7. septembrī dzimšanas dienu svin dziedātāja un vokālā pedagoģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente Kristīne Gailīte, kuru uz sarunu aicinājusi Inta Pīrāga.

Sarunas iesākumā par vasaru, vai iznācis tajā sevi palutināt. Sākoties jaunajam  mācību gadam, pievēršamies arī pedagoģiskajam atbildības slogam, bet oktobrī gaidāmā  Jāzepa Vītola starptautiskā vokālistu konkursa sakarā - atmiņu epizodes no pašas piedzīvotā pirmajā konkursā 1995. gadā. Intervijā arī par psiholoģisko sagatavošanos, vidējo aritmētisko, stāvēšanu uz vienas kājas, franču valodas fonētiku, attieksmi pret konkursiem un mīļajām sapņu lomām.

Vai jūs arī apzināties savu nozīmību šobrīd, jo pedagoģiskā joma ir tā, ar ko aizraujaties nu jau vairāk nekā 20 gadus?

Krīstīne Gailīte: Jā, protams, es apzinos šo lielo atbildību. Un, ja pedagoģisko gaitu sākumā man bija tikai daži studenti un biju aizņemta operā, un tik daudz laika nevarēju veltīt studentēm, bet šobrīd tas atbildības slogs ir arvien lielāks. Jā, tas uzliek tādu pienākuma apziņu.

Pedagogs var ietekmēt gan jaunā dziedātāja tehnisko varēšanu, gan arī viņa muzikālo domāšanu. Katrs jauns students man ir kā jauna pasaule, kaut arī pieredze ir liela. Bet katram ir jāatrod īpaša pieeja.


Tā sanācis, ka tieši pēc mēneša Latvijā notiks arī Jāzepa Vītola starptautiskais vokālistu konkurss. Un esat laureāte pirmajā konkursā 1995. gadā. Vai atceraties to ar labām sajūtām?

Krīstīne Gailīte: Tās ir viena no skaistākajām atmiņām visā manā radošajā dzīvē. Tā bija ārkārtīga apņēmība un mērķtiecība. Es biju tikai otrā kursa studente, un mana pedagoģe Lilija Zilvere konkursa laikā bija viesizrādēs Spānijā ar operu, un faktiski visu to programmu lielā mērā mēs gatavojām ar koncertmeistari. Tas bija liels pārdzīvojums. Pirmo reizi, kad jau biju tikusi uz trešo kārtu, man jau likās, tā ir absolūta laime – būt finālā, un ar to man būtu pat pieticis. Bet trešajā kārtā kļuvu par laureāti, un tas bija milzīgs piedzīvojums. Toreiz diriģēja Normunds Vaicis, dziedāju Džildas āriju „Caro nome” no Verdi operas „Rigoleto” un Norīnas kavatīni no Doniceti „Don Pasquale”.