"Nesen noklausījos savu interviju, kas bija pirms gada. Tāda eiforija… Tur izklausos daudz savādāka. Tas bija tāds gaisīgais periods. Tagad vairāk notikusi tāda sazemēšanās: lietas ir iesāktas, un es saprotu to nopietnību. Esmu "oficiāli piezemējusies" – iestājies briedums," intervijā Annai Martai Burvei smaidot stāsta komponiste Sabīne Ķezbere. Augustā apritēja tieši 14 gadi, kopš Sabīne par savām mājām sauc Norvēģiju.

Tieši pirms gada, 2022. gada rudenī, gatavojot pārraidi ciklam "Mana pieredze Latvijai", Norvēģijā viesojās "Klasikas" direktore Gunda Vaivode: tapa sirsnīga saruna ar Sabīni. Kopš tā laika komponistes profesionālajā dzīvē notikuši daudzi pagrieziena punkti un jaunumi. Nu jau pagājis gads, kopš viņa iestājusies Norvēģijas Komponistu savienībā, radījusi daudzus projektus tādiem tradicionāliem instrumentiem kā flauta, klarnete, vijole, čells, klavieres, sitaminstrumenti, balss, kā arī glāzēm un meditācijas bļodām. Ar jaundarbu piedalījusies rakstnieces Janas Egles dzejas prezentācijas pasākumā Liepājā, bet Norvēģijā ar pianisti Dzintru Erlihu viesojusies Latvijas vēstniecībā, kurā tika atskaņots Sabīnes darbs Divine feminine. Ar šī paša darba atskaņojumu abas šogad bijušas arī Parīzē. Bet 25. oktobrī Latvijā pirmatskaņojumu piedzīvojis Sabīnes opuss Venus, par kuru tad arī sākam mūsu sarunu...

Anna Marta Burve: Mēs tiekamies 26. oktobrī – dienu pēc tam, kad izskanējis jūsu darba "Venus" jeb "Venēra" pirmatskaņojums kopā ar orķestri Sinfonia Concertante un diriģentu Artūru Oskaru Mitrevicu. Kādi ir iespaidi, kādas sajūtas, uz kāda viļņa šobrīd atrodaties?

Sabīne Ķezbere: Esmu ļoti apmierināta!

Ņemot vērā, ka piedalījos tikai vienā mēģinājumā un neko jau īsti beigās vairs nevarēja mainīt – tikai nelielas detaļas, kopumā diriģents bija ļoti labi sapratis, ko es vēlos. Mēs arī sarakstījāmies, sazinājāmies un izrunājām nepieciešamās izmaiņas. Orķestrim, cik sapratu, bija tikai trīs mēģinājumi. Tas ir samērā īss laiks, lai sasniegtu ideālu rezultātu. Bet man patika, esmu apmierināta, bija arī labas atsauksmes.

Paralēli bija arī festivāla "Arēna" koncerts – nezināju, cik pilna būs zāle, likās, ka visi ies uz "Arēnu", bet man prieks, ka klausītāju vidū bija arī profesionāli komponisti – Selgas Mences domubiedri (šajā koncertā ar nosaukumu "Mākoņi un mēs. Komponistes Selgas Mences meistari un mācekļi" tika svinēta Selgas Mences jubileja – red.), pazīstami mūziķi, diriģenti, kas arī izteicās atsaucīgi par manu darbu. Un man par to liels prieks.

Arī man bija izdevība noklausīties "Venēru", raidījuma gaitā arī ieklausīsimies tās fragmentā, un man šis darbs šķiet patiešām skaists. Kad pirms nedēļas sarunājos ar diriģentu Artūru Oskaru Mitrevicu, viņš tobrīd bija vien redzējis partitūru un izspēlējis to savā prātā, taču minēja, ka jūsu skaņdarbs varētu atbilst impresionistiskai gleznai. Arī es pēc noklausīšanās tam piekrītu. Vai šim raksturojumam piekrītat arī jūs?

Man liekas, es to dzirdēju arī no Ilonas Breģes! Rakstot par to nedomāju. Man bija svarīga tā ņirboņa. Te svarīgi pateikt, ka par Venēru šeit neesmu domājusi tikai kā par sievišķīgo planētu. Pamatā ņēmu astroloģiju. Indiešu mītos tiek aprakstīts, kā dzimusi Venēra: tā dzimusi no gaismas – kā gaismas stars, tas ir tas mirdzums.

Venēra astroloģijā ir saistīta ar greznumu, gaumi, dzīves baudīšanu un vieglumu, ar mākslu, ar deju, mūziku. Man bija tieši šāds uzsvars – vairāk uz tāda veida Venēru, un mūzikā gribēju parādīt ne tik daudz sievišķīgumu, ko arī simbolizē Venēra – tas aplītis ar krustiņu, kas uzreiz asociējas ar sievieti, bet šeit galvenais bija tā mirdzēšana.

Mūzikā mēģināju attēlot gaišumu, spožumu, tāpēc arī ir augstie reģistri un ņirboņa – to, kā dzirdējām intervijā, diriģents jau bijis sapratis, pirms bija sācis mēģināt šo darbu. Viņš bija pareizi nolasījis. Kad sazinājāmies, viņš jautāja – cik precīzi to un to vajadzētu atskaņot, jo man patīk lietot aleatoriku. Tas dod mūziķim nelielu brīvību un atļauju kļūdīties. Man liekas – ja vajadzīgs tas sonorais efekts, ka kaut kas ņirb un mirdz, aleatorika ir ļoti labs paņēmiens. Taču man arī patīk, ja tā ir ierobežota un konkretizēta nošu vērtībās vai augstumos. Tā var panākt to ņirboņu.

(..)

Drīz būs pagājis gads, kopš esat Norvēģijas Komponistu savienības biedre. Vai piederība tai jums liek apjaust norvēģu mūzikas lauku un procesus citādāk un labāk, nekā tas bija iepriekš?

Protams, ir lielāka piederības sajūta – sajūta, ka esmu starp savējiem, esmu oficiāli pieņemta un atzīta, ka esmu viena no viņiem, tātad esmu arī pelnījusi kādu atbalstu un tieku nopietnāk uztverta.

Jo projektus jau var rakstīt arī tad, ja neesi Komponistu savienības biedre, tas ir līdzīgi kā tagad – varu arī mūsu Valsts Kultūrkapitāla fondam rakstīt projektu, kaut neesmu Latvijas Komponistu savienībā. Līdzīgi arī Norvēģijā – tā es arī dabūju finansējumu savam pirmajam projektam. Tomēr tad, kad tiec iekļauts viņu Komponistu savienībā, uzreiz esi tā kā atzītāks. 

Kas norvēģu mūzikā vai vispār mūzikas vidē jums šķiet tas interesantākais? Ar ko norvēģu mūzika vai mūzikas vide izceļas?

Man liekas, ka norvēģu videi esmu vēl tik jauna –

lai arī Norvēģijā esmu nodzīvojusi ilgi, bijušas citas prioritātes – neesmu darbojusies tik aktīvi. Šis bijis pirmais tik ļoti aktīvais gads. Protams, neesmu Oslo. Un tur ir atšķirība. Arī Latvijā kļuvu atpazīstama, darbojoties tieši Rīgā. Visa pieejamība, viss bija daudz ciešāk – arī  pasniedzēji atbalstīja, ieteica kādu projektu. Jo šeit, Rīgā, tie attālumi ir ļoti nelieli, mūziķi saskrienas uz ielas, tepat ir Opera, Lielā ģilde, Latvijas Radio, Mūzikas akadēmija – viss ir ļoti tuvu!

Norvēģijā, domāju, katrs ir vairāk atsevišķi. Es nezinu, es tikai tā jūtu – pamanu kādus komponistus, kuri darbojas divatā, vēl kādam komponistam ir podkāsts. Tagad tikai sāku iepazīt un redzu, kā viņi dzīvo. Ir viena smieklīga epizode attiecībā uz mazpilsētu, kurā dzīvoju un kādus cilvēkus es tur satieku...

Tā ir pilsētiņa Sandefjord, kuras centram cauri var iziet kādās septiņās minūtēs, un tur ir viena intelektuāļu kafejnīca, ko esmu pamanījusi. Kāds norvēģu vijolnieks Julian Saxl, kurš savulaik sadarbojies ar Šineidu O’Konoru viņas albumā Theology, šajā kafejnīcā mani iepazīstināja ar kādu diriģentu… Šis diriģents izrādījās Bjarte Engesets (Bjarte Engeset), kurš tieši pirms desmit gadiem, 2013. gada 25. oktobrī diriģējis Liepājas Simfonisko orķestri!

Tāda sakritība! Kaut kur kādā mazpilsētas kafejnīcā sēž cilvēks ar partitūru [kuram bijusi saistība ar Latviju]... Viņš iedeva savu e-pastu un teica, lai atsūtu viņam savu partitūru, jo man ir simfoniskais skaņdarbs "Pasaulīgo baudu dārzs" – tā ir mana vienīgā simfoniskā partitūra, un es ļoti gribētu, lai tā tiktu atskaņota vēlreiz. Aizsūtīju, bet atbildi vēl neesmu saņēmusi. Tas ir tik interesanti: ja tas būtu noticis Oslo vai Rīgā, tas vēl būtu saprotams, bet te… Mazliet absurdi, bet man ļoti patīk šādas situācijas.

Šis gads jums bijis krāšņs. Kā jūs pati raksturotu savu dzīvi šī gada laikā? Vai tā būtu tā pati Venēras gaisma, ko aprakstījāt, vai tur atrastos vēl kaut kas cits?

Šis gads bijis kā karuselis. Man liekas,

kulminācijas brīdis bija Parīzes brauciens, kad Dzintra Erliha atskaņoja manu skaņdarbu Divine feminine jeb "Dievišķi sievišķais" – tas ir skaņdarbs, kas veiksmīgi aizgājis pasaulē un ticis atskaņots arī Islandē. Arī tepat Latvijā.

Dzintra teica, ka viņai pašai ļoti patīk šis darbs un viņa labprāt turpinātu to spēlēt – tas izdots arī albumā. Tāpat noticis darbs ierakstu studijās un ir trīs darbi, kas tiek ierakstīti. Arī Dzintra gatavo jaunu albumu un ierakstīs vēl vienu manu darbu – jaunu.

Un kādās krāsās redzat aizejošā gada dzīvi? 

Krāsainu. Nesen noklausījos interviju, kas man bija pirms gada. Tāda eiforija… Tur es izklausos daudz savādāk. Tas bija tāds gaisīgais periods. Tagad vairāk tāda sazemēšanās notikusi, kad lietas jau ir iesāktas, un es saprotu to nopietnību. Esmu oficiāli piezemējusies – iestājies briedums.