“Ja kāds man jautā, kā tuvoties laikmetīgajai mūzikai, es nesaku — ej uz laikmetīgās mūzikas festivālu. Tas būtu pārāk liels pārbaudījums. Ja tu uzreiz ielēksi šādā vannā, tā būs pārāk skāba. Tā vietā aizej uz koncertu, kur tiek spēlēta gan klasiskā, gan laikmetīgā mūzika. Jo tad šie skaņdarbi, lai gan tie pieder dažādām tradīcijām, tomēr ir daļa no viena turpinājuma. Un tu sapratīsi, no kurienes tas viss nāk. Vecais un jaunais skaņdarbs viens otru neiznīcina. Lūk, tāds ir mans padoms. Un tā notiek, ka cilvēki saka: “Kopš izlasīju tavu grāmatu, esmu sācis klausīties ar pavisam citām ausīm. Tagad man tas šķiet ļoti, ļoti interesanti!”,” saka somu komponists un rakstnieks Osmo Tapio Reihele. “Jāņa Rozes” apgāds nule laidis klajā viņa grāmatu “Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta” Maimas Grīnbergas latviskojumā.

Anotācijā teikts — pēdējie klasiskās mūzikas skaņdarbi tika radīti pirms apmēram simt gadiem, savukārt no tās izdīgusī laikmetīgā mākslas mūzika tradicionālos likumus izgāza mēslainē. Tā gaudo, šņirkst un dārd, un mēdz gadīties, ka nav uztverama ne melodija, ne harmonija, ne ritms. Kā gan tādu laikmetīgo mūziku lai klausās — un kāpēc?

Somu komponista un mūzikas žurnālista Osmo Tapio Reiheles grāmata ir līksms, atklājumu pilns ceļojums klasiskās mūzikas vēsturē, mūsdienu mākslas mūzikas priekšvēsturē un stilu daudzveidībā. Populārzinātniska grāmata, kas gaisina priekšstatu par laikmetīgās mūzikas elitārismu un vienlaikus pievēršas (laikmetīgajai) mākslai arī plašāk. Tekstā labi saklausāma autora individuālā balss, kas bieži par sarežģītiem uzskatītus mākslas jēdzienus pasniedz viegli uztveramā kopumā.

Osmo Tapio Reihele nupat martā bija Rīgas Grāmatu svētku dalībnieks, un, ja jau reiz satiekams Rīgā, tad Maima Grīnberga bija laipna sarīkot Reiheles tikšanos ar LR3 “Klasika” klausītājiem.

Orests Silabriedis: Vai drīkstu sākt ar personisku jautājumu – kas ir Marija, kurai grāmata ir veltīta?

Osmo Tapio Reihele: Viņa ir mana sieva, un tieši viņa bija iemesls, kāpēc es uzrakstīju šo grāmatu, tieši sieva man teica, lai es to rakstu.

Kā tas notika?

Tas ir vesels stāsts. Man bieži jautā, kāpēc es uzrakstīju šo grāmatu, un vienmēr ir viegli atbildēt, nedaudz pajokojot par to, jo, kā es stāstu grāmatā, man patīk daudz staigāt.

Esmu staigātājs, komponēju, kamēr staigāju, un bieži dodos garās pastaigās ar sievu. Viņa ir vijolniece, spēlē Somijas Radio simfoniskajā orķestrī un arī laikmetīgās mūzikas ansamblī Uusinta.

Mēs daudz runājam par mūziku, mūzikas dzīvi, mūsu kolēģiem, komponistiem, viņu darbiem un visu ko citu. No mums abiem es esmu tas runātīgākais, man patīk daudz runāt.

Kas nav īpaši somiski, atvainojos.

Mēs ar sievu abi esam somi, un ne visi somi ir klusie. Bet jā — dažreiz mūsu sarunas pārvēršas par maniem monologiem.

2018. gadā vienā no mūsu garajām pastaigām diskusija par mūziku atkal pārvērtās manā monologā, un sieva teica — kāpēc gan tu neuzraksti eseju grāmatu par šo visu?

Mana pirmā doma bija — labi, droši vien ir laiks apklust. Esmu runājis pārāk daudz. Bet tad es sāku rakstīt piezīmes telefonā, un 2019. gada beigās bija brīdis, kad tikko biju pielicis punktu savam trešajam lielajam orķestra darbam togad, un man vajadzēja nodarboties ar ko citu.

Apskatīju savas piezīmes un nodomāju — kāpēc gan lai es neuzrakstītu šo grāmatu tagad?

Un es to izdarīju. Uzrakstīju manuskriptu par lietām, kas jau bija manā prātā, tāpēc nebija vajadzīga nekāda izpēte, jo es ar šo visu tiku dzīvojis beidzamos 30 vai 35 gadus — no manām agrīnajām studijām, no manas komponista pieredzes un arī no darbības kā mūzikas žurnālistam un iesaistes mūzikas dzīvē kopumā.

Uzrakstīju manuskriptu trijās nedēļās. Man tas neprasīja vairāk laika.

Visu šo grāmatu?

Jā, visu šo grāmatu. Vēlāk, kad atradu izdevēju, viņš teica — nekad nesaki skaļi, ka tev tas aizņēma tikai trīs nedēļas, jo daži raksta savas grāmatas desmit gadus.

Tas jau izklausās pēc Rosīni operkomponēšanas tempiem.

Izdevējam, protams, atbildēju, ka saprotu. Bet kopš tā laika, kad vien ir iespēja, visiem saku, ka uzrakstīju grāmatu trijās nedēļās, jo tā tas arī bija. Bet es saprotu, kāpēc viņš man to teica.

Grāmata tika izdota 2021. gada martā somu valodā. Un ļoti interesanti bija tas, ka jau no pirmās dienas tā izraisīja milzīgu interesi. Klajā nākšanas dienā mani intervēja divās tiešraidēs TV pārraidēs, arī radiokanālos, sekoja daudzas citas radiointervijas, raksti avīzēs un žurnālos.

Un es domāju — kas notiek? Esmu profesionāli rakstījis mūziku 30 gadus, bet nevienu mana mūzika tā īsti neinteresēja. Toties tagad, kad uzrakstu grāmatu par mūziku, visi pēkšņi ir ieinteresēti. Tā nu tas ir.

Tas raisa rūgtumu?

Nē, it nemaz. Tas vienkārši ir smieklīgi. Bet tas tikai apstiprina grāmatas galveno domu — ka rakstīts teksts ir kaut kas tāds, ko visi var saprast. Kad rakstu abstraktu mūziku, to neviens nesaprot. Jā, bet tieši par to ir grāmata.

Cilvēki uzskata, ka laikmetīgā mūzika ir sarežģīta, jo viņi to nesaprot. Un viņi vienmēr jautā — vai tā ir sarežģīta? Un es atbildu — nē, neviena mūzika pati par sevi nav sarežģīta.

Jautājums — kādas ir klausītāja gaidas? Ja tu vēlies dzirdēt kaut ko, kas skan kā Bēthovens vai Sibēliuss, to laikmetīgajā mūzikā neatradīsi. Bet, ja tu pieej tai kā laikmetīgajai vizuālajai mākslai — gleznām vai skulptūrām —, tev nav tās jāsaprot, lai patiktu. Un tāpat var būt ar mūziku.

Tāpēc es vienmēr saku — mūziku nevar “saprast”. Tas nav sapratnes jautājums, bet gan sajūtu jautājums. Kas tevī notiek, kad tu to klausies.

Bet kur tad ir problēma? Cilvēki nevēlas klausīties savās sajūtās?

Jā, man tā liekas. No visām mākslas jomām mūzika, šķiet, ir tā, kur plaisa starp klausītāju un akadēmisko mūziku ir visplašākā.

Literatūrā mums ir avangarda grāmatas. Nu, piemēram,

Džeimss Džoiss jau gandrīz pirms simt gadiem uzrakstīja “Finegana vāķi”. Starp citu, es esmu izlasījis to. Nav daudz cilvēku, kas to būtu izlasījuši no vāka līdz vākam, bet es to izdarīju. Man “Finegana vāķis” ir mūzika.

Kad es to lasu, es nesaprotu stāstu. Jo tur nav tāda stāsta, kādu es sagaidītu no tipiska romāna. Bet, kad es to lasu, tas kļūst par melodijām, harmonijām, toņiem, krāsām, tekstūrām. Manā prātā tas ir tiešs analogs Lučāno Berio Sinfonia, kur orķestris un astoņi dziedātāji vienkārši murmina. Viss notiek vienlaicīgi, vienā un tajā pašā laikā, un neviens nezina, kas īsti notiek. Bet izklausās ļoti labi. Fascinējošs skaņdarbs. Un tas pats notiek arī ar literatūru. Un, protams, vizuālajā mākslā mēs bieži nevaram skaidri pateikt, ko attēls mēģina parādīt vai definēt. Tomēr tas var izskatīties ļoti, ļoti fascinējoši.

Bet mēs peldamies popmūzikā.

Mēs tajā slīkstam.

Jā, jā, mēs slīkstam populārajā mūzikā. Bet arī popmūzika mūs dziļi aizkustina. Tāpēc iespējams, ka ne daudzi cilvēki izjūt vajadzību gūt tās emocijas, ko viņiem varētu dot laikmetīgā mūzika, jo viņi tās jau saņem no popmūzikas.

Popmūzika, protams, bieži kalpo kā fona mūzika, izklaide un tamlīdzīgi. Es teiktu, ka laikmetīgā mūzika ir ļoti, ļoti margināla.

Cilvēki vēlas iet uz kino, lai skatītos jaunas filmas. Bet tas nenotiek ar mākslas mūziku. Cilvēki iet uz koncertiem, lai klausītos veco klasisko mūziku.

Man bieži jautā, ko varētu darīt, lai to mainītu, kā cilvēkiem pietuvoties laikmetīgās mūzikas sajūtām. Un es vienmēr saku, ka tas ir kā mācīties jaunu valodu. Ja tu ienirsti tajā, ja tu iegremdējies kā vannā un sāc klausīties tikai, piemēram, latviešu valodu, tad pēc kāda laika sāksi saprast…

Piemēram, es kā soms sāktu saprast vārdus, tad teikumus. Tad pats sāktu runāt. Un kādā brīdī pat saprastu jokus. Un tad jau pats varētu tos jokus stāstīt.

Tātad tas ir pieraduma jautājums.

Jā.

Bet, ja kāds saka, ka laikmetīgā mūzika vienkārši nav skaista, ko jūs atbildētu?

Ne visa laikmetīgā mūzika ir neglīta. Ir tūkstošiem, miljoniem dažādu mūzikas veidu. Un tas, ko mēs uztveram kā skaistu vai neglītu, ir atkarīgs no mūsu gaidām.

Es, piemēram, īsti neklausos doom metālu. Man nepatīk tas dziedāšanas stils. Manās ausīs tas izklausās neglīti, ja salīdzinu ar belkanto. Bet es saprotu, ka ir cilvēki, kuri, lai arī tas šķiet neglīts, izjūt no tā emocijas un sajūtas, kas viņiem tobrīd ir nepieciešamas, jo viņi no tā gūst cita veida enerģiju.

Belkanto var šķist arī pārāk mākslīgs.

Jā, jā, tieši tā. Citiem tas var šķist uzpūtīgs. Bet man šķiet, ka sajūta, ka kaut kas ir neglīts, var rasties tāpēc, ka daudzviet laikmetīgā mūzika visu laiku meklē kaut ko jaunu. Un šīs jaunās lietas un skaņas ir tādas, ko klausītājs vēl nezina. Un tas var būt mazliet biedējoši — jauni skaņu veidi, ar kuriem mēs vēl neesam pazīstami, var radīt diskomfortu.

Un tad rodas sajūta, ka… Tu nekad nezini, ko gaidīt.

Tieši tā, tieši tā. Un

lielākajai daļai jauno mākslu piemīt šis etoss — visu laiku meklēt kaut ko jaunu. Un, tā kā mēs nezinām, kas tas ir, mēs neesam pazīstami ar šīm jaunajām skaņām, mums varētu šķist, ka tas ir sarežģīti un neglīti.

Bet, kad pierod pie tā, kad zina, ko sagaidīt, tas var pavērsties pilnīgi otrādi.

Palaikam cilvēki ir atvērtāki laikmetīgajai mūzikai, ja viņi nezina visu klasiskās mūzikas vēsturi.

Es noteikti tā domāju. Un labākais piemērs ir kino. Kad tu domā par filmu vai TV programmu, TV seriālu, mūzika, kas ir ļoti cieši saistīta ar laikmetīgo mākslas mūziku, tiek izmantota filmās un seriālos visu laiku. Katru reizi, kad filmā notiek kas biedējošs vai jebkāda dramatiskā atmosfēras maiņa, kad ir šāds pārejas brīdis, filmu komponisti izmanto paņēmienus, metodes, harmonijas, ritmus un skaņas, kas ir ļoti cieši saistītas ar daudziem laikmetīgās mūzikas virzieniem.

Grāmatā es minu, piemēram, Ligeti skaņdarba Atmosphères izmantošanu Stenlija Kubrika filmā "2001: Kosmosa odiseja". Un gandrīz viss skaņdarbs tur ir. Esmu vadījis dažas lekcijas, kurās rādīju, kā orķestris spēlē Atmosphères. Un viņi skatās un klausās, un viņu ausīm tas izklausās dīvaini. Bet tad es parādu to pašu skaņdarbu no Kubrika filmas. Un tad es jautāju: “Nu, kā jums šķiet? Kādas sajūtas tas rada?” Cilvēki vienmēr saka: “Tas ir apbrīnojami. Man pārskrien drebuļi, jo tas iederas. Mūzika tur iederas.” Tāpēc, ja kāds saka: “Es nekad neesmu klausījies laikmetīgo mākslas mūziku”, es atbildu: “Nesaki tā.”

Ja tu skaties jebkādas filmas, jebkādas dramatiskas filmas, tur vienmēr būs kāda laikmetīgā mākslas mūzika.

Bet kā rīkoties, ja laikmetīgā mūzika nedarbojas bez attēla?

Ļoti labs jautājums. Es domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, kā to prezentē.

Ja kāds man jautā, kā tuvoties laikmetīgajai mūzikai, es nesaku — ej uz laikmetīgās mūzikas festivālu. Tas būtu pārāk liels pārbaudījums. Ja tu uzreiz ielēksi šādā vannā, tā būs pārāk skāba. Tā vietā aizej uz koncertu, kur tiek spēlēta gan klasiskā, gan laikmetīgā mūzika.

Jo tad šie skaņdarbi, lai gan tie pieder dažādām tradīcijām, tomēr ir daļa no viena turpinājuma. Un tu sapratīsi, no kurienes tas viss nāk. Vecais un jaunais skaņdarbs viens otru neiznīcina. Lūk, tāds ir mans padoms. Un tā notiek, ka cilvēki saka: “Kopš izlasīju tavu grāmatu, esmu sācis klausīties ar pavisam citām ausīm.” Un tagad man tas šķiet ļoti, ļoti interesanti.

Man personīgi vislabāk patīk tādi koncerti, kur programma ir jaukta — ir gan vecā klasiskā mūzika, gan jaunā laikmetīgā mūzika, vai arī kādi modernās klasikas skaņdarbi, kas tapuši pēc Otrā pasaules kara. Jo tas sniedz plašāku priekšstatu par to, kā mākslas mūzika ir attīstījusies.

Protams, man patīk, ja mana mūzika tiek atskaņota kopā ar citu laikmetīgo komponistu darbiem, piemēram, laikmetīgās mūzikas festivālā. Tas ir lieliski, jā. Bet vislabāk man patīk, ja mana mūzika tiek spēlēta kopā ar vecāku klasisko mūziku, jo tad šie darbi savā starpā reflektējas un rada kopēju kontekstu. Un tas sniedz labāku priekšstatu par mūziku vispār.

Vai esat sastapis cilvēkus, kurus jūsu grāmata ir pārvērtusi?

Patiesībā jā, es satiku vienu pirms diviem gadiem. Vadīju programmas prezentācijas Kuhmo kamermūzikas festivālā ziemeļaustrumu Somijā. Pēc mana priekšlasījuma pie manis pienāca kungs, gados vecāks vīrietis, un sacīja: “Es izlasīju jūsu grāmatu. Nekad nebiju klausījies laikmetīgo mūziku ar īstu interesi. Es biju to kaut kur dzirdējis, bet mani tā neinteresēja. Pēc tam, kad izlasīju jūsu grāmatu, aizgāju uz Time of Music festivālu Vītasāri. Un man tas viss absolūti patika. Nākamgad došos turp atkal.” Un tas man bija vislielākais paldies.

Vislabākā sajūta, ka, rakstot šo grāmatu, nedomāju par to, ka man būtu jāpamāca kāds. Neesmu priesteris, kurš sludina, kā tev obligāti jākļūst par labāku cilvēku un jāklausās laikmetīgā mūzika. Tu neesi labāks cilvēks, ja tu saproti vai nesaproti kaut ko…

Vēlējos atvērt logus cilvēkiem, kuri kopumā interesējas par mākslu. Lai viņi apzinātos, ka arī mūzikā ir šī daļa, par kuru viņi, iespējams, nav zinājuši, bet kas viņiem varētu patikt.

Tāpēc esmu ļoti priecīgs, kad man saka, ka kādam ļoti patika mana grāmata, jo tā deva vieglu pieeju laikmetīgajai mūzikai.

Vēl viena lieta, ko vēl neesmu pieminējis, ir tā, ka grāmata ir uzrakstīta populārā stilā. Iemesls ir tas, ka, rakstot manuskriptu, nezināju, vai atradīšu izdevēju.

Es sākumā nevērsos pie izdevējiem, neprasīju, vai viņus interesē šāda grāmata. Tā vietā uzrakstīju manuskriptu un nosūtīju to desmit izdevējiem. Gaidīju, ka atbildes varētu nākt dažu mēnešu laikā — varbūt pēc trim līdz sešiem mēnešiem. Taču izdevējs, kurš beigās grāmatu publicēja, sazinājās ar mani jau nedēļas laikā un sacīja, ka viņiem tā ļoti patīk.

Grāmata ir uzrakstīta viegli uztveramā, populārā stilā, jo es domāju — ja neviens izdevējs to negribēs, es piedāvāšu to savam bijušajam darba devējam — Somijas sabiedriskajai raidorganizācijai YLE. Es varētu no tās veidot, piemēram, vasaras radio sēriju Radio One kanālā — astoņas epizodes par laikmetīgo mūziku un tās uztveres grūtībām.

Esmu veidojis simtiem radio programmu par mūziku — klasisko, laikmetīgo, džezu un pat progresīvo roku — viegli uztveramā stilā. Tāpēc uzrakstīju manuskriptu tā, lai tas būtu arī viegli pārvēršams radioraidījuma tekstā. Tā, lai man nevajadzētu to pilnībā pārrakstīt. Es to uzrakstīju tā, kā es būtu runājis radio.

Turklāt pats ierunāju audiogrāmatu. Tā ir vienīgā audiogrāmata, ko esmu ierunājis. Man ir bijušas daudzas uzslavas par to, kā es to ielasīju.

Visu grāmatu?

Jā, jā, jā.

Ak, Dies!

Jā. Jo, ziniet, audiogrāmatas mūsdienās ir ļoti populāras. To popularitāte tikai pieaug. Un it īpaši Somijā daudzi cilvēki vairāk klausās grāmatas, nekā tās lasa, jo viņiem nav laika apsēsties ar grāmatu rokās. Bet arī pati grāmata ir ļoti ātri lasāma. Tiesa, lai gan tā ir uzrakstīta vieglā un izklaidējošā stilā, ap vidu tā sāk kļūt dziļāka. Es sāku ļoti vieglā stilā, lai padarītu to pieejamu. Un pakāpeniski sniedzu arvien vairāk informācijas, taču joprojām rakstīju tādā stilā, kas neatgrūž lasītāju.

Nē, lasītājs tiek prasmīgi sagūstīts.

Jā, zināmā mērā.

Sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka nav nevienas grāmatas par laikmetīgo akadēmisko mūziku, kas būtu uzrakstīta populārā stilā.

Varbūt izņēmums ir Aleksa Rosa grāmatas.

Bet Alekss Ross galvenokārt raksta par klasisko mūziku. Viņš raksta par 20. gadsimta mūziku. Bet jā, grāmata The Rest is Noise laikam ir tuvākais salīdzinājums ar šo. Tomēr Alekss Ross neraksta par mūsdienu laikmetīgo mūziku tā, kā es to daru.

Un viņš nesniedz metodi.

Nē.

Bet jums tas kaut kā izdevās.

Jā. Es lasīju The Rest is Noise sen atpakaļ un ļoti izbaudīju to. Un, iespējams, šī grāmata man nedaudz bija prātā, kad rakstīju savu, bet ne tā, ka es būtu to izmantojis kā modeli.

Teiksim, attāls radinieks?

Jā, tieši tā. Aizmirsu pieminēt, ka grāmata ieguva Finlandia balvu 2021. gadā dokumentālās literatūras kategorijā. Tā ir lielākā literatūras balva Somijā. Un viena no lielākajām visā Ziemeļeiropā. Ļoti prestiža balva, un tas arī izraisīja milzīgu grāmatas pārdošanas pieaugumu, kas, protams, bija ļoti patīkami. Un arī finansiāli tas bija ļoti noderīgi, jo laikmetīgās akadēmiskās mūzikas komponēšana nav īpaši ienesīga nodarbe.

To mēs zinām, un tomēr jūs to darāt. Neesmu daudz klausījies jūsu opusus, bet tas, ko esmu dzirdējis, šķiet ļoti interesants — kā ceļš, kurā nekad nezini, kas tevi sagaida nākamajā krustojumā.

Tieši tā.

Tas liekas tik valdzinoši.

Jā, precīzi. Daudzi ir teikuši, ka manā mūzikā ir pārsteigumi, negaidītas pārmaiņas. Manuprāt, te ir zināmas līdzības ar progresīvo roku. Vēlos saglabāt šo atvērtību mūzikā, kaut arī zinu, ka klausītājam ir vieglāk uztvert mūziku, ja tajā ir skaidra attīstības līnija no punkta A uz punktu B. Bet dažreiz ir jāpārlec uz punktu D, pirms dodies uz B vai C vai jebkuru citu. Tā nu manā mūzikā ir šie pārsteigumi.

Jūsu grāmatā teikts, ka klausītājam nav iespējams saprast, kā komponists dzird mūziku savā galvā. Klausījos jūsu mūziku un domāju tieši to pašu.

Jā, bet mūzika man nav tikai mūzika — tā ir daļa no vizuālās mākslas, un vizuālā māksla ir daļa no mūzikas, īpaši laikmetīgā abstraktā vizuālā māksla.

Esmu sinestēts — dzirdu vizuālo mākslu un redzu mūziku. Kad ieraugu iespaidīgu gleznu vai skulptūru, manā prātā tā pārtop skaņās, tembru krāsās, ritmos, formās, tonalitātēs, tur ir visas tās īpašības, ko parasti saista ar vizuālo mākslu.

Līdzīgi ir ar abstrakto mūziku — tonālā klasiskā mūzika vairāk līdzinās valodai, bet, kad dzirdu mūziku, kurā nevaru identificēt valodu, es to redzu — redzu noteiktas krāsas.

Kā apveids.

Jā, un tad es varu redzēt, kā mūzika attīstās. Tas izklausās drusku dramatiski, bet tā nav, jo tas ir visai izplatīts fenomens — daudzi cilvēki, piemēram, saista krāsas ar cipariem vai nedēļas dienām. Tā ir diezgan izplatīta īpašība, ka dažādas maņas sajaucas kopā. Un, jo vecāks kļūstu, jo vairāk piedzīvoju šo sinestētisko sajūtu.

Iespējams, tas ir tāpēc, ka mana muzikālā karjera sākās ar pankroku – biju 15 gadus vecs.

Pats spēlējāt?

Jā, es jaunībā nodibināju pankroka grupu un vēlāk spēlēju arī citās rokgrupās. Mans muzikālais pamats ir rokmūzika. Pēc tam sāku interesēties par klasisko mūziku, līdz nonācu līdz laikmetīgajai mūzikai un vēlajos tīņa gados sapratu: ak, Dievs, piemēram, Le Sacré du Printemps tika sacerēts pirms simt gadiem! Tajā laikā jau eksistēja šāda veida mūzika. Tad es sapratu, ka mākslas mūziku joprojām komponē arī mūsdienās. Tas mani aizrāva, un es pilnībā zaudēju interesi par rokmūziku. Bet vēlāk turpināju spēlēt kopā ar draugiem, jo spēlēt rokmūziku ir fantastiski. Klausīties, kā mēs to spēlējam, gan nav tik jautri.

Kad sāku kā rokmūziķis, mūzika bija daudz vienkāršāka, un galveno lomu spēlēja dziesmu teksti. Biju grupas vokālists, un vārdi pārņēma dominējošo lomu — pār krāsām, formām, tēliem. Taču, jo abstraktāka kļūst mūzika, jo svarīgākas kļūst krāsas, tekstūras un citi vizuālie aspekti. Un kādā brīdī sapratu, ka vizuālā māksla un mūzika man ir viens un tas pats.

Kāpēc komponēju mūziku? Kāpēc neesmu vizuālais mākslinieks, piemēram, gleznotājs? Nezinu.

Bet varētu būt?

Jā, domāju, ka varētu. Kopš bērnības zināju, ka, visticamāk, būšu mākslinieks. Jaunībā rakstīju grāmatas, un 11 gadu vecumā visiem teicu, ka kļūšu par rakstnieku un vēlos saņemt Nobela prēmiju. Bet tas vēlāk mainījās.

Taču es nepārtraucu rakstīt par mūziku — pat tad, kad jau nodarbojos ar mūziku. Rakstīšana vienmēr ir bijusi mana ikdienas sastāvdaļa. Un tāpēc bija tikai loģiski uzrakstīt šo grāmatu.

Kāpēc man tas prasīja tikai trīs nedēļas? Tāpēc, ka esmu ļoti pieredzējis rakstītājs.

Rakstīšana man ir tikpat dabiska kā elpošana, ēšana vai gulēšana.

Ja runājam par progresīvo roku, kuras grupas jūs nosauktu?

Ir vairākas interesantas. Man visvairāk patīk klasiskā progroka ēra — 70. gadu sākums. Īpaši angļu grupa Gentle Giant.

Tieši par viņiem iedomājos!

Gentle Giant lieliski apvieno vēsturiskos mūzikas elementus — renesanses un baroka laikmeta mūziku, vokālo polifoniju — ar rokmūziku.

Man ļoti patīk arī populārākas grupas, piemēram, Yes, kas kādreiz man bija ļoti nozīmīga, un arī King Crimson un citas eksperimentālākas apvienības. Tāpat es ļoti cienu itāļu progresīvo roku, piemēram, Premiata Forneria Marconi.

Tā ir man nezināma teritorija — būs jāpaklausās.

Banco del Mutuo Soccorso. Lieliskas itāļu grupas.

Un, protams, Lielbritānija, kur bija tādas grupas kā Van der Graaf Generator un visas citas lieliskās. Es tās daudz klausījos. Bet mūsdienās ļoti maz klausos mūziku, jo, ja tu pavadi vairākas stundas dienā savā darbistabā, strādājot ar mūziku, tad galvā jau ir tik daudz mūzikas, ka es nevēlos to dzirdēt kā fonu, izņemot tad, kad gatavoju ēst. Kad mājās gatavoju ēdienu, piemēram, nedēļas nogalēs, man fonā vienmēr skan kāds cool jazz vai bossa nova, vai kas tamlīdzīgs, jo man patīk šāda veida mūzika. Un man ļoti patīk Džona Koltreina un citu lielo cool jazz ēras mūziķu daiļrade.

Lūdzu, pasakiet dažus vārdus par Maimu Grīnbergu, kas latviskoja jūsu grāmatu! Jocīgi, ka jūs pat vizuāli esat mazliet līdzīgi.

Ak, Dievs! Maima pirms pāris gadiem pienāca pie manis Kuhmo kamermūzikas festivālā un teica, ka gatavo grāmatas tulkojumu. Viņa jautāja, vai es par to jau esmu dzirdējis. Teicu, ka nē, jo izdevējs man neko nebija teicis, acīmredzot līgums vēl nebija noslēgts. Bet Maima sacīja, ka ļoti vēlas to iztulkot. Un pagājušajā gadā Maima ieguva lielāko tulkotāja balvu Somijā par somu literatūras tulkojumiem latviešu valodā. Tāpēc es zināju, ka viņa ir augstākās klases tulkotāja.

Un es biju ļoti priecīgs, kad beidzot uz galda parādījās līgums. Nerunāju latviski, un es nezinu, kā...

Bet jūs zināt trīs vārdus, ko ierakstījāt manā grāmatas eksemplārā kā veltījumu. Vai varat tos pateikt?

“Tas nav grūti.” Bet es atzīstu, ka man tos vajadzēja pārbaudīt ChatGBT, pirms ierakstīju grāmatā. Tāpēc arī nevaru spriest par latviešu tulkojumu, bet

man ir pilnīga uzticība Maimai un viņas tulkojumam. Un es arī dzirdēju, ka Maimai bija asistents, kurš palīdzēja ar mūzikas terminoloģiju un mūzikas vēstures jautājumiem. Tas asistents patlaban sēž manā priekšā.

Es viņu nepazīstu.

Tāpēc es pilnībā uzticos, ka grāmata ir pēc iespējas tuva oriģinālam.

Un mums ir prieks redzēt jūs šeit, Rīgā. Tā ir pirmā reize?

Nē, šī nav mana pirmā reize Rīgā. Bet pirmā reize ziemā gan, kaut arī īsti vairs nav ziema. Ir pavasara sajūta. Līdz šim Rīgu biju redzējis tikai vasarā, un tā ir fantastiski skaista pilsēta.

Patiesībā mana sieva, kura mudināja rakstīt šo grāmatu, arī šobrīd ir Rīgā. Viņa te pavada īsu atvaļinājumu. Es viņai jautāju, vai viņa vēlas nākt uz radio, bet viņa labāk izvēlējās pastaigāties pa Vecrīgu, jo viņai šī pilsēta ļoti patīk. Viņa saka, ka tā viņai atgādina par jaunību, kad viņa pirmo reizi apmeklēja tādas pilsētas kā Tallina, Rīga, Prāga un Budapešta — vietas, kas tajā laikā bija nesen atguvušas neatkarību. Un viņai šķiet, ka šeit joprojām ir saglabājusies īstā atmosfēra. Arī man jāsaka, ka es tiešām izbaudu šo vietu. Fantastiska pilsēta.

Paldies. Bet visupirms — par grāmatu. Tā ir ļoti, ļoti vērtīga.

Un vēlreiz paldies!