Klajā nākusi aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas grāmata "Aktiera runa 21. gadsimta teātrī" (Izdevniecība "Zvaigzne ABC"). Sarunājamies ar Zani Daudziņu par jaunā studiju gada iesākumu Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), par viņas doktora disertāciju, kas pārvērtusies ikvienam pieejamā grāmatā, un par mūsu ikdienas runu, kas nebūt nav perfekta.

Uzsākot studijas doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmija, Zanei Daudziņai bijis ļoti ambiciozs mērķis – rakstīt par visu latviešu teātra posmu no pirmsākumiem, no pašas pirmās izrādes latviešu valodā. Bet, aizvien vairāk iedziļinoties vēsturiskos aprakstos, viņa izlēmusi citādi.

"Man bija nepieciešama atsauce uz seniem laikiem, lai salīdzinātu ar mūsdienām, bet diezgan ātri sapratu, ka mani interesē tas mirklis, kuru pati esmu piedzīvojusi, kurā esmu bijusi iekšā un kurš turpina notikt. Tā es varu būt absolūti droša, ka tas, ko es par to secinu, vismaz pati sev es ticu uz vārda un varu atbildēt skaidri, ka jā – tā tas ir! Vēsturiski vienmēr ir daudz interpretāciju, par kurām tu nekad nevari būt pārliecināts, tāpēc es izšķīros par mūsdienām."

Tā kā Zane Daudziņa māca runas mākslu arī topošajiem aktieriem, darba rakstīšana savā ziņā bijusi liela viņas pašas darba preparēšana.

"Ļoti negribētos sacīt "taisnošanās", bet faktiski man bija svarīgi nomazgāt nost tos ļoti daudzos kritiskos izteikumus, kas joprojām pamatoti tiek adresēti jauno aktieru runāšanas virzienā. Piemēram, to, ka jaunos aktierus nevar dzirdēt, ka viņus nevar saprast. Galvenokārt, tie, kas iebilst, ir vecāka gadagājuma cilvēki – tie, kas ir manā vecumā un vecāki –, jo mums ir arī pilnīgi atšķirīgi kritēriji, ko mēs no teātra sagaidām.

Mēs joprojām ceram, ka teātrī mēs izdzirdēsim vārdu ar jēgu un mēs gaidām, ka tas būs skaidri artikulēts, ka tas būs skanīgi sūtīts un raidīts, un daudz kas šajā ziņā ir mainījies uzstādījumos, ko vispār režisori sagaida no aktiera, kā viņi redz aktieri kā savu instrumentu savā lielajā darbarīku paletē."