cilvēku ar britu pasēm, viņi atbrauca uz šejieni. Arī mana māte ar savu ģimeni. Mans tēvs satika viņu vēl Bombejā, kamēr viņš vēl strādāja britu jūrasspēku daļā. Tas patiesībā bija ļoti romantisks stāsts – viņš apmeklēja deju nodarbības, tur vienreiz satika kādu sievieti, kuru uzmeklēja arī nākamajā dienā un bildināja viņu. Lielbritānijā viņi satikās pēc aptuveni sešiem mēnešiem, un pēc deviņiem mēnešiem šajā pasaulē ierados es. Romantiski, vai ne?

Vai jūtat, ka jūsos apvienojas visas šīs dažādās kultūras – latviešu, indiešu, britu?

Jā, esmu kā kokteilis.

Patiesībā es sevi redzu kā eiropieti. Neredzu sevi kā īstu britu, arī ne kā īstu latvieti, kaut gan man ir lielas simpātijas un mīlestība pret Latvijas cilvēkiem.

Es arī gana daudz reižu biju Latvijā 1980. gadu vidū. Pirmo reizi Rīgā ierados kopā ar vecākiem un māsu 1977. gadā. Vecāki jau bija tur gadu iepriekš, Latvijas radiniekiem bija atļauts viņus satikt tikai viesnīcas telpās – tas ir tipiski tam laikam. Kad pirmoreiz biju Latvijā, man bija kādi 22 gadi, tikko biju dabūjis savu pirmo darbu BBC orķestrī kā pirmais mežradznieks. Kad atbraucām visi kopā, mums ļāva apciemot radiniekus viņu Jūrmalas mājā, ko reiz uzbūvēja mans vectēvs pēc Pirmā Pasaules kara – viņš bija Latvijas armijā, tāpēc viņam piešķīra zemes gabalu. Māja joprojām ir turpat, tur dzīvo mans brālēns.

Otro reizi Latvijā es ierados desmit gadus vēlāk, tas notika, pateicoties Lilijai Zobens, kas dzīvo Londonā un vada tur latviešu kori. Es devos studēt Paula Dambja mūziku, ko analizēju savā maģistra darbā. Tajā laikā notika arī nozīmīgs laikmetīgās mūzikas festivāls, kur rietumu mūzikas izdevēji pirmo reizi dzirdēja Pētera Plakida, Pētera Vaska un citu latviešu komponistu mūziku. Atceros, ka tolaik dzirdēju Vaska “Vēstījumu”, Plakida Koncertu divām obojām un stīgu orķestrim un citu mūziku, kas man šķita ļoti atšķirīga.

Es sameklēju tik daudz Baltijas mūzikas, cik varēju, atvedu atpakaļ uz Angliju un centos, lai BBC radio to atskaņotu, jo neviens šādu mūziku un komponistus nebija iepriekš dzirdējis.

Toreiz viņu interese bija pilnīgi nekāda. Tolaik bija dziļā avangarda periods, un viss, kas bija demokrātiskāks, pieejamāks, melodiskāks, netika ievērots. Bet tad, kad krita Berlīnes mūris un sabruka Padomju Savienība, BBC radio parādījās interese par šo reģionu un es izveidoju trīs radio pārraides, katru divu stundu garumā, par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mūziku. Tad nāca arī interese no viena britu ierakstu nama, kas vēlējās ieskaņot latviešu mūziku. Tika izlemts ierakstīt Pētera Vaska darbus, un tā bija pirmā reize, kad kāda ārzemju izdevniecība izdeva Pētera mūziku. Par to bija lieliskas atsauksmes Lielbritānijā un citās valstīs. Viņam arī nāca pasūtījumi no BBC Proms un Zalcburgas festivāla. Tas bija tiešām ļoti aizraujošs laiks. Tajā pat laikā es tiku uzaicināts diriģēt LNSO. Braucu uz Rīgu aptuveni divas reizes gadā, lai diriģētu.

Traks laiks bija barikādes, kad 1991. gada janvārī tika nošauts Andris Slapiņš. Es tajā laikā biju Rīgā, filmēju stāstus BBC ziņu pārraidēm.

Andris tika nogalināts dažus desmitus metru no manis, jo mēs, visi žurnālisti, bijām apšaudes centrā, pie Iekšlietu ministrijas. Es skrienot nokritu un sasitu savu kameru, tad piecēlos un aizslēpos aiz kādas sienas. Tajā pašā laikā Andris un Juris Podnieks uzradās, un Andris tika sašauts. Tas bija ļoti traumatisks laiks, stresa pilns. Atgriežoties mājās, es izveidoju 25 minūtes garu televīzijas dokumentālo pārraidi, koncentrējoties uz Andra pēdējām 24 dzīves stundām. BBC ielika to programmā aptuveni divas nedēļas pēc šiem notikumiem. Šīs divas nedēļas slimnīcā bija operators Gvido Zvaigzne, kas arī tika ievainots. Vakarā, kad mana filma bija ēterā, pēc tās tika paziņots, ka Gvido nupat devies mūžībā… Tas bija ļoti nozīmīgs laiks manā dzīvē. Un 10 gadus vēlāk es piedāvāju LNSO uzrakstīt skaņdarbu Andra Slapiņa piemiņai. Viņi teica – kāpēc ne? Tā nu es uzrakstīju skaņdarbu “Rīta gaisma”. Kristīne Gailīte to ļoti, ļoti skaisti dziedāja.

Pirms kāda laika jūs ieguvāt arī Latvijas pilsonību.

Jā! Kad Lielbritānija izstājās no Eiropas Savienības, es un daudzi mani draugi bija pret to un tas mums radīja uztraukumu. Un tad kāds man ieteica, ka varu iegūt Latvijas pilsonību, jo mans tēvs pēc kara izbrauca no Padomju Savienības. Domāju – labi, pamēģināšu. Un aptuveni pirms sešiem mēnešiem saņēmu ziņu, ka pilsonība man ir piešķirta.

Tas ir brīnišķīgi – tagad varu pieteikties Latvijas pasei. Ceru, ka man izdosies arī atjaunot sakarus ar Latvijas cilvēkiem un radiniekiem, atbraukt uz Rīgu, Jūrmalu un citām vietām biežāk, nekā līdz šim.

Kāds ir bijis jūsu muzikālais ceļš? Vispirms bijāt mežradznieks, tad sākāt komponēt, diriģēt un nu arī filmējat koncertus.

Jā, es mācījos Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā. Pēc absolvēšanas pieteicos darbā vairākos orķestros.

Bet kāpēc tieši mūzika, kāpēc mežrags?

Es sāku spēlēt mežragu jau agrā bērnībā, turpināju dažādos jauniešu orķestros, un mūzika vienmēr ir bijusi daļa manas dzīves. Es arī spēlēju klavieres, daudz dziedāju koros, īpaši seno mūziku korī. Tas bija dabiski, ka izlēmu arī studēt mūziku. Vispirms studēju klavierspēli, tad kompozīciju. Bet aptuveni pēc gada sapratu, ka kā komponists nevarēšu izdzīvot. Tad es gadu studēju dziedāšanu, domāju, varbūt varēšu strādāt kā repetitors operā, jo māku spēlēt klavieres un dziedāt. Bet pēc trīs gadiem koledžā mani joprojām nepameta jautājums, kā ar to visu varēšu nopelnīt naudu. Mana vienīgā iespēja bija kļūt par skolotāju, bet tas nozīmētu, ka man jāmācās vēl viens gads, lai iegūtu pedagoga diplomu. Bet man nešķita, ka no manis varētu iznākt labs skolotājs. Un tad iedomājos – bet varbūt tomēr mežrags? Es koledžas un citos jauniešu orķestros vienmēr spēlēju pirmā mežraga partiju. Tad es nomainīju programmu, ļoti cītīgi trenējos kādus sešus mēnešus. Un pēc tam man tika piedāvāts darbs četros orķestros. Viens bija Birmingemas SO, pirms tur vēl bija ieradies Saimons Retls, BBC Ziemeļīrijas SO, Bornmutas SO un BBC koncertorķestrī Londonā. Pārbaudes laiku datumi sakrita un nebija iespējams visu apvienot, bet izmēģinājuma laiku pavadīju Bornmutas SO un BBC koncertorķestrī. Abi orķestri arī izteica piedāvājumu man darbu turpināt, un es izvēlējos palikt BBC.

Jau tad domāju, ka varbūt nespēlēšu orķestrī visu mūžu, un BBC tam bija labāka vieta, jo varēju vēlāk tur strādāt jau citos amatos. Un tā arī bija – nospēlēju orķestrī sešus gadus, tad pieteicos programmai, kur sagatavoja BBC radio producentus, un nedaudz vēlāk arī dabūju šo darbu.

Nostrādāju radio divus gadus, tālāk devos uz BBC televīziju, kur biju žurnālists, bet jau palēnām sāku veidot filmas, būt par tv režisoru, filmēt koncertus. BBC kultūras nodaļā bija nepieciešami vairāk cilvēki, kas varētu filmēt Promenādes koncertus, man tika dota šāda iespēja – man vajadzēja nofilmēt vienu skaņdarbu. Viss tālākais bija atkarīgs no tā, vai šis viens skaņdarbs būs izdevies. Tā kā tas izdevās, paliku BBC uz vēl aptuveni desmit gadiem, iemācījos, kā filmēt un režisēt dejas programmas, operu, simfoniskos koncertus, veidoju vairākas dokumentālās filmas, komponistu biogrāfiskās filmas. Ieguvu milzīgu pieredzi, bet devos prom no BBC, lai iegūtu doktora grādu Kembridžas universitātē. To piecu gadu laikā arī sāku vairāk diriģēt, daudz strādāju ar Ungārijas Valsts operu un citiem orķestriem.

Un tad jūs kādā brīdī sākāt arī komponēt.

Jā, tas bija tas brīdis, kad nomira Andris Slapiņš, tas skaņdarbs viņa piemiņai. Desmit gadus pēc šī notikuma izlēmu uzrakstīt skaņdarbu, Un, manuprāt, tas izdevās. Tā pacēluma izdomāju uzrakstīt operu, tā tapa “Happy Birthday, Mr. President”, balstoties Merilinas Monro attiecībās ar prezidentu Kenediju. To pasūtināja Rostokas teātris, pirmizrāde bija 2013. gadā. Vēl man ir skaņdarbs “Musica Dolorosa”, kas ir veltījums Mārgaretai Hasanai, labdarības organizāciju dalībniecei, kas tika nogalināta Irākā.

Tā praktiski arī ir visa mūzika, ko esmu radījis, Tas galīgi nav daudz, taču prasījis lielu darbu. Operu rakstīju kopā ar savu sievu, viņa veidoja libretu. Un tagad mēs kopā strādājam pie mūzikla.

Jūs darbojaties dažādās mūzikas jomās gan uz skatuves, gan aiz tās. Nejautāšu, kura no nodarbēm jums ir vistuvākā, jo to noteikti nav iespējams izšķirt, bet ko šī daudzveidība vienas jomas ietvaros sniedz jums un kā palīdz mūziku nodot plašākai publikai tik dažādos veidos?

Es domāju, ka viena nodarbe barojas no otras. Kad gatavojos koncerta filmēšanai, strādāju ar partitūru, klausos mūziku, pamanu dažādas detaļas, varbūt tās ir akordu struktūras vai harmonijas secības, kas mani iedvesmo savai mūzikai.

Mūzika mani vienkārši iedvesmo, un tad šo iedvesmu varu realizēt savā daiļradē.

Bieži vien arī diriģēju mūziku, ko kādreiz esmu filmējis, vai otrādi – nereti sanāk filmēt operas vai simfoniskos darbus, ko esmu diriģējis. Tam, protams, ir priekšrocības.

Un kā ir ar koncertu filmēšanu – skatītāji redz tikai rezultātu, divu stundu koncertu, bet sagatavošanās darbs, lai ekrānos būtu redzams labākais, ir daudz ilgāks. Kā mūziku parādīt vislabākajā veidā?

Protams, skatītāji redz tikai tīru un skaistu rezultātu, bet tam ir ilgi jāgatavojas, jāstrādā ar partitūru, tas var aizņemt pat nedēļu. Tad es kā režisors dodos uz filmēšanas vietu, piedalos mēģinājumā. Tas ir darbs, kas prasa daudz zināšanu un muzikālo prasmju – jāprot lasīt partitūra, jāspēj iztēloties, kā izvēlētie kadri izskatīsies dzīvē un televīzijas ekrānā un kā tavu paša prieku par mūziku un konkrētā skaņdarba muzikālo izpratni pārnest ekrānā. Ja režisoram ļoti patīk kāds skaņdarbs, to var redzēt tajā, kā viņš to nofilmē, parāda mūzikas arhitektūru, sarunas starp dažādiem instrumentiem. Tas viss atspoguļojas filmēšanā. Un var redzēt atšķirību, vai režisors vienkārši zina skaņdarbu ļoti labi, vai mīl šo mūziku.

Un tas laikam arī ir mans galvenais mērķis – parādīt mūzikas mīlestību.

Tas varbūt izklausās jocīgi, bet tas ir svarīgākais. Jo nav nekā briesmīgāka, kā redzēt, ka koncerts tiek filmēts bez entuziasma. Īpaši, ja ir iespēja filmēt augsta līmeņa mūziķus, orķestrus. Ja man nebūtu sevi finansiāli jānodrošina, es varētu arī bez atalgojuma slaucīt grīdas kādā lieliskā koncertzālē, lai tikai varētu būt tuvumā brīnišķīgai mūzikai. Tāpēc arī vienmēr esmu uzskatījis, ka man veicies – varu strādāt ar mūziku. Jo mūzika, manuprāt, ir kā zāles – tā dod nevis vienkārši prieku, bet palīdz dzīvē atrast balansu. Tā ir