24. aprīlī pulksten 19.30 Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā jauniešu kora "Kamēr...", Rīgas Saksofonu kvarteta, ērģelnieces Dignas Markules un diriģenta Aivja Gretera sniegumā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Riharda Dubras opuss Creatio Mundi ("Pasaules radīšana"). "Klasika" šo notikumu piedāvās tiešraidē, un Pirmās Lieldienas šķita ideāls laiks, lai ar komponistu satiktos garākā sarunā...

Ilze Medne: "Klasika" ar jums tikās Lieldienu rītā pirms diviem gadiem. Toreiz apstākļi bija pavisam citi – kolēģe Signe jūs aicināja uz sarunu, un vienīgais, kā toreiz drīkstēja satikties, bija ārpus Radiomājas, parkā uz soliņa, katram ar savu mikrofonu. Šodien apstākļi mainījušies, mēs atkal varam tikties aci pret aci, un Lieldienas it kā ir atgriezušās savā ierastajā veidolā arī dievnamos, kas ir cilvēku pilni, mūziķi dzied un spēlē, un notiek skaisti svētku dievkalpojumi. Kāds jums bijis šis divu gadu laiks no 2020. gada Lieldienām līdz šodienai?

Rihards Dubra: Tas jautājums nav nemaz tik ļoti viegls, jo tas, kā dzīve mainījusies, ir gandrīz neizstāstāmi. Nevarētu arī teikt, ka tas būtu bijis kaut kas šausmīgi grūts un kaut kas tāds, ko nevarētu pārdzīvot, ko nevarētu paciest, ko nevarētu pārciest vai sagaidīt beigas – tā nav. Beigas, es ceru, mēs esam laimīgi sagaidījuši – vismaz šim vīrusam. Man šie gadi bijuši ļoti piepildīti – ja runājam par mūziku, šis bijis viens no visražīgākajiem komponēšanas laikiem manā mūžā. Ļoti daudzi cilvēki man ir vaicājuši pēc jaunas mūzikas, un tas ir brīnišķīgi – jo es saprotu, ka viņi domā par nākotni. Jā, esmu diezgan intensīvi strādājis un turpinu to darīt arī šogad.

Vēl tikai Zaļajā Ceturtdienā bijāt klāt Liepājā jauna darba pirmatskaņojumā…

Zaļā Ceturtdiena Liepājā bija ļoti jauka, un pirmatskaņojumi bija pat veseli divi. Skaņdarbs "In Paradisum", kas sākotnēji rakstīts kā kora dziesma, tagad pārveidots par skaņdarbu mežragu kvartetam un kļuvis mazliet izvērstāks nekā kordziesma. Tagad tam īstais nosaukums ir vienkārši "Dziesma mežragiem". Otrs pirmatskaņojums bija mazliet lielākas formas darbs mežragu kvartetam un sitaminstrumentiem, un tā nosaukums ir "Liepājas partita". Man nejauši sāk izveidoties tāds kā cikls, jo savā laikā esmu uzrakstījis Jūrmalas partitu. Un tad, kad pirms kovidlaika Liepājas Mežragu kvarteta vadītājs Ingus Novicāns man vaicāja pēc skaņdarba, domāju, ko lai tādu lielāku uzrakstu. Un iedomājos, ka es taču varētu šo lietu turpināt: Jūrmala arī ir pie jūras – nu, labi, kaut arī līcī, bet tomēr, un arī Liepāja ir pie jūras. Un, ja vienai pilsētai ir partita, tā varētu būt arī otrai pilsētai. Tā nu šis skaņdarbs tapa. 

Un tad jau tikai maisam gals vaļā, jo pilsētu ir daudz.

Tā varētu būt! (smejas) Man ir viens līdzīgs cikls, kurš gan drīz beigsies – tas ir gadalaiku cikls, un trīs jau ir. Vēl ceturtais atlicis.

Bet darbs seko darbam, un mūsu šīsdienas sarunas lielā tēma ir notikums nākamajā svētdienā. 24. aprīlī Marijas Magdalēnas baznīcā būs pirmatskaņojums lieldarbam "Pasaules radīšana". Un skaņdarba rakstītmudinātāji ir jauniešu koris "Kamēr..."

Ja tā pavisam precīzi, tad jauniešu koris "Kamēr..." sava diriģenta Aivja Gretera personā. Viņš jau kādu laiku ar šo ideju staigāja, bet pie kopsaucēja, kas tas varētu būt un kā tas varētu izskatīties, nonācām tikai pagājušā gada vidū. Un tā ir tieši Aivja ideja, ka pirmatskaņojumam vajadzētu izskanēt mazajā Marijas Magdalēnas baznīcā, kur es pats mazliet darbojos ar mūzikas lietām un mazliet arī dziedu. Aivim tā saikne ar šo baznīcu ir tāda, ka viņš tur ir laulājies. Un tad kaut kā mums šķita, ka varētu izdarīt šoreiz drusku savādāk – pirmatskaņojumu  sarīkot nevis kādā milzīgā koncertzālē vai milzīgā baznīcā – piemēram, Doma baznīcā, bet tieši šai mazajā baznīciņā. Pēc tam jau būs arī citi koncerti lielākās vietās.

Vai arī pasaules radīšanas tēma nāk no Aivja?

Kādi impulsi nāca no viņa, bet, manuprāt, tas galvenais impulss – izvēlēties tieši šo tēmu – nāca no Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa, kurš ir mūsu baznīcas priekšnieks un pats ir ar mūziķa izglītību. Andris mūs ļoti atbalsta, un es viņu bieži redzu koncertos – arī ļoti modernas un pat avangarda mūzikas koncertos, jo viņam tas ir tuvu sirdij un patīk. Un ideja par to, ka mēs to pasauli tā kā varētu mēģināt radīt vēlreiz, manuprāt, tomēr ir no viņa. 

Tā ir tēma, kas interesējusi daudzus māksliniekus – gan mūziķus, gan gleznotājus, gan arī rakstniekus, un tā ir tēma, kas fantāzijai ir neizsmeļama. Jo it kā no vienas puses dod skaidru rāmi – ir sešas dienas, kurās Dievs radīja pasauli, bet septītajā atpūtās, bet tajā pašā laikā – vai katrs rāmis neuzliek arī kādu lieku ierobežojumu? Kā tas bija jūsu gadījumā?

Teikšu godīgi, ka rakstīt nebija viegli – pirmkārt kaut vai tādēļ, ka ļoti daudzi komponisti jau rakstījuši skaņdarbus tieši ar šo pašu tekstu, un daudzus no šiem darbiem es arī labi pārzinu. Un tas, protams, traucē... Es, piemēram, rakstu jaunu darbu, un [secinu] – nē, tas jau ir bijis: šai gadījumā runāju nevis par mūziku, bet sižeta attīstību. Tas ir bijis tur, un tas ir bijis te. Tehniskais process nebija viegls. Jo galvenā lieta, par ko domāju, rakstot mūziku, ir dramaturģija – kā tas viss attīstās, kur tas iet, kur ved, kā tas būs, kas ir svarīgāk. Ja ir teksts, tas ļoti bieži palīdz – ar savu saturu tas dod virzību. Bet šajā gadījumā tēma ir jau diezgan izsmelta – tā ka tas patiešām nebija viegli. Bet, raugoties no tā, kādā situācijā mēs patlaban dzīvojam, man ļoti, ļoti gribētos, lai es ar šo mūziku varētu radīt jaunu pasauli, kurā nav melu. Tas man šķiet īstais vārds. Jo bēdīgo situāciju, kurā visa pasaule patlaban atrodas, manuprāt, visspēcīgāk ir iniciējuši tieši meli. Es labi apzinos, ka ar mūziku gluži nebūs tā, ka tagad to nospēlēs un būs šī jaunā pasaule, bet varbūt, ka vismaz mazu impulsiņu caur to es varētu dot.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.