Kauņa – 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. Modernisms nākotnei

2022. gadā Eiropas kultūras galvaspilsēta būs Kauņa, tās moto – “no pārejošā uz laikmetīgo”. Par ceļu uz šo statusu un iecerētajiem projektiem stāsta “Kauņa – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2022” projekta “Modernisms nākotnei” koordinators Žilvins Rinkšelis.

Kauņas pieteikšanās uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu sākās jau 2016. gadā, tad arī notika pirmie sagatavošanās darbi. Gadu vēlāk Kauņa saņēma apstiprinājumu, ka 2022. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu – tieši tad komandai pievienojās arī Žilvins Rinkšelis. Viņš koordinē projektu “Modernisms nākotnei”, kas vērsts tieši uz Kauņas starpkaru perioda arhitektūru. Žilvins ir vēsturnieks un vēsturiskā mantojuma speciālists, kuru vienmēr interesējusi pilsētas vēsture – it īpaši Kauņa, kurā viņš ir dzimis un audzis.

Darbošanā kultūras galvaspilsētas projektā ir iespēja pilsētu mainīt, pavērst citā virzienā un prezentēt visai pasaulei. Komandā, kas sākotnēji bija neliela, pašlaik ir ap 50 cilvēku, un Žilvins uzsver pozitīvās izjūtas, kas rodas, tik daudziem cilvēkiem strādājot viena mērķa vārdā – parādīt Kauņas dinamisko un daudzveidīgo kultūru citiem.

“Iespējams, ka vismaz nākamā gada otrajā pusē Covid-19 vīruss būs kļuvis piejaucētāks, un 2022. gads būs īstais brīdis kultūras galvaspilsētas aktivitātēm – varbūt būs atvērušās robežas, cilvēki būs atsākuši ceļot un vēlēsies iesaistīties kultūras pasākumos,”

saka Žilvins. “Kad sākās pirmais lokdauns, notika diskusija par to, kā turpmāk rīkoties. Bija ierosinājumi kultūras galvaspilsētas statusu atlikt, bet es esmu priecīgs, ka varējām pārliecināt citus – esam ļoti labi sagatavojušies un laicīgi plānojuši, tāpēc galvaspilsētas statuss nav jāpārceļ. Domāju, ka mēs, Baltijas valstis un austrumeiropieši, spējam labi adaptēties un risināt problēmas.”

Kauņas starpkaru laikā radītā modernisma arhitektūra veidojusi būtisku daļu no pilsētas identitātes, tas arī esot viens no iemesliem, kāpēc Kauņa tika pieteikta kultūras galvaspilsētas statusam.

Žilvins skaidro: “Domāju, ka pasaulē netrūkst pilsētu pāru – viena ir galvaspilsēta, otra mazliet stāv tās ēnā.

Kauņa ir sevišķi interesanta, jo starpkaru laikā tā vēl bija Lietuvas galvaspilsēta, valsts centrs, bet pēc kara tā zaudēja statusu, savā ziņā arī pašpārliecinātību, un dažbrīd arī pašcieņu.

Tai pietrūka ne tik daudz galvaspilsētas statusa, kā kultūras centra statuss – tā vairs nebija pilsēta, kurā norit dzīva, dinamiska darbība. Varētu teikt, ka pilsēta ilgstoši dzīvoja nostalģijā par savu kādreizējo zelta laiku.” Tāpēc Kauņas kā kultūras galvaspilsētas sauklis ir “no pārejošā uz laikmetīgo” (“from temporary to contemporary”).

Žilvins uzsver, ka nevēlas tikai atskatīties uz spožo pagājību, bet paraudzīties uz to kā fonu, saprotot, kas tajā bijis labs, un apjaust nepieciešamību virzīties uz priekšu, veidojot Kauņu par laikmetīgu kultūras pilsētu. Viņš uzskata, ka šāds skatījums var arī mudināt vairāk cilvēku doties uz Kauņu un ieinteresēt par tās modernisma arhitektūru.

2015. gadā Kauņa ieguva Eiropas kultūras mantojuma statusu. “Mēs to dēvējam par Eiropas UNESCO,” piebilst Žilvins.

“Modernisma arhitektūra veidojusi pilsētas tēlu arī agrākos laikos, tā bijusi pilsētas seja. Arhitektūrā atspoguļojas pasaules tendences, bet tai ir arī savs unikāls vaibsts.

Saskatāmas līdzības ar citām jaunām valstīm, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara – tām bija svarīgi sevi pozicionēt ne tikai kā modernu valsti, bet arī uzsvērt arī nacionālās kultūras savdabību. Kauņā ir ap 6000 celtņu, kas atspoguļo modernisma arhitektūru. Tā ir kā brīvdabas muzejs, kurā var redzēt, kā pilsēta izskatījusies agrāk. Dažviet saglabājušies veseli māju bloki. Atliek nomainīt mašīnas un kostīmus, un jūsu acu priekšā pavērsies Kauņa, kāda tā izskatījās 20. gs. divdesmitajos trīsdesmitajos gados.

Projekta vadītājs cer, ka pilsētas modernisma arhitektūra kļūs arī par UNESCO pieminekli, un uzsver vēlmi citiem parādīt, ka Kauņa nav tikai pagājības atblāzma, ko pētīt mākslas vēsturniekiem.

Žilvins veido divus projektus: viens ir veltīts modernisma arhitektūrai, otrs – Kauņas starptautisko komūnu zudušajām atmiņām. Viņš vēlas atgādināt Kauņas tagadējiem iedzīvotājiem, ka pilsētu ir veidojušas visas šīs multikulturālās komūnas: “Pirms 2. pasaules kara Kauņā bija liela ebreju kopiena; cara laikā Kauņa bija nocietinājuma pilsēta, te atradās liela krievu kopiena; kopš viduslaikiem Kauņā bijusi vācu kopiena. Vācieši ir vieni no pilsētas dibinātājiem. Pēc 2. pasaules kara Kauņas iedzīvotāji faktiski nesastapa cilvēkus no citu kultūru komūnām. Atceros no bērnības, ka pret svešiniekiem nereti izturējās nicinoši vai pat pazemojoši.

Apzinoties, ka Kauņa nekad nav bijusi tikai lietuviešu pilsēta, vēlamies veidot draudzīgu gaisotni pret visām komūnām, visām valodām. Mūsdienās uz Kauņu brauc daudzi ārvalstu studenti, un arī viņi iesaistās pilsētas veidošanā.”

“Abi projekti saistīti ar mūsu vēsturi un meklē atbildes uz jautājumu – ko vēlamies ar savu vēsturi iesākt,” stāsta Žilvins. “Ar kopienu projektu mēs arī vēlamies panākt, lai Kauņa kļūtu pieejamāka dažādām sociālajām grupām, cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Otrs mērķis – lai vietējie iedzīvotāji vairāk iesaistītos Kauņas kultūras dzīvē. Jau pandēmijas laikā sākām organizēt mākslas pasākumus māju pagalmos, ne tikai pilsētas centrā. Pilsētnieku komūnām mēdz būt savi “vadītāji”, un mēs vēlamies, lai viņi kļūtu par mediatoriem starp mākslas cilvēkiem un vietējām komūnām. Dažas vietējo komūnas izmanto pilsētas arhitektūru kā pulcēšanās vietas. Piemēram, viena no aktīvākajām Kauņas komūnām, kas iesaistījusies mūsu projektā, jau labu laiku regulāri izmanto vienu no Kauņas fortiem savām sociālajām aktivitātēm.”

“Teju visus māksliniekus, kurus aicinām uz rezidenci vai jaunu darbu radīšanu, iesaistām darbā ar sabiedrību,” stāsta Žilvins. “Tā ir vēl viena Lietuvas problēma.

Mums ir daudz mākslinieku, bet ļoti neliela daļa no viņiem sadarbojas vai iesaista sabiedrību. Vēlamies šajā procesā iekļaut daudz vairāk lietuviešu mākslinieku.

Aicinām tos māksliniekus, kuriem jau ir līdzīga pieredze, bet vēlamies iesaistīt arī tos māksliniekus, kuri līdz šim nav strādājuši ar vietējām komūnām. Vēl mēs organizējam seminārus, pētījumus, darbnīcas – arī tie ir saistīti ar vietējiem iedzīvotājiem, mēs nevis uzstājamies lektorijos, bet darbojamies pilsētvidē. Mērķis ir iepazīstināt vietējos iedzīvotājus ar Kauņas kultūras mantojumu, saprast, kā tas veido pilsētas tēlu un kā varam to veiksmīgāk saglabāt.”