Katram savs "Sansusī". Festivāla septītajā gadā – interaktīva spēle un citi jaunumi

"Šogad atgriežamies pie saknēm," saka festivāla "Sansusī" saimnieks Armands Siliņš, neslēpjot, ka pandēmijas dēļ nācies apsvērt festivāla pārcelšanu uz nākamo gadu.

Tomēr "Sansusī" būs! Citādāks. Ar interaktīvas spēles elementu un iespēju katram sarīkot savu "Sansusī". Par jaunumiem, kas gaidāmi festivāla septītajā gadā, stāsta Armands Siliņš un organizācijas "Piedzīvojuma gars" valdes locekle Ilze Bergmane.

Signe Lagzdiņa: Armand, kā tu raksturotu – kas īsti ir "Sansusī" un kas tevī mainījies kopš pirmā festivāla?

Armands Siliņš: Būtībā jau katrs gads nāk ar kaut ko jaunu. Ir sadaļas, kas paliek un par kurām sirds kļūst mierīgāka, bet tajā pašā laikā katru reizi ir kaut kas jauns, kas atkal uzdzen asinis.

Kā tev šķiet, vai līdz ar "Sansusī" mainās arī cilvēki?

Armands Siliņš: Esmu ievērojis, ka auditorija mainās –

kā es saku, katram ir savs "Sansusī".

Daži vienreiz atbrauc, un nākamās reizes vairs nē. Un notiek arī pretēji. Ir cilvēki, kuri gadus piecus mēģina šeit atbraukt, un tad nu beidzot arī kaut kā nokļūst. Arī mūsu komanda laiku pa laikam paplašinās – ienāk jaunas sadaļas. Šogad, piemēram, ir digitālā puse, kas pievērš jaunus cilvēkus. Ilze, kura bija jau pagājušogad, šoreiz pievienojusies ar spēli un kļūst arvien vairāk iesaistīta.

Ilze, kas jums ir "Sansusī"?

Ilze Bergmane: Man "Sansusī" ir piedzīvojums – gan dabā, gan mūzikas un mākslas pasaulē.

Pagājušogad man viens no lielākajiem pārsteigumiem bija tas, cik "Sansusī" ir dažāds, cik ļoti tajā var atrast sevi.

Bet piedzīvojums laikam ir jebkas, ko mēs dzīvē darām, un, to darot, izvēlamies to tiešām izbaudīt pa īstam – it īpaši, ja tas ir kaut kas jauns vai citādāk darīts nekā ikdienā. Manuprāt, "Sansusī" kontekstā piedzīvojums ir viss festivāls, tikai šajā gadījumā mēs to varbūt pastiprinām, radot konkrētas pieredzes. Ja skatās, piemēram, no mākslas skatpunkta – tā būtu izrāde vai individuāla performance. Mūsu spēles saredzu kā kaut ko līdzīgu. Ja tu ļaujies, tā ir sava veida performance, kurā esi galvenais cilvēks.

Runājot par digitālo pusi. "Sansusī" savā septītajā gadā būs spējīgs ieiet jebkura cilvēka pagalmā, iespraukties jebkur, ja vien kāds to vēlēsies un atvērs savu viedierīci. Armand, vai tas vispār būtu noticis, ja ne šādu apstākļu ar "Covid-19"?

Armands Siliņš: Jāatzīst, ka jau iepriekšējos gados esam saņēmuši aicinājumus festivālu pārraidīt digitāli, jo ir cilvēki, kuri tīri fiziski netiek uz festivālu, jo atrodas kaut kur citur. Bet mēs vienmēr esam mēģinājuši izvairīties no tā, "Sansusī" pozicionējot kā īpašu pieredzi, kas piedzīvojama uz vietas.

Bet – jā, ieradās "korona" un pateica, lai padomājam vēlreiz (smejas). Tad arī sākām domāt, kā "Sansusī" varētu izskatīties digitāli.

Bija skaidrs, ka tā nevar būt vienas kameras pārraide no skatītāju aizmugurējām rindām, un esam radījuši vairākus veidus, kā to pārraidīt. Esam nonākuši pie trim: viens būs filmētais materiāls – tāds, kādi ir mūsu "pianistu kautiņi", kas pieejami platformā "LMT Straume". Otrais veids – speciāli veidota digitālā skatuve, kur, kā izteicās speciālisti, tiek likta virsū renderēta animācija. Trešais veids – cilvēki tiek iesaistīti pašā pasākumā.

Kas ir renderēta animācija?

Armands Siliņš: Izklausās ļoti sarežģīti, bet doma ir izmantot pēc iespējas vienkāršākas tehnoloģijas, kas mums pieejamas ikdienā. Piemēram, ‘zoom’ videokonferencēs esam ieraduši lietot aizmugurējos foniņus. Šī tehnoloģija būs diezgan līdzīga, tikai tā tiks pielāgota konkrētam koncertam un konkrētiem skaņdarbiem. Mākslinieku grupa strādās pie tā, lai tas vizuāli saskanētu ar muzikālo materiālu.

Bet mūzika būs tā, kas skanēs realitātē?

Armands Siliņš: Jā, visas būs reālās pārraides un tiešraides.

Protams, tie arī mums ir jauni izaicinājumi – saprast, kā šīs lietas strādā kopā, kā skaņotājiem un gaismotājiem sadarboties ar digitālo pārraižu komandu.

Esam pavadījuši diezgan ilgu laiku, meklējot risinājumus.

Sarunu pilnā apjomā lasiet LSM!