24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" aizvadīta trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija, kurā godināti izcilākie 2025. gada sasniegumi kormūzikas nozarē, jaunradē un pedagoģiskajā darbā, kā arī sirsnīgi sveikts Mūža balvas ieguvējs – diriģents, pedagogs un grāmatu autors Jānis Erenštreits. Ar neskaitāmu dziedošo vīru un zēnu paraugu, vīrišķības etalonu un Skolotāju tad arī tiekamies plašā un sirsnīgā sarunā!

Signe Lagzdiņa: Mēs tiekamies dienu pirms balvas pasniegšanas ceremonijas, un mūsu saruna skan dienu pēc tās. Ceru, ka pelnītā balva jums iedevusi jaunu enerģijas sparu?

Jānis Erenštreits: Noteikti! Turklāt

man enerģija nāk arī no citām pusēm: aizvadītajos Ziemassvētkos pats jaunākais mazdēls man sagādāja ārkārtīgi skaistu Ziemassvētku dāvanu – mūsu ģimenē ienācis pirmais mazmazdēliņš!

Tas man kā opim dod vēl papildus enerģiju, lai tur, kur dzīvojam vasarā, visu sagatavotu tā, lai šo jauno iemītnieku varētu godam uzņemt. Lai ģimene justos ērti, vasarā dzīvojot pie mums.

Runājot par Gada balvu: kad izlasīju nominantu sarakstu, mani pārņēma ļoti liels prieks, ka lielu daļu no viņiem un viņu darbību zinu: es pilnīgi tur varētu izraudzīties vairākus, kas būtu pelnījuši balvu! Un man liels prieks arī par to, ka viena kārtīga nominantu daļa saistās ar Rīgas Doma kora skolu. Jā, par to man īpašs prieks!

Ar kormūziku ir tā: primāri tā ir dziedāšana, bet sanācis tā, ka klausītāji reti dzird dziedam pašus diriģentus. Vai jūs uzdziedat?

Jā gan, es mēdzu uzdziedāt! Īpaši tad, kad piedzima meitas, kad piedzima pirmie mazdēli, īpaši jau vasarās Mērsragā, man katram bija savdabīga dziesmiņa. Kad man uzticēja mazos ieaijāt, katram dziedāju īpašu šūpuļdziesmu ar manis paša sacerētu tekstu. (Smaida.) 

Bet ja tā pavisam nopietni, man ļoti ilgi jaunībā saglabājās balss lūzums. Atceros, kad mani pieņēma korī "Līvzeme", viņi īsti nevarēja saprast, vai mani pievienot altiem, vai tenoriem, jo es biju kaut kur pa vidu.

Esmu koros dziedājis! Lielākā pieredze man bijusi vīru korī "Dziedonis": gan ne gadu desmitiem, tomēr vislabākajā nozīmē esmu izbaudījis profesora Imanta Kokara rokrakstu, viņa neatkārtojamo personību – nevienā mēģinājumā nevienu nevajadzēja : sak', ei, modies, mums sācies mēģinājums! Imants bija kā tāda elektrostacija, viņa klātbūtne visus mobilizēja. Man liekas, katrs lika laukā vairāk, nekā viņam bija iekšā. Ar mani droši vien bija gluži tāpat.

Kormūzikas balva Latvijā tiek pasniegta tikai trešo reizi. Tā ir gana jauna tradīcija. Tad, kad tā parādījās – kādas bija jūsu sajūtas? Vai sen jau vajadzēja, vai arī tieši šis ir īstais laiks? Un vai šai balvai ir nozīme?

Šodien vairāk runājam par ārkārtīgi lielo nevienlīdzību, kas notiek pašvaldībās – par iespējām, lai dziedāšanu saglabātu kā procesu un lai starp Dziesmu svētkiem nebūtu vakuums. Skates, parādes, Dziesmu svētki – tur jau katrs diriģents sevi atklāj un viņš tiek novērtēts. Tāpēc gluži nevarētu teikt, ka mūsu darbs netiktu pamanīts, īpaši jau svētku reizēs.

Bet – ja Intam Teterovskim radās šāda ideja, tas ir apsveicami un labi – ka tas nāk no jauna diriģenta, nevis tāda, kurš jau garu mūžu aizvadījis. Tā ir apsveicama lieta. Nominantu pieteikums ir ļoti iespaidīgs – acīmredzot šī iespēja mūsu kora dziedātāju saimi ir iekustinājusi. Domāju arī, ka starp dziedātājiem noteikti ir daudz tādu, kas izvirza nominantus, jo

viss jau sākas ar to, ka kāds kādu izvirza, kaut kur iesniedz kādu pieteikumu, kādu slavas dziesmu nodzied, un tad nāk ļoti prominentā žūrija, kurā ir ļoti cienījamas personas: ja šīs personas lemj, tam jāuzticas!

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV!