Gundega Šmite ir pazīstama akadēmiskās mūzikas komponiste un strauji iemanto lasītāju un kritiķu sirdis arī kā rakstniece.

Pirms pāris gadiem izdots viņas īso stāstu krājums "Grieķu svīta" un kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju veidotā grāmata "Brīnišķīgā operas pasaule", bet nu klajā nācis neparasts stāstu krājums "Koncerts stāstos", kuru, tāpat kā "Grieķu svītu", izdevis Jāņa Rozes apgāds. Grāmatas māksliniece ir Gita Treice.

Redaktore Dace Vīgante sociālo mediju vietnē Facebook raksta tā: "Kad Gundega uzaicināja mani kļūt par krājuma literāro redaktori, pieturējos pie krēsla. Smilkstēju, ka taču neesmu akadēmiski izglītota mūziķe. Bet tur sonātes, elēģijas, variācijas, invencijas, visi tie – allegro mini mosso… Un viņa man, ka tieši to arī vajagot. Salaist kopā prozu ar mūzikas formu un paklausīties, kā tas skan (lasās). Kārdinājums bija pārāk liels. Un… tas bija tik aizraujoši! Kā viņa to spēj! Esmu neizsakāmi pateicīga Gundegai par iespēju piedalīties oriģināla literāra koncerta tapšanā, savām acīm un jutekļiem piedzīvot brīnumu, kad cilvēku pārdzīvojumu un attiecību stāsti tik nepiespiesti iespēlējas mūzikas formā. Viens no stāstiem "Divbalsīga invencija" iekļuva prozas konkursa "Kā dzīvot tālāk" finālā un izskanēja šī gada festivālā "Prozas lasījumi".

Signe Lagzdiņa: Kā aizkadrā atklājās, tad patiesībā Ziemassvētku laiks arī tev personiski ir ļoti piepildīts, un šodien es tevi varu apsveikt dēla 25. dzimšanas dienā. Tas ir tik skaisti!

Gundega Šmite: Paldies! Lai arī esmu diezgan radošs cilvēks un manas radošās dzīves laikā tapuši daudzi skaņdarbi – un tagad top arī stāsti –, bērna piedzimšana ir visnozīmīgākais dzīves opuss.

Atceros, kā mans profesors Pēteris Plakidis, kad es jau biju gaidībās, novēlēja: "Gundega, lai jums izdodas jūsu vislabākais dzīves opuss!" Un tā arī ir.

Dēls bijis ļoti nozīmīgs iedvesmas avots un vissvarīgākais cilvēks manā tapšanā.

Un šodien tevi apsveicu ar vēl vienu notikumu: grāmatnīcu plauktos jau nonākusi Jāņa Rozes apgādā izdotā grāmata "Koncerts stāstos". Tātad ar vienkāršu koncertu tev nepietiek – tas vēl jāiedzīvina stāstos. Izstāsti, lūdzu, kā šī ideja pie tevis atnāca?

Droši vien tam visam pamatā ir tas, ka esmu diezgan sinestētisks cilvēks: ja dzirdu skaņu, manā iztēlē veidojas kādas krāsu vīzijas, atnāk arī kaut kāds stāstījums. Arī kā komponiste vienmēr esmu bijusi stāstniece. To vienmēr nerakstu programmu anotācijās, bet katrs skaņdarbs ir arī stāsts: es ieskicēju, kas tur notiek. Ne jau obligāti tas saistīts ar ikdienišķām norisēm vai sarunām – tas var būt arī sajūtu vai filozofiskā līmenī. Bet stāstījums man vienmēr palīdzējis komponēt. Nemaz nemāku tā abstrakti radīt skaņas...

Un kādā brīdī mani sāka "aplidot" literārā mūza. Patiesībā – ja atceros savu bērnību, pirmā radošā izpausme bija tieši literārā izpausme: rakstīju dzejolīšus, arī stāstus – un nekad nezināju, kā tos pabeigt.

Pirms gadiem divdesmit bija brīdis, kad apzināti sāku rakstīt stāstu un nevarēju vien beigt to rakstīt – tiešām: kā tāds labais radošais tārpiņš iesēžas smadzenēs un nelaiž tevi vaļā, kamēr tu neesi to realizējis. Tā tapa pirmais stāsts. Tad otrais. Tad bija ilgāks pārtraukums, bet tad, kad pārcēlos uz dzīvi Grieķijā, radās vajadzība [izteikties literāri], ko mudināja manas dzimtās valodas trūkums. Un to kaut kādā ziņā kompensēju, sākot mērķtiecīgi rakstīt. Tā mūza mani tiešām sāka nelikt mierā! Nu tas jau rezultējies manā debijas stāstu krājumā "Grieķu svīta", kas arī iznācis Jāņa Rozes apgāda paspārnē pirms diviem gadiem: tas iemieso manus Grieķijas iespaidus. Un šogad klajā nācis nedaudz izvērstāks stāstu krājums "Koncerts stāstos", kura pamatā ir mūzikas formas, kuras es nemaz tik daudz savā mūzikā kā komponiste neizmantoju, bet man likās, ka tās ļoti labi var realizēt stāstos. Te var lasīt par sonāti, variācijām, elēģijām, rondo, impromtiem un invencijām. 

Šķiet, ka daļai cilvēku, kuri savulaik vai šobrīd mācās mūziku, varētu būt sajūta, ka sonātes formu vairs dzirdēt negribas, un kur nu vēl rakstīt šādā formā! Jo skolā bijusi rūpīga šīs formas analīze, tā tikusi šķetināta no dažādiem skatpunktiem un leņķiem, un tad vēl eksāmeni… Kas tevi mudināja atgriezties pie klasiskajām mūzikas formām citā izpausmē?

Man šķiet, ka

sonātes forma ir tik brīnišķīga forma tieši literāram iemiesojumam.

 Jo īstenībā – ja runājam par tādu izplatītu mediju kā filmas: kas notiek ar varoni? Viņš sākumā parādās kaut kādā gaismā – varbūt ne pārāk labā, kaut kas ar viņu notiek, un viņš transformējas. Un parasti šī transformēšanās notiek mijiedarbē ar kaut ko citu – vai nu citu cilvēku vai kādu notikumu. Un tas jau ir sonātes formas pamatā – tēli, kas sākumā tiek eksponēti, tad notiek sadursme vai mijiedarbe, kuras rezultātā notiek transformācija. Un tēli – viens varbūt sākumā bijis spēcīgais, otrs – vājais, un viņi notikumu rezultātā var samainīties vietām. Šajā sakarā man nāca prātā sižeti, kuri labi varētu iemiesoties. Kādā brīdī pat sāku filozofēt – kā vispār tā sonātes forma ir radusies. Varbūt komponisti to iemiesoja neapzināti, atspoguļojot pasaules kārtību vai cilvēku savstarpējās attiecības.

Tevī klausoties, man pat sāk šķist, ka mēs vienkārši dzīvojam sonātes formā. 

Tieši tā –

mēs dzīvojam sonātes formā! Man tieši sonātes forma liekas kaut kas tāds, kas tiešām ir mums visapkārt – arī jebkurās attiecībās, ārpus mākslas formām.

Vairāk – ierakstā.