Pirms 40. dzimšanas dienas, kas gaidāma 23. martā, - saruna ar klarnetistu Mārtiņu Circeni - izcilu kamermūziķis, pedagogu un klarnešu grupas koncertmeistaru trijos orķestros – Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Latvijas Nacionālās operasorķestrī, kā ar Valsts kamerorķestrī Sinfonietta Rīga.

Sarunā - par grupas koncertmeistara statusu un atbildību trīs Latvijas profesionālajos orķestros, par to dažādajām „sejām”, par pasniedzēja gaitām, kamermūzikas vilinājumu, dažādajiem diriģentiem, ar ko ceļi krustojušies, un bagāto mūzikas klāstu, kas izspēlēts.

Mārtiņš Circenis: Kad tikko sāku koncertmeistara amatus pildīt, man bija citāda uztvere par to, kas šajos darba pienākumos patiesībā ietilpst. Tagad, kad esmu jau trijos kolektīvos veicis šo pozīciju un darba pienākumus, par citiem atbildu gandrīz vairāk kā pats par sevi, jo man jāsaplāno visa loģistika tā, lai visiem kolēģiem būtu ērti un nevienam nerastos jautājums, kāpēc es šo darbu veicu un vai tie nav gluži savtīgi nolūki no manas puses. Pienākumi ir vairāk administratīvi - plānošana, visādi iepirkumi, kas attiecas uz tekošajām lietām, mēlītēm, orķestra inventārs, kas nepieciešams tieši grupas vajadzībām, un, protams, arī mākslinieciskā plānošana, vadoties pēc tā, kas katram grupā ir stiprās puses. Tās mēs arī parādām, bet vājākās puses nerādīt arī ir mans uzdevums. 

Vēl ir arī Mārtiņš Circenis-skolotājs, pasniedzējs.

Tas ilgus gadus man bijis hobija līmenī, jo skaidrs, ka tas nav naudas apsvērumu vadīts darbs. Par Dārziņskolu runājot, mani uzrunāja Gunārs Kļaviņš, kurš bija arī mans skolotājs, kas tūlīt devās, kā saka, pelnītā pensijā. Viņš vaicāja, vai nevēlos pastrādāt ar jauniešiem, faktiski, ar pašiem mazākajiem. No sākuma man to bija mazliet jāapdomā, jo nekad jau tas nebija darīts. Sāku un tā vēl esmu noturējies. Mūzikas akadēmijā sāku strādāt, kad aizgāja mans tēvs. Man nācās pārņemt viņa klasi, no sākuma uz īsu laiku, kamēr viņš cīnījās ar slimību. Bet pēc tam Ilona Meija uzrunāja, vai nevēlos turpināt, un tā, soli pa soli, patiesībā ir paskrējuši diezgan daudzi gadi. 

Domāju par tevi un tavu muzikālo ģimeni, un tava tēta, klarnetista Sigurda Circeņa pāragro aiziešanu mūžībā. Vai nav tā, ka kaut kādā ziņā pildi arī viņa pienākumus un  varbūt tīri emocionāli turpini arī viņa nepadarīto?

Uz šo jautājumu man grūti atbildēt. Man ir savas domas un idejas, ko vēlos realizēt, un viņam noteikti bija savas. Varbūt virsuzdevums idejām ir līdzīgs, bet vai tieši tāds? Tā man negribētos teikt. Tas vienkārši ir loģisks ceļa turpinājums, un pēc tam jau tie ceļi sadalās, kas nu kuram tuvāks.