10. jūlijā Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā tiks atklāts 15. Cēsu mākslas festivāls, kura vadmotīvs šogad ir "Mīti un rituāli".

Plkst. 20.00 būs iespējams skatīties skaņu un kustību izrādi Danse macabre ("Nāvesdeja"), kuras idejas autori ir komponists Edgars Mākens un mākslinieks Krišs Salmanis. Pirms izrādes mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis sniegs nelielu priekšlasījumu par "danse macabre" mūzikā, literatūrā un vizuālajā mākslā.

Vēl mēģinājumu procesā nedēļas vidū Rīgā ar komponistu Edgaru Mākenu un izrādes kustību režisoru Rūdolfu Gediņu tikās Liene Jakovļeva.

***

(Fragments no sarunas ar Edgaru Mākenu)

Liene Jakovļeva: Edgar, izrādes Danse macabre idejas autori jūs esat abi ar Krišu Salmani, bet droši vien idejas sakni nemaz tā vienā vārdā nevar aprakstīt. Bet varbūt dažos mēs tomēr varētu atļauties pameklēt aizsākumu?

Edgars Mākens: Tā, protams, ir laika zīme – ideju ietekmējuši pēdējā pusotra vai divu gadu notikumi.

Mums šķita svarīgi kaut kā apzīmēt to, ka pasaulē bijusi šāda situācija – ka nāve dejo pa zemes virsu. Jo tas bija pilnīgi reāli: katru dienu ver vaļā ziņas un redzi – tik un tik mirušie, un tā dienu no dienas.

Tomēr mums likās, ka to kaut kā vajag pavērst arī uz pozitīvo, uz grotesku un humoru.

Bet pats sākums? Tev un Krišam tika piedāvāts veidot atklāšanas pasākumu festivālam, vai ne?

Jā, tieši tā. Un tālāk jau izdomājām šādi. Krišs to nosauca par "kapu kabarē" jeb "kaulu kabarē".

Skaņa, kustība, deja. Kādu brīdi, klausoties mēģinājumu, domāju saklausīt šeit kaut ko ļoti traģisku, skumju, depresīvu, bet satrūkos, jo pirmais, ko sajutu, bija – ironija un smaids. Man uzreiz gribējās tā kā kustēties, kā šūpoties līdzi. Un vispār – arī Mākenu es saklausīju.

Jā, jā, noteikti – man prieks, ka klausītājs to uztver tieši tā! Jo ir tur pāris mirkļu, kas ir traģiskāki un sūrāki, bet

kopumā noskaņa vērsta uz humoru, pasmīnēšanu par neizbēgamo. Jo neko citu jau mēs nevaram darīt kā vienīgi pasmieties par to...

Ar tādu moto jūs arī ejat - "Nāve ir neizbēgama, bet dzīve ir skaista."

Jā, šajā darbā ir daudz dzīves visdažādākajās tās izpausmēs.

Šī būs skaņas un kustību izrāde, bet te ir tik daudz visa kā – dziedāšana, neparasti instrumenti, kustība, nāks klāt arī Kriša vizualitāte – skeleti būs...

Skelets izveidosies no dažādiem objektiem...

Un pirms šī notikuma būs arī Oresta pārdomas par nāves tēmu mākslā, mūzikā. Vai tu pats, šo darbu veidojot, iedziļinājies vēsturē un nāves dejas saknēs? Kādas tev radās sajūtas, varbūt arī pārsteigumi un atklājumi?

Zināju, ka jēdzieniem memento mori un dance macabre ir dziļas tradīcijas vizuālajā mākslā, bet viduslaikos tā bijusi arī kā performance, kā sociāls notikums ciemos un pilsētu laukumos, kad cilvēki vienojās kādā gājienā, sevišķi pēc traģiskajiem notikumiem, un principā mūsu izrāde ir šīs tradīcijas turpinājums, kas arī saskan ar Cēsu šī gada festivāla tēmu – mīti un rituāli.

Tur arī ir daudz teātra sakņu tajā visā. Vai kāda teatralitātes daļa skan arī tavā opusā?

Skan gan – galvenokārt jau tāpēc, ka

dažas tēmas nākušas no mūzikas izrādei "Ezeriņš". Tās gan ir pilnīgi savādāk instrumentētas, arī instrumentārijs cits, bet tēmas ar Nacionālā teātra laipnu atļauju ir pārceļojušas.

Īstenībā man jau sen to gribējās darīt, visu laiku turēju to ideju pakausī, ka ar šo mūziku vajadzētu izdarīt ko vairāk. Nu šāda iespēja radusies.

***

(Fragments no sarunas ar Rūdolfu Gediņu)

Liene Jakovļeva: Rūdolf, vārdos aprakstīt kustību, tāpat kā mūziku, ir grūti. Bet kā līdz šim kopā ar saviem deviņiem dejotājiem esat sajutis Edgara mūziku? Ko esat sajutuši, saskatījuši, saklausījuši un izkustinājuši?

Rūdolfs Gediņš: Skatījos uz to, ko esam sadarījuši, un, atbildot uz jautājumu, ko esam sajutuši, izrādās – ārkārtīgi daudz. Jo šeit visa kā ir tik daudz, tik daudz piepildītas darbības! Mūzika ir viens, bet jau pats uzstādījums, ar ko Krišs un Edgars nāca, ir ietilpīgs.

Pirmkārt jau nāves tēma – visus mūs nolīdzinošā, tajā pašā laikā – nevis tikai skumjā parādība, bet arī neizbēgamā, visvarenā. Tur ir ļoti daudz, ko darīt, īpaši ņemot vērā valodu, kāda mums kustībā izvēlēta kopā ar lellem,

abstrahējoties no figūras, cik nu vispār no tās var abstrahēties – paņemot vienkārši rokās baltus taisnstūrus.

Tos jūs saucat par lellēm?

Jā, tas galu galā ir leļļu balets.

Ņemot vērā valodas abstrakciju, izdevies to piesātināt ar ļoti daudziem un dažādiem simboliem, no kuriem pie skatītāja droši vien nonāks tikai daļa, jo katrs saskatīs to, ko viņš vēlēsies saskatīt, to, kas viņam attiecīgā brīdī noķersies.

Bet šķiet, ka izdevies radīt ļoti piepildītu skatuvisko valodu.

Bet jūsu uzdevums jau galu galā nav šo mūziku ilustrēt, vai ne?

Esam vienojušies, ka arī to mēs ik pa brīdim darām – lai katra aina mazliet citādākā veidā fokusētos uz dažādiem medijiem. Ir vietas, kur pamatuzstādījums ir ilustrēt šo mūziku, un ir vietas, kur absolūti ejam no tās projām, lai izsmeltu vienu mazu vizuālu simbolu, kas ir šīs ainas pašā saknē.

Es pats sev esmu pateicis, ka šajā konkrētajā sadarbībā gribētu ļoti, ļoti cienīt mūziku, jo tas man līdz šim nav bijis pārāk raksturīgi. (smejas) Bet šeit, ņemot vērā, ka Edgars bezmaz acu priekšā to visu raksta, man šķita, ka būtu pilnasinīgi jāsaklausa tas, kas tiek atskaņots.

Bet mūzika brīžam tomēr ir ļoti, ļoti konkrēta – diezgan skaidri zini, ka šeit un šeit varētu būt tā nāves deja... Ko darāt šajos brīžos?

Dažreiz maršējam. Dažreiz vienkārši pastāvam ar kociņiem rokās, ļaujam mūzikai skanēt, lai bilde būtu maksimāli askētiska. Jo tā ir vēl viena lieta, ko es, sākot strādāt pie šī darba, sapratu –

ir jau tas instinkts piepildīt visu ar darbību, bet galu galā nevajag skatītāju visu laiku pārsātināt ar ļoti intensīvu informāciju –

gan audio, gan vizuālu. Dažkārt vajag atkāpties, ļaujot mūzikai skanēt, un pašiem būt tikai fonā. Savukārt dažkārt sacensties ar mūziku un dažkārt arī to pārmākt.

Kas ir jūsu deviņi dejotāji?

Mani dejotāji ir tikko svaigi Kultūras akadēmiju beiguši jaunie horeogrāfi – pirms nepilnām divām nedēļām bija izlaidums. Viņi ir brīnišķīgi jaunieši. Ja šajā sadarbībā es nebūtu kopā ar viņiem, mana veselība krietni vien ciestu un nebūtu iespējams nekas no tā, ko esam paveikuši (smejas).