"Klasika" uz sarunu aicina Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni, lai runātu ne tikai par mūziku, bet arī dzīvi, kas beidzamajos mēnešos mums visiem kļuvusi citāda.

Edgars Raginskis: Pirmkārt, sveicu tevi ar iegūto "Baltā zvirbuļa" balvu! Absolūti pelnīti. Pats jūties gandarīts, pacilāts un motivēts?

Guntars Prānis: Liels paldies! Labprāt pieņemu šo apsveikumu, jo apzinos, ka tas jau nav tikai man, bet visai komandai. Tā bija viena no mūsu simtgades galvenajām domām - iziet ārpus mūsu mūriem un sabiedrībai parādīt Mūzikas akadēmiju kā kaut ko dinamisku, dzīvu, tādu, kas raugās nākotnē. Koncerts "Pāri" pagājušā gada augustā Doma laukumā uzsāka mūsu jubilejas sezonu, kurā parādījām divus mūsu izglītības flangus - seno mūziku un džezu. Izdevās kontrastaini, dzīvi un brīnišķīgi.

Vēl joprojām man acu priekšā aina, ka Doma laukums ir pilns un visa publika uzgavilē jaunajie mūziķiem, kuri atrodas uz skatuves. Tāda brīnišķīga līdzība jeb attēls nākotnes modelim, kādi mēs gribētu būt Latvijas kontekstā.

Tādā ziņā prieks ir ļoti liels, gandarījums arī, ka visai mūsu lielajai komandai - brīnišķīgajie pasniedzējiem, kas bija iesaistīti, un talantīgajiem studentiem tas iedeva pozitīvu lādiņu un apziņu, ka viņi tiek novērtēti. Tā ka patiesi - apsveikumi visai komandai!

Jo īpaši šajā kontekstā ar pašreizējo sociālās distancēšanās situāciju šķiet teju netverami, ka pirms gada bija iespējams tik lielā tautas plašumā nest Mūzikas akadēmijas vārdu. Atgriezenisko saiti arī pēc tam guvi?

Jā, ļoti dzīvu, spilgtu un pozitīvu. Domāju, arī pandēmijas laiks kaut kādā ziņā mūs provocē un inspirē domāt par jauniem veidiem, jauniem ceļiem, kā sarunāties ar klausītāju - kā viņu aizsniegt, kā arī viņu inspirēt un iedvesmot. (..) Redzam, ka pat orķestra mūziķi savos četros kvadrātmetros meklē jaunas iespējas, tāpēc uzskatu, ka noteikti ir apslēptas ļoti daudzas iespējas. Arī mēs noteikti šo ceļu turpināsim iet un neapstāsimies.

Katrreiz, kad mazliet iepauzējam un esam zināmās pārdomās, kad nevaram aktīvi darboties, ģenerējas kaut kas jauns.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šobrīd ģenerējas kaut kas ļoti nozīmīgs, kas parādīsies, ceru, tuvākajos mēnešos, pilnīgi noteikti - tuvākajos gados.

Tomēr šis nebija vienīgais ievērības cienīgais un atzīmējamais virsotnes punkts akadēmijas ikdienā, jo svētku reizē jums ir arī pāris citu aktualitāšu, un viena no tām saistīta ar izdoto grāmatu.

Tā iekļāvās mūsu simtgades svētku koncepcijā - gribējām radīt tādu izdevumu, kas ir vizuāli un dizainiski spilgts, pat eksperimentāls. Tā lielā mērā bija mana iniciatīva, bet piedalījās arī citi - Anda Beitāne, kā arī absolūti fantastiskā māksliniece Maija Rozenfelde, kas studējusi Ņujorkā un kuru man personīgi ieteica Kristaps Zariņš, Mākslas akadēmijas rektors un mans domubiedrs.

Sākumā man šķita diezgan traki, ko Maija stāsta - ka pianists mērks pirkstus krāsā un attēlos, kā viņš spēlē, dejotājs ar kustībām un krāsu veidos vizuālos zīmējumus. Bet man bija nojausma, ka - jo trakāk, jo labāk.

Kas tad vēl, ja ne jauni cilvēki ko tādu var uzdrīkstēties. Tā ka esmu absolūti laimīgs, ka šī grāmata ir ieguvusi dizaina balvu.

Vairāk un plašāk - ierakstā!