Armēņu komponists Vače Šarafjans ir viens no redzamākajiem un pasaulē pazīstamākajiem mūsdienu armēņu skaņražiem. Viņa darbu sarakstā ir ap 100 opusu - tie ir gan simfoniski darbi, gan kamermūzikas ansambļi un kormūzika, viņš rakstījis arī operu un baletu, mūziku kinofilmām, sadarbojies ar čellistu Jojo Ma, altistu Juriju Bašmetu, "Maskavas solistiem", Hiljarda ansambli u. c. . Vairākus gadus Vače Šarafjans bijis lektors Jeruzalemes Teoloģijas semināra, kā arī 12 gadus mācījis kompozīciju Erevānas Valsts konservatorijā. Kopš 2002. gada viņu saista līgums ar ierakstu kompāniju BMI.

Vačes Šarafjana mūzika skanējusi daudzviet pasaulē - gan Eiropā un USA, gan arī Krievijā, Taizemē, Šveicē, Taivānā, Ķīnā, Korejā, Japānā, Meksikā, Izraēlā, Libānā, Gruzijā un citviet. Rīgā Vače Šarafjans šoruden ieradies saistībā  ar armēņu kompnistu un mūzikas klasiķi Komitasu, kuram šogad aprit 150 gadskārta. Un viņa radītā liturģija, kas mūsdienās tiek lietota armēņu dievkalpojumos un oriģināli rakstīta vīru korim, Latvijas Radio kora priekšnesumā piedzīvoja savu koncertversiju jauktam korim; šādam sastāvam darbu instrumentējis Vače Šarafjans.

Inga Žilinska: Šī ir Liturģijas instrumentācija vai tomēr jauna versija?

Vače Šarafjans: Es ļoti centos turēties pie oriģināla, taču, sekojot dažādām litrģijas likumībām, man nācās ieviest nelielas izmaiņas. Tomēr uzskatu, ka visai cieši esmu pieturējies pie Komitasa idejas, kā arī paveicis savu galveno uzdevumu - piešķirt Liturģijai vairāk krāsu. Arī līdz šim bijušas citas versijas jauktam korim, taču tās iepretim vīru korim, nav izturējušas konkurenci. Manuprāt, šī versija dzīvos.

Armēņu baznīca uzskatīja, ka liturģija ir lūgšana un baznīca nav koncertzāle. Taču laiki un viedokļi mainās, un izveidot šādu liturģijas koncertversiju, jo pilna liturģija ilgst 2 h, bija ļoti aktuāli. Esmu priecīgs, ka Aarmēnijas vēstnieks, kuram pieder ideja par šādu versiju, to piedāvāja veidot man.

Kamdēļ pats Komitass neradīja jauktā kora versiju?

Komitass ir veidojis pāris daļas jauktajam korim, tās atšķiras no vīru kora. Taču arī Liturģijas oriģināls genocīda laikā tika iznīcināts - to sadedzināja. Pirmā atjaunotā Liturģijas versija tapa 1933. gadā Parīzē, pēc Komitasa skolnieka Vardana Sargisjana pierakstiem pēc atmiņas. Otra atjaunotā versija tapa pēc Komitasa rokrastiem, tuvāk mūsdienā un to izveidoja mans skolotājs Roberts Atarjans. Esmu balstījies uz abiem variantiem, jo tie atšķiras. Balstījos arī uz savu pieredzi, jo četrus gadus darbojos armēņu baznīcā Jeruzalemē kā lektors. Izvēlējamies to variantu, kas jau iedzīvojušies baznīcā.

Armēņi saka, ka līdz ar Komitasu aizsākusies armēņu nacionālās mūzikas skolas attīstība.

Viņš piedzima īstajā vietā laikā, - tas sakrit ar civilizācijas uzplaukumu, taču vienlīdz arī ar tautas mutvārdu daiļrades zaudēšanu. Jo tautas dziesmas neviens neizdomā, tās rodas sadzīvē. Šodien vairs arāji neapstrādā zemi, to veic lauktehnika.

Komitass vienkārši pierakstīja folkloru un tās rituālus īstajā laikā, citādi mēs šīs zināšanas būtu  pazaudējuši. Kāds augstāks spēks liek raksties tādām personībām kā Narekaci un Sajads Nova, kuru radošais pienesums dod impulsu nākamajai tukstošgadei. Ne velti mūsu nāciju uzskata par senāko - jo, piemēram, Erevāna šogad atzīmēja 2800. gadi.

Komitass būtībā attīrija armēņu mūzikas gēnu no cittautu kultūras piejaukumiem, salāgojot melodijas ar valodu, jo ilgus gadus Armēnija bijusi Osmāņu, persiešu, turku impēriju pakļautībā.

Komitass uzskatīja, ka tautas mūzika un baznīcas mūzika ir kā brālis un māsa, tās attīstās kopā, jo tieši baznīca veica tautas vienojošo funkciju, armēnijas nebrīves gadsimtos, saglabājot vienotību, valodu un rakstību. Armēņu rakstība izveidojusies 5-6. gadsimtā, un armēņi sevi dēvē par pirmajiem kriestiešiem, jo tieši armēnija 301. gadā šo reliģiju pieņēma kā valsts reliģiju. Zināms, ka 1. gs cars Abgars, kurš pārvaldīja Armēnijas un Sīrijas teritoriju, rakstījis vēstuli Kristum un saņēmis atbildi, ar aicinājumu doties uz Jeruzalemi. Par šo tēmu esmu komponējis operu - Cars Abgars. =- tā vēl nav uzvesta, bet ceru, kādreiz piedzīvos pirmatskaņojumu.

Klausoties armēņu, tajā vienmēr saklausāmas ilgas, skumjas, gaidas. Kamdēļ, jūsuprāt, tas tā ir?

Ziniet, kad klausos JS Baha mūziku, kas man sirdij vistuvākā, es vienlaikus sadzirdu gan skumjas un vientulību, gan prieku un laimi, jo - cilvēks nav viens, viņš ir ar Dievu. Patiesībā, mūzikas savā augstākajā izpratnē ir par laicīga cilvēka dzīves jēgu, par ticību un mūžību, tā ir cilvēka saruna ar Dievu. Pastāv arī krogus mūzika un mūzika iekšējiem orgāniem, kas noteiktā kontekstā arī ir svarīga, bet es šeit domāju par mūziku ar lielo burtu.

Katrā spriestspējīgā cilvēkā Homo sapiens ir iekodēta traģēdija - tamdēļ mēs spriežam, meklējam un ticam. No šī viedokļa raugoties, armēņu mūzikā ir liela daļa skumju, lai gan, jāpiebilst, ka atšķiras arī izpratnes par harmoniju.

Savā mūzikā es bieži orķestra partitūrā esmu iekļāvis tautas mūzikas instrumentus, kā, piem., Alta koncertā, ko atskaņoja Jurijs Bašmets ar armēņu sakrālo tekstu, kas tulkots latīniski, es izmantoju duduku un solo balsis.

Šādā estētikā iespējams mūzikā radīt zemeslodes modeli, objektīvi atainojot atškirīgas civilizācijas, kas nereti viena otru absolūti nepieņem un neizprot.

Piemēram, dudukam rakstītas melodijas tiek veidotas bez skaņas pārtaukuma - kā gara līnija, ap kurā veidojas tēlu pasaule. Asociatīvi tā ir mūzika ārpus jeb bez laika. Rietumu pasaulē - piem, Baha darbos, muzikālais laiks tiek mērīts un ievietots taktīs. Ritma zīmējums tādējādi kļūst par klasiskās mūzikas pamatu.

Kā briljants top spodrs, iegūstot formu un slīpējumu, tā arī mūzika kļūst par klasiku, iegūstot formu - struktūru. Atšķirīgs skatījums uz laika un formas jēdzienu rada konfliktu, kas īpaši aktuāls mūsdienās. Tos sauc par Austrumu un Rietumu pretstatu.

Jau Arnolds Šēnbergs savās lekcijās minēja, ka katra nākamā komponistu paaudze atrisina iepriekšējās paaudzes disonansi. Piemēram - tas, ko uztveram par disonansi Bēthovena mūzikā, kļūst par konsonasi  Vāgnera mūzikā, un tā joprojām.

Arī šodien es sajūtu šo disonansi. Tās atrisinājums, manuprāt, ir katra kompnista misija. Šādu misiju veica gan Komitass, gan arī Sajads Novā, pievēršoties garīgajai dimensijai. Disonanse jeb nelabskaņa nākamajā paaudzē kļūst par konsonansi jeb labskaņutaču komponista uzdevums ir atrast veidu, kā atrisināt sava laika disonansi un konfliktu. Tāds ir manis radītās mūzikas estētikas skaidrojums.

Jūsu mūzikā liela nozīme ir gan ritmam gan melodijai, kas vedina domāt, ka jūs mūziku dzirdat un uztverat horizontālās līnijas, ne vertikālē.

Tā sksistē vienlaicīgi - gan taktīs kontrolēta metriska mūzika, gan līnijas ārpus metra. Tās skan vienlaikus un tās atrodas konfliktā. Taču ir iespējams atrast saskarsmes punktus, kuros šis konflikts pārtop labskanībā.

Līdzīgi ir ar domājošu cilvēku, kurš, es ticu, spēj pārvarēt visas grūtības. Tā ir dzīves jēga, jo apmierināt ausis ar labskanīgu nav saprātīgi.

Kas bijuši jūsu skolotāji mūzikā?

Tā ir visa viduslaiku mūzika, Nersess Dievišķais, Narakaci pēc kura žēlabu grāmatas Alfrēds Šnitke komponējis Kora koncertu. Mēs sevī nesam iepriekšējo paaudže gēnu, tamdēļ viss, kas bijis iepriekš, mani veidojis un skolojis. Mums katram ir pagātnes atmiņa, tā tikai jāatmodina.

Ja piesaucam laicīgos skolotājus, esmu mācījies Erevānas konservatorijā pie Edvarda Mersojana un Aveta Terterjana, kurš savulaik bija viens no lielākajiem simfoniķiem - viņa darbi skanēja Vācijā un viņa domubiedri bija gan Alfrēds Šnitke, gan Sofija Gubaiduļina.

Jūs runājāt par pagātnes atmiņu, kas ir katrā cilvēkā. Kā to var reanimēt, atmodināt?

Cilvēks rodas ar noteikti mērķi un misiju. Ja dzīves ceļš ir nolikts ne no tiem vieglākajiem, tad cilvēks meklēs un mācīsies.

Šeit man atkal jāpiesauc Komitass, kurš mēdza teikt, ka nāves nav, mēs vienkārši aizmiegam un pamostamies no jauna. Daudzi viņu uzskatīja par jukušu, jo šos vārdus Komitass sacīja pēc 1915. gada genocīda notikumiem. Manā dzīvē notiek neparastas lietas, par tām esmu pārstājis brīnīties.

Vai jau bērnībā zinājāt, ka kļusiet par komponstu?

Jā, jau agri redzēju tēlus un krāsas, izdzirdot dažādas skaņas un trokšņus. Manā ģimenē klausījās tikai klasisko mūziku, tāpat ir arī ar maniem bērniem. Ar gadiem, daudzi saka, ka kļūstu vizuāli arvien līdzīgāks Komitasam. Iespējams, tāpēc izvēlēts, lai atviedotu Komitasu filmā par viņu .

Jāteic, tikai atsevišķos kadros atveidoju Komitasa rēgu, jo 2015. gadā, kad tika uzņemta filma - Arhimandrīta klusēšana par Komitasa pēdējiem 20 dzīves gadiem, man bija jāpiedalās astoņos pasaules pirmatskaņojumos.

Kādu jūs vēlētos redzēt šīs pasaules nākotni?

Dzīvojot šajā laikā, viss ir mūsu rokās. Agrāk samulsu, redzot, kad cits apzināti rīkojas ļauni. Tomēr ticu, ka cilvēku vada mīlestība - tā dod jēgu mūsu eksistencei un nākotnei. Man gribētos, lai mēs to apjaustu un priecātos, ka dzīvojam vienā laikā un viens otru satiekam, jo, patiesība, - tas nav tāpat vien.