28. jūlijā  Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Ērģeļu zālē notika izdevniecībā Musica Baltica klajā nākušās grāmatas "Komponists Helmers Pavasars un viņa laiks" atvēršanas svētki.

Liene Denisjuka-Straupe (flauta), Paula Šūmane (vijole), Laura Kancāne (soprāns) un Ventis Zilberts (klavieres) atskaņoja Helmera Pavasara kamerdarbus, un klāt bija arī grāmatas veidotāji – idejas autore un redaktore Lilija Zobens un viņas dzīvesbiedrs Lezlijs Īsts, kurš izpētījis Helmera Pavasara muzikālo mantojumu, redaktore Mārīte Dombrovska, darbu saraksta un diskogrāfijas veidotājs Arvīds Bomiks, māksliniece Gundega Kalendra un, protams, grāmatas autore – žurnāliste un rakstniece Inga Jēruma. Viņu apciemojām jau pēc notikuma, ar saņemto jaunās grāmatas eksemplāru rokās, lai noskaidrotu, kā grāmata tapa un ko tajā varam uzzināt par komponistu, diriģentu, ērģelnieku un vēl citu muzikālu sfēru darboni Helmeru Pavasaru (1903–1998), kura raženā mūža pirmā puse rīt Latvijā, viducis – 10 gadi – Vācijā un tad Londonā, kur mūžs noslēdzās 1998. gadā.

1990. gadā Helmers Pavasars ierodas Rīgā un piedzīvo mūža saviļņojošāko brīdi - 20. Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus, kuros skan viņa mūzika un tiek saņemts arī J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Goda profesora grāds.

Helmera Pavasara kolēģis, draugs un domubiedrs Londonā bija Alberts Jērums (1919–1978), kuram veltītās Helmera Pavasara atvadu rindas lasāmas Ingas Jērumas grāmatā par tēvu "Olimpā bez lifta". Un tamdēļ likumsakarīgi, ka tieši viņa aicināta rakstīt grāmatu arī par Helmeru Pavasaru, kurš sastapts Londonā jau 1983. gadā un vēlāk arī Rīgā Dziesmusvētku laikā.

Helmers Pavasars dzimis 1903. gada 19. maijā Lejasciemā. Muzikālo izglītību ieguvis Cēsu un Valmieras mūzikas skolās un Latvijas Konservatorijā, kur mācījies kompozīciju, vijolspēli un diriģēšanu. Trīsdesmitajos gados aktīvi darbojas gan Valmierā, gan Cēsīs. Strādā par pedagogu Cēsu Mūzikas skolā, dibina Cēsu simfonisko orķestri, no 1934. gada ir Cēsu Tautas konservatorijas direktors. Ir arī Cēsu Skolotāju institūta (1938–1940) un Latvijas Konservatorijas mācībspēks (1940–1944, docents). Karš pārvelk pāri svītru radošajiem plāniem un iecerēm. Pavasaru ģimene 1944. gadā Latviju pamet un dodas svešumā. Vispirms bēgļu gaitas Vācijā, bet kopš 1954. gada par ģimenes dzīvesvietu kļūst Londona. Helmers Pavasars spēlē ērģeles, komponē, vada vīru kori Bredfordā.

Komponista daiļrades pūrā ir skaņdarbi simfoniskajam un pūtēju orķestriem, vokālā un instrumentālā kamermūzika, skaņdarbi ērģelēm, kordziesmas, kantātes un citi darbi.

Ilze Medne: Grāmata par Albertu Jērumu nāca klajā 1996. gadā, un var teikt, ka grāmata par Helmeru Pavasaru tapa 20 gadus vēlāk. Vai veids, kādā jūs stāstījāt par šīm divām lielajām personībām, atšķiras?

Inga Jēruma: Domāju, ka zināmā mērā tas ir līdzīgs. Varbūt grāmatā par Helmeru vairāk parādās mans teksts, lai gan arī ne sevišķi daudz. Bet struktūra ir tā pati – hronoloģija. Jo sapratu, ka runājot par cilvēkiem, vislabāk tomēr ir to darīt hronoloģiski, nevis jaukt, kas savā ziņā ir interesantāk, bet lasītājam grūtāk. Arī tēva grāmatā ir pa gadiem – kas katrā gadā noticis. Varbūt tur tā materiāla ir par daudz, grāmata patiešām ir bieza.

Lai gan muzikoloģe Ilma Grauzdiņa savulaik teica – šī grāmata viņai esot kā Bībele: ja kaut ko vajag, uzreiz varot atrast.

Jo tur ir ļoti daudz arī citu trimdas cilvēku – mūziķu un  mūzikas darbinieku. Tolaik, deviņdesmitajos, jau nekas daudz vēl nebija izdots, pamazām tikai sākās. Ar Helmeru būtībā ir tāpat – materiālus vākdama, jau rēķinājos pa posmiem, kā tas viss būs – no bērnības, no Valmieras perioda, no Cēsu perioda. Izrādās, ka viņš pusi mūža nodzīvojis Latvijā! Es kaut kā viņu vienmēr biju uzskatījusi galvenokārt par trimdinieku, bet nē – faktiski viņš ļoti daudz ko ir padarījis, arī Latvijā dzīvodams. Un tad, protams, ir tās

lietas, kas mani ārkārtīgi vienmēr ir sajūsminājušas – ka materiālos atrodi kādu pilnīgi jaunu informāciju, ko neviens nezina. Vai arī uzej informāciju, kas tajā brīdī, kad tā tiek saņemta, ir vienkārši notikums, bet pēc tam tas apaug – rodas leģenda un tas jau ir kas īpašs.

Vai varat minēt kādu piemēru?

Jā! Piemēram, Jēkabs Mediņš uzaicina Helmera tēvu, mācītāju, lai viņš atbrauc pie viņiem ciemos un notur Valmierā dievkalpojumu – Mediņš gribētu tajā piedalīties un saņemt Svēto Vakarēdienu. Pavasara kungs to arī izdara – aizbrauc, un viņi pēc tā dievkalpojuma ēd pusdienas. Pēc tam kādā pēcpusdienā, kad uz Valmieru pēcpusdienā atved avīzes,

viņi atver vaļā laikrakstu, un tā pirmajā lapā ir milzīgs nekrologs, ka gājis bojā Meierovics. Viņi ļoti pārdzīvo. Bet tas ir vienkārši tāds notikums! Tajā dienā viņiem iedod avīzi, viņi to ierauga, un tikai pēc tam mēs novērtējam Meierovica lomu. Man tas vienmēr licies tik fascinējoši – kā mainās attieksme pret kādiem faktiem.

Bet attiecībā uz Helmeru – kaut kad deviņdesmitajos gados viņš bija rakstījis vēstuli Ilmai Grauzdiņai, un daļa no tās bija publicēta "Padomju Jaunatnē". Viņš raksta, ka 22. septembrī bijis pēdējais koncerts Latvijas Radio. Tas bijis ieraksts – tobrīd tiešraižu nebija, viņi baidījās – bija karš, komandantstunda. Tas arī bija viņa pēdējais atskaņojums, jo "24. septembrī es aizbraucu no Latvijas".

Kaut kad 1954. gadā Helmers pārcēlās uz Angliju, bet precīzu datumu neviens nezināja. Un šeit pēkšņi, pilnīgi garām ejot, mazā, mazā avīžrakstiņā tas datums parādās!

Tās ir tās lietas. Bet visvairāk jau, protams, mani sajūsmināja tas, ka Helmers 1990. gadā varēja atbraukt uz Dziesmu svētkiem. Tas, kā viņu sagaidīja un ko viņš šeit piedzīvoja – tas tiešām bija gandarījums par visu viņa mūžu. Jo trimdā viņš varēja tik, cik pārējie – brīžiem vairāk, brīžiem mazāk. Bet šeit nu beidzot viņš satika savu latviešu tautu un tiešām piedzīvoja triumfu, lielos Dziesmu svētkus. Par to man ir prieks. Man vienmēr licies, ka cilvēkiem, kuri dzīvo garu mūžu, jānonāk līdz galvenajam un centrālajam Notikumam.

Par šo grāmatu mums ir ļoti liels prieks arī tamdēļ, ka tajā mēs redzam daudz vēstuļu, avīžrakstu, paša Helmera Pavasara rakstīto, teikto, domāto. Tātad tie ir pirmavoti, nevis pārstāsts. Kur jūs šos avotus meklējāt? Tā jau nav tikai periodika vien – jūs noteikti bijāt kādos arhīvos. Šķiet, ka arī Helmera Pavasara ģimene un viņa tuvinieki daudz darījuši, lai viņa mantojuma saglabātu.

Kad Lilija Zobens man piezvanīja un jautāja, vai es varētu uztaisīt grāmatu par Helmeru Pavasaru, sapratu, ka es vienkārši nedrīkstu teikt "nē".

Jo, ja jau viņa man to prasa, acīmredzot viņai nav neviena cita, kas to varētu izdarīt, un man tas būs jādara, un es to labprāt darīšu. Tobrīd vēl bija dzīva Helmera meita Dace, un man ienāca prātā, ka vajadzētu aizbraukt pie viņas un izrunāties. Bet kaut kāda iemesla dēļ es nesaņēmos un neaizbraucu. Par to man bija žēl, jo

no Daces es būtu dabūjusi vēl kādu personiskāku informāciju. Viņa arī bija viens no cilvēkiem, kas dzīvoja ilgi – kaut arī ne tik ilgi, cik Helmers. Bet viņa jau bija ļoti slima – īstenībā viņai bija grūta dzīve… Bet viņa teica – es nevaru aiziet, pirms nav uzrakstīta grāmata par tēvu! Kad viņai pateica, ka Inga apņēmusies uzrakstīt, Dace teica – labi, tad es varu... Un pēc ļoti īsa brīža viņa patiešām arī aizgāja.

Un tad es domāju – jā, vajadzēja man aizbraukt. Bet viss Helmeru ģimenes arhīvs bija atdots Latvijai, tā kā viss atradās Rakstniecības muzejā – ļoti liela kartotēka! Man atlika tikai sēdēt bibliotēkā, ko es arī darīju, skatīt cauri šos materiālus un atlasīt to, ko man vajag. Protams, periodika. Paldies Dievam, ka periodikā ir Londonas avīžu raksti - "Jaunais Laiks" un visi pārējie, pie kuriem varēja piekļūt. Būtībā atlika tikai darbs pie datora – rakstīšana, rakstīšana, rakstīšana. Pirms tam, protams, atlase. Lielas, milzīgas vēstuļu kaudzes, kuras vajadzēja pārskatīt vismaz tādā līmenī, lai redzētu, vai tas būtu vajadzīgs vai nē. Materiāla, ko biju sagatavojusi, bija pat par daudz, un Lilija tur daudz ko īsināja, kas ir ļoti pareizi. Jo,

kaut arī visu mūžu strādāju žurnālistikā, neesmu tikusi vaļā no tās sajūtas, ka "tas taču ir tik interesanti, to nevar mest ārā, tas ir jāatstāj"! (smejas)

Šī ārā mešanas vajadzība ir ļoti svarīga, tā ir ļoti, ļoti būtiska, bet bieži vien to ir ļoti grūti izkopt. Bet nu – tāpēc man vienmēr ir vajadzīgs redaktors, jo viņš jau redz ar savu aci.

Kāda ir Lilijas Zobens loma šīs grāmatas tapšanā?

Ļoti liela, jo Lilija ir ļoti rūpīga un laba redaktore. Viņa patiešām strādā nopietni. Viņa ir ieguldījusi lielu darbu arī tajā ziņā, ka pārlikusi avīžu rakstus, kas tolaik bija publicēti, tādā valodā, kādā tie bija oriģinālvariantā. Jo es tos tiku rakstījusi mūsdienu valodā. Bet Lilija teica – nē, ja mēs tos uzskatām par oriģināliem, tad tādiem tiem arī jābūt. Arī satura ziņā viņa skatījās, bez kā var iztikt un kā to visu izdarīt kompaktāku, vairāk orientētu uz pašu Helmeru. (..)

Vēlāk klāt ķērās Mārīte Dombrovska, kas ir vēl rūpīgāka redaktore par Liliju – viņa burtiski gāja cauri tam visam, un es jau smējos – neprasi man neko, es taču sen jau esmu to visu aizmirsusi un citas grāmatas pa vidu uzrakstījusi. 

Grāmatai ir vēl papildinājums – tā ir gan Helmera Pavasara ierakstu diskogrāfija, gan darbu saraksts. Arī tam ir liela vērtība.

Protams, par darbu sarakstu jāsaka paldies Arvīdam Bomikam: viņš ļoti daudz strādāja kopā vēl ar Helmeru, bet pēc tam ar Daci – viņš ļoti daudz darīja šīs ģimenes piemiņas iemūžināšanā. Arī atvēršanas pasākums, lielā mērā pateicoties tieši Arvīdam, izdevās labs. 

Vairāk un plašāk - ierakstā.