"Dzīvoju ļoti ilgi un dažādas dzīves, un domāju, ka tagad pielieku punktu kādai trešajai dzīvei. Ceru, ka man būs arī ceturtā, un tā vairs nebūs saistīta ar kino vai televīziju, jo es gribu dzīvot. Es negribu visu laiku būt instruments savam darbam. Jo šie gadi ir pavadīti, vairāk esot instrumentam, nekā cilvēkam. Tāpēc, lai rezultāts būtu tāds, kādu esmu to iecerējusi. Dzīve ir kaut kas cits," sarunā ar "Klasiku" uzsver kinorežisore Ilona Brūvere.

Svinot režisores 70. dzimšanas dienu, 23. novembrī kinoteātrī "K.Suns" būs skatāmi septiņu pilnmetrāžas filmu retrospektīvas seansi. Kino izlasē iekļautas arī Vācijas perioda filmas, kas piedzīvos Latvijas pirmizrādi. Apaļu nedēļu pirms šī notikuma ar jubilāri tiekamies "Klasikas" studijā.

Ieva Zeidmane: Vai svinēt jubileju un svinēt dzīvi jums patīk?

Ilona Brūvere: Svinēt jubileju un svinēt dzīvi – tās ir divas dažādas lietas. Jo svinēt jubileju – tas manā gadījumā vairāk ir atskats, tāds apkopojums, ko tad nu es tajos savos "miljons" gados, kuros esmu situsies pa dzīvi ar kameru un rakstīšanu, ar visu, ko esmu darījusi, esmu paveikusi. Beigu beigās – kāda tam visam bijusi jēga? Tā ir tā saucamā jubilejas svinēšana. Tad ir lielie Rīgas svētki, kuros es vienmēr strādāju. Tie man arī nav svētki. Bet svētki man vislabāk patīk tad, kad tie ir neplānoti. Satiekot cilvēkus, kuri vienkārši ir svētki paši par sevi. Tie ir mani svētki. 

Šobrīd, kad jubilejas sakarā top šāds filmu apkopojums – kāds jums ir secinājums?

Tā jau ir tikai tāda izlasīte. Kāds man tur var būt brīnums, ja man ir "simt gadu"… Dzīvoju ļoti ilgi un dažādas dzīves, un domāju, ka tagad pielieku punktu kādai trešajai dzīvei, un ceru, ka man būs ceturtā un tā vairs nebūs saistīta ar kino vai televīziju, jo es gribu dzīvot. Es negribu visu laiku būt instruments savam darbam. Jo šie gadi ir pavadīti, vairāk esot instrumentam, nekā cilvēkam. Tāpēc, lai rezultāts būtu tāds, kādu esmu to iecerējusi. Dzīve ir kaut kas cits.

Un ko jūs vēlaties savā ceturtajā dzīvē?

Es gribu dzīvot! Gribu satikt cilvēkus – vienkārši tāpat, nevis tāpēc, ka es viņus gribu filmēt vai tāpēc, ka viņus novēroju, vai tāpēc, ka man vajadzīgi viņu dialogi un es tos slepus ierakstu, lai pēc tam izmantotu kādā filmā. Vai braucu uz objektu tāpēc, ka gribu kaut kur aizbraukt, bet nevis tāpēc, ka es šo vietu izmantošu tādā vai tādā filmā vai raidījumā.

Bieži manas filmas nav paviljonu darbi, tie veidoti interjerā. Tas nozīmē, ka mēs atrodam tādas telpas, kuras rada ilūziju par to, ka tās ir pavisam citādas, tad mēs tās mazliet pārveidojam – ļoti, ļoti mazliet, niansēs, lai tās nevar atpazīt, un liekam skatītājam justies pavisam citā laikā un citā vietā, nekā īstenībā. Tā ka milzīgas manipulācijas notiek nepārtraukti, un šis mans darbs, ja es veicu visu kā līdz šim – scenārijs, producēšana – tas vispār dzīvam cilvēkam nav iespējams: tas iespējams mašīnai, un ļoti daudzus gadus esmu bijusi mašīna. Taču pēc kovida es vairs to nevaru, un varbūt, ka tas ir liktenis. Varbūt, ka tas ir labi, ka es to vairs nevarēšu, ka es varēšu tikai kādu vienu darbiņu padarīt, jo tas bojā raksturu: visi šie darbi ir ar ļoti vīrišķīgu nokrāsu. Laukumā visam jānotiek ļoti precīzi, tavai komandai ir jābūt tādai, kura var funkcionēt bez vārdiem, un viņi jāspēj uz to sagatavot. Tas ir smags darbs.

Vairāk – ierakstā.
Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv

Starp citu, šogad, savā 70. dzimšanas gadā, Ilona Brūvere saņēmusi īpašu Latvijas Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par radošā mūža ieguldījumu filmu mākslas nozarē, tāpat klajā nākusi Mākslas telpas "Aminori" izdotā autores-režisores biogrāfija "Citādā dzīve", ar kuru varēs iepazīties seansu starplaikos, bet par kuru plašāk uzzinām sarunā ar pašu jubilāri.