"Vienīgais, ko vēlos darīt – diriģēt. Tā ir apbrīnojama, lai arī ļoti grūta profesija, bet nav neviena iemesla, kāpēc sievietes tai nebūtu piemērotas. Mums ir sirds, prāts un plaša emociju palete. Nav nosacījumu, vai diriģentam jābūt vīrietim vai sievietei. Mēs visi esam mākslinieki," ir pārliecināta ievērojamā kanādiešu diriģente Kerija Linna Vilsone (Keri-Lynn Wilson).  

Pirmo reizi Latvijas Nacionālajā operā viņa viesojās 2020. gada janvārī, diriģējot Džakomo Pučīni operas "Bohēma" izrādi. Šonedēļ Kerija Linna Vilsone Rīgas opernamā atgriezusies: 4. februārī viņa diriģēja Pētera Čaikovska operu "Pīķa dāma", bet 6. februārī vadīs Džakomo Pučīni operas "Toska" iestudējumu. 

Mākslinieces starptautiskā karjera ilgst jau vairāk nekā divdesmit gadus, uzstājoties pasaules labākajos opernamos - Karaliskajā Koventgārdena operā, Bavārijas Valsts operā, Maskavas Lielajā teātrī, Vīnes Valsts operā, kā arī vēl daudzviet citur. Un šī ir otrā reize, kad mākslinieci  sastopam mūsu opernamā, ar ko izveidojusies skaista radošā sadarbība.

Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" diriģente stāsta gan par sadarbību ar latviešu solistiem un sajūtām, kas pārņem mūsu Baltajā namā, gan par neparastajiem radurakstiem un, protams, īpašo kaislību – operu...

Inta Zēgnere: Prieks jūs no jauna sastapt Rīgā! Bet kā īsti Rīga parādījās jūsu radošo plānu kartē?

Kerija Linna Vilsone: Rīga kļuva par manu galamērķi, pateicoties vienam no visievērojamākajām figūrām Latvijas klasiskās mūzikas pasaulē – dziedātājam Egilam Siliņam. Viņš dziedāja "Klīstošo holandieti" izrādē, ko es diriģēju. Tas bija aptuveni pirms kādiem septiņiem vai pieciem gadiem. Precīzi nevaru pateikt, jo bijis tik daudz izrāžu visdažādākajās valstīs, bet mūsu sadarbība toreiz sākās Varšavā. Viņš uzreiz piesaistīja manu uzmanību kā izcils mākslinieks, bet pēc tam mūsu radošie ceļi diemžēl nekrustojās līdz pat 2020. gadam, kad

saņēmu no Egila ziņu: "Esmu Latvijas Nacionālās operas direktors, un gribētu jūs uzaicināt uz Rīgu diriģēt." Es atbildēju: "Cik brīnišķīgi! Es to tiešām gribētu!"

Tas bija 2020. gadā, īsi pirms pandēmijas, kad šeit diriģēju Pučīni operu "Bohēma". Tas bija ļoti īss brīdis, bet pēc tam sākās pandēmija visā pasaulē, tai skaitā arī Ņujorkā, un šī bija pirmā iespēja uzaicināt mani atkal uz Rīgu. Man bija paredzēts šajā laikā diriģēt Pučīni "Madame Butterfly" izrādes Kanādas operkompānijā Toronto, bet tās tika atceltas, jo

Kanādā joprojām ir "lokdauns". Savukārt šeit kultūras dzīve turpinās, kas ir absolūti fantastiski, un Egils sacīja: "Mēs redzam, ka  jūs februārī esat brīva. Vai jūs nevēlētos diriģēt Rīgā?"

Pirms tam mums bija saruna, un viņš zināja, cik ļoti mīļa man ir opera "Pīķa dāma". Viņš zināja, ka man tuvs ir krievu opermūzikas repertuārs un, protams, Vāgners.

Kad biju šeit iepriekšējā reizē, Egils stāstīja, ka pēc mēneša notiks pirmizrāde atjaunotajai "Pīķa dāmas" izrādei. Viņš bija atcerējies mūsu sarunu, kas notika pirms diviem gadiem, un vaicāja: "Vai jūs gribētu atbraukt un nodiriģēt divas izrādes februārī?" Es atbildēju: "Protams!" Piederu pie tiem, kas pieraduši vienmēr strādāt, un pēkšņi man parādījās vesels brīvs mēnesis... Biju pilnīgā sajūsmā par šo piedāvājumu un esmu laimīga atgriezties pie šīs brīnišķīgās kompānijas.

Es mīlu orķestri, koris ir patiešām īpašs un, protams, arī solisti. Jums Latvijā ir izcilas, izkoptas dziedāšanas tradīcijas. 

Esmu ļoti saviļņota šurp atkal atgriezties un jo īpaši šajā repertuārā – "Pīķa dāmā" un "Toskā", kas, iespējams, ir visvairāk diriģētā izrāde manā karjerā. Šodien ieskatījos "Toskas" partitūrā, kur esmu atzīmējusi arī visas izrādes, ko esmu diriģējusi, un pirmā no tām notikusi 1999. gadā, kad debitēju Veronas arēnā. "Toska" ir darbs, ko labi pazīstu un ļoti mīlu, un ar nepacietību gaidu, kad varēšu redzēt šo iestudējumu, ko veidojis mans labs draugs no Maskavas – režisors Dmitrijs Bertmans. Es viņam uzreiz uzrakstīju, ka diriģēšu to šeit, un viņš domās būs kopā ar mums.

Sarunu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!