Gada iesākumā tiekamies ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) rektori, profesori Ilonu Meiju un Radošo projektu daļas vadītāju Janu Lāci.

Visupirms atskatāmies uz aizvadīto gadu – Mūzikas akadēmijai tas bijis dažādu notikumu pilns un sabiedrības uzmanību saistošs, taču neizpalika arī muzikālas virsotnes un sasniegumi zinātnes jomā.

Tāpat runājam par 11. janvārī gaidāmo JVLMA 105. jubileju, kas aicina klausītājus uz vairākiem notikumiem un svētku koncertu, kur tiks pasniegtas arī Gada balvas studentiem Daniilam Bulajevam un Beātei Riekstiņai, kā arī profesorei Baibai Jaunslavietei.

Ilona Meija: Pirmais pusgads aizvadīts ugunsgrēka dzēšanas režīmā

Anete Ašmane-Vilsone: Ir sācies jauns gads, un pavisam drīz – 11. janvārī, 105. dzimšanas dienu svinēs arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija. Ilona, man gan liekas, ka tev jauns gads vai vismaz jauns posms dzīvē sākās jau pagājušā gada 19. Jūnijā, kad tiki ievēlēta par Mūzikas akadēmijas rektori. Kā pirmais pusgads jaunajā amatā ir pavadīts?

Ilona Meija: Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu teikt, ka arī mana dzimšanas diena ir 11. janvārī, un akadēmijas jubileja man būs tādi kā dubulti svētki! Bet kopumā šis pusgads bijis ļoti raibs, ļoti dažāds… Faktiski savas darba gaitas uzsāku jau no 1. maija, un tagad, kad gada nogalē bija garās brīvdienas, es tiešām beidzot jutu, ka atslābstu. Jo arī tajās nedaudzajās dienās vasarā, kad bija atvaļinājums, visu laiku biju ar telefonu rokā...

Tam, ka vadības maiņa nenotika kā ierasts, bija arī savas sekas: bija jāsāk darboties amatā, kuru nekur pasaulē nemāca. Proti, nekur nemāca, kā ir būt par rektori... Galvenais bija sastādīt savu komandu, saprast, kas ir paši galvenie darbi piramīdā, un tagad mēs tiešām varam sākt jau domāt, kā plānojam mūsu nākotni. Jo šis pusgads tika aizvadīts ugunsgrēka dzēšanas režīmā... 

Pavasarī un gada pirmajā pusē Mūzikas akadēmijā valdīja haoss, neziņa un satraukums. Arī sabiedrība tam pievērsa īpaši pastiprinātu uzmanību. Bet kāda situācija akadēmija valda tagad? Vai vari teikt, ka pusgada laikā tomēr izveidojusies zināma stabilitāte, drošība un izpratne? Jo notikumu un ziņu par tiem bijis nudien daudz: gan pedagogu atbrīvošana no darba un tam sekojošās tiesvedības, gan lielie papildus finanšu līdzekļi, kas tika pieprasīti, gan, protams, iekšējā atmosfēra. Kā ir tagad, iesākot 2025. gadu?

Man gribētos teikt, ka atmosfēra ir laba. Protams, nekad jau nevar tā simtprocentīgi teikt, ka viss ir kārtībā. Un es arī nevaru būt klāt pilnīgi visur un visos stūros, bet informācija, kas sasniedz tieši mani, ir pozitīva un laba. Ir ļoti laba sadarbība ar studējošo pašpārvaldi – faktiski tā tiešām ir nemitīga; tāpat ir izveidota mentoringa programma, kas jau uzsākta studējošo pašpārvaldē. Teju, teju tiks pieņemts darbā arī psihologs, kas Mūzikas akadēmijā jau sen bija vajadzīgs – tāds ir jebkurā augstskolā. Pateicoties Kultūras ministrijas atsaucībai, varēsim iegādāties videonovērošanas kameras – tās būs pilnīgi visos gaiteņos. Tās ir tādas pozitīvas lietas. Un arī tas, ka gan studenti, gan arī mācībspēki nebaidās nākt pie manis, sacīt un rakstīt, ja kaut kas nav kārtībā.

Pozitīva ziņa ir arī tā, ka cenšos satikties ar katedrām – nevis tikai ar katedras vadītāju, bet ar pilnīgi visu katedru. Man liekas, tas ir ļoti labi – ka cilvēki nāk un saka, kas viņiem uz sirds, un es sadzirdu arī to, ko varētu vēl uzlabot, kā mēs varētu labāk sadarboties, kāds aprīkojums konkrētajai katedrai vēl nepieciešams. Tāda tieša saite starp vadību un mācībspēkiem.

Minēji, ka, stājoties rektores amatā, tev bija tāda darāmo darbu piramīda. Kāda tā izskatās šobrīd, iesākot jauno gadu?

Šobrīd mums ir ļoti skaidrs plāns, kas jāizdara līdz 11. janvārim, līdz mūsu jubilejai, un tad visi nākamie darbi tiek plānoti pēc tam. 

Tātad jums jaunais gads sāksies 12. janvārī?

12. janvāris ir svētdiena, bet no 13. janvāra gan. (smejas)

Jana Lāce: Kāpjam kalnā tikai augšup, tikai augšup! 

Jana, kāds aizvadītais gads Mūzikas akadēmijā bijis mākslinieciskajā un radošajā ziņā?

Jana Lāce: Lai arī mums pāri gājušas dažādas brāzmas, kuģis turpinājis peldēt, un Mūzika akadēmija kā līdz šim publikai piedāvājusi ļoti daudzus un dažādus mūsu radošos notikumus, un tie bijuši gana spilgti: gan mūsu simfoniskā orķestra koncerti, kuru sakarā mums pirmo reizi vēsturē bija rektores inaugurācijas koncerts, bijusi sadarbība ar Vācijas vēstniecību: esam atskaņojuši pietiekami monumentālu skaņdarbu – Baha "Ziemassvētku oratoriju" Svētā Pētera baznīcā, un mūsu kārta pērn bija sarīkot Kultūras ministrijas Izcilības balvu kultūrā – pasākumu akadēmijā, kas režisores Ināras Sluckas vadībā izdevās spoži un skaisti. Bijuši arī koncerti ārpus Rīgas: simfoniskais orķestris, sadarbojoties ar tuvākās apkārtnes mūzikas skolu audzēkņiem projektā "Plecu pie pleca", braucis gan uz Tukumu, gan Jelgavu, gan Dubultiem; operstudija "Figaro" piedzīvojusi kārtējo operas pirmizrādi – šoreiz operai "Kains"; bijuši neskaitāmi skaisti koncerti katrai katedrai; tāpat bijuši gan jubilejas koncerti skaistās dzīves jubilejās – piemēram, emeritētajam profesoram Arvīdam Klišānam nesen svinējām 90 gadu jubileju. Tāpat esam pieminējuši mūsu cilvēkus, kas bijuši gan spoži mākslinieki, gan pedagogi. Nesen atcerējāmies Mārtiņu Zilbertu tieši viņa dzimšanas dienā...

Neskatoties uz to, kas mums bijis jāpārdzīvo administratīvajā pusē, akadēmijas radošā un mākslinieciskā puse nav apstājusies ne uz mirkli. Esam tikpat bagāti, kā bijām, un vēl bagātāki. Ir gan jaunas sadarbības iespējas, gan jaunas koncertu vietas: lepojamies, ka sadarbojamies ar Mazo ģildi un esam uzsākuši sadarbību ar Rīgas pili. Mūsu kordiriģēšanas katedras 80 gadu jubilejas pasākumā atsvaidzinājām sadarbību ar Latvijas Universitāti. Grūti vienā elpas vilcienā visu izstāstīt, bet akadēmijas mājaslapā redzams, ka kalendārā ik pa laikam sabirst jauni un jauni notikumi.

Notikumu intensitāte tikai pieaug?

Jā, kā parasti, mēs kāpjam kalnā tikai augšup, tikai augšup! Un piedāvājam aizvien skaistākus, interesantākus un starpdisciplinārākus projektus. Neskanam vairs tikai savās sienās – skanam visur. Mums kļūst mazliet par šauru akadēmijas ēkā – vajag paplašināties!

Vai arī mākslinieciskajā un radošajā jomā ir kādas lietas, ko vēl nav izdevies īstenot, bet par ko jūs ļoti degat un ko ļoti gribētu izdarīt?

Tā ir ne tikai mākslinieciskā puse: uzskatu, ka mums jācenšas studentiem un arī pedagogiem piedāvāt ne tikai labi aprīkotu tehnisko pusi tādā izpratnē kā mikrofoni un skaņu aparatūra, bet arī gaismu iespēju izmantošanu, lai viņu izaugsmes platforma būtu daudz piesātinātāka – lai brīdī, kad viņi izies no akadēmijas sienām, viņi kā mākslinieki justos vēl stabilāki un gatavāki. Lieliska šāda veida platforma ir festivāls "DeciBels", kas veselai virknei dažādu mākslinieku nozīmē eksperimentālo laboratoriju; tās ir arī operstudijas "Figaro" iespējas, sadarbība ar Mākslas akadēmiju, arī ar Kultūras akadēmiju gaismu šovos un vēl dažādās lietās – man tā kā gribētos šo visu vērst plašumā tādā izpratnē, ka nav tikai skatuve un klavieres: kāds uznāk, paklanās, nodzied, nospēlē un aiziet. Gribētos piedāvāt dziļākas un plašākas platformas. Tam visam nepieciešama materiāli tehniskā bāze, bet uz to jau mēs ejam -  attīstāmies solīti pa solītim, iespēju robežās. 

Ilona Meija: Mūzikas akadēmijai jāattīstās uz priekšu un augšu

Ne tikai materiāli tehniskā bāze, bet arī finansējums! Kā ar to? Jo mēs nereti dzirdam ne tikai no Mūzikas akadēmijas, bet arī no citām augstākās izglītības vai kultūras iestādēm, ka finansējums bieži vien ir nepietiekams. Kāda ir aktuālā situācija Mūzikas akadēmijā?

Ilona Meija: Saņemtais finansējums, ko lūdzām Kultūras ministrijai, vairāk bija saistīts tieši ar psiholoģisko atbalstu vardarbībā cietušajiem studentiem. Bija arī finansiālās bedres, kuras bija atstātas un bija kaut kā jāaizpilda. Nākotnē ceram attīstīt vēl dažus studiju kursus. Bet skaidrs ir viens: Mūzikas akadēmijai jāattīstās uz priekšu un augšup, kā Jana pareizi teica. Mēs nevaram vienkārši palikt mierā ar tiem studiju kursiem, kas mums jau ir. 

Šai sakarā pieminēšu vēl dažus notikumus. Esam atjaunojuši Guru lekcijas trešdienās, kas bija aktuālas pirms vairākiem gadiem. Rudenī šīs lekcijas atsākām ar filozofes Skaidrītes Lasmanes lekciju, bet pabeidzām decembrī ar socioloģes Dagmāras Beitneres-Le Gallas lekciju-semināru "Intelektuāļi un morālās izvēles jautājumi". Nākamā lekcija ieplānota februāra vidū ar kultūras atašeji Vitu Timermani. Kā jau es arī savās "priekšvēlēšanu" runās sacīju, man ir ļoti, ļoti svarīgi, lai tiktu atvērta pedagogu istaba. Tas arī ticis izdarīts, un pedagogu telpa atrodas blakus Lielajai zālei. Līdz šim šajā telpā atradās Zinātniski pētnieciskais centrs, kas šobrīd pārceļojis uz telpām, kur savulaik bija Personāla daļa. 

Tāpat vēl gribu piemetināt par savām vizītēm, kuras šajā pusgadā notikušas diezgan blīvi: rudens sākumā apmeklēju rektoru kongresu Milānā, tālāk apciemojām Stokholmas Karalisko mūzikas augstskolu jaunā studiju kursa sakarā, bet nesen viesojos Štutgartes Mūzikas augstskolā.

Mēs jau nedaudz pieminējām Zinātniskās pētniecības centru. Bet man liekas, tāds liels notikums pagājušajā gadā bija arī tas, ka pirmie profesionālie doktori mūzikā, mākslā tika pie saviem diplomiem un aizstāvēja savus darbus, un arī tas noteikti būs pienesums zinātnei un mākslai jau citā līmenī. Kāda kopumā ir situācija ar zinātnes nozari? Tur arī, šķiet, bija dažas tektoniskas vētras, ko dzirdējām arī uz āru.

Man tiešām liels prieks par mūsu jaunajiem doktoriem – ļoti, ļoti lepojos ar viņiem! Īpašs prieks par Kasparu Ādamsonu, kurš šo doktorantūru absolvēja ar izcilību, un viņa profesore bija mūsu Baiba Jaunslaviete, kura būs viena no Gada balvas ieguvējām. Par to man ārkārtīgi liels prieks.

Doktorantūras studente, Zinātniski pētnieciskā centra zinātniskā asistente Laura Švītiņa piedalījās Amerikas Muzikologu biedrības 90. ikgadējā konferencē, un sava pētnieciskā darba ietvaros izstrādājusi mākslīgā intelekta modeli mūziķa dienasgrāmatu atšifrēšanai.

Atjaunotas arī Brokastis Vītola istabā, kas notika decembra sākumā. 

Vēl priecīgs notikums, ka pirmo reizi Latvijas pētniekiem tika piešķirta balva ECER Best Poster Award 2024 – par vislabāko teorētiskās analīzes kopsavilkuma pārskatu-pētījumu. Šīs pētnieku komandas sastāvā bija arī mūsu akadēmijas Mūzikas pedagoģijas katedras docente Maija Kokare. Tā ka arī šajā jomā viss pamazām sakārtojas: Zinātniskā un radošā darba prorektore Diāna Zandberga cīnās un strādā. Ir jautājumi, kas vēl jārisina, bet ir ļoti, ļoti daudz labu pazīmju, ka arī šī joma sakārtojas.

Gada balvai – 20 gadu jubileja 

Patiesi, liels prieks, ka viena no Mūzikas akadēmijas Gada balvas laureātēm ir muzikoloģe Baiba Jaunslaviete. Jana, vai tā gadījumā nav pirmā vai arī viena no retajām reizēm, kad šo balvu iegūst arī kāds muzikologs? Jo parasti tie ir jaunie izpildītājmākslinieki, komponisti, vai arī ļaudis no tām pedagoģijas nozarēm, kuru pārstāvji paši kāpj uz skatuves?

Jana Lāce: Mūsu Gada balvai šogad būs jubilejas reize – pagājuši jau divdesmit gadi, kopš pastāv šī tradīcija, un patiešām: lielākais vairums laureātu, protams, ir izpildītājmākslinieki. Bet noteikti jāpiemin, ka bijuši arī izņēmumi: piemēram, šo balvu savulaik ir saņēmusi profesore Ilma Grauzdiņa, arī mūsu cilvēks-orķestris Andris Vecumnieks, kurš ir arī muzikologs. Viņš pazīstams tik daudzās šķautnēs – gan  kā komponists, gan kā muzikologs, gan kā lektors, gan kā diriģents, gan kā brīnišķīgs, erudīts profesors. Šoreiz kārta pienākusi Baibai Jaunslavietei, kas ir ļoti, ļoti labs signāls un cerība, ka kādreiz šādu balvu varēs saņemt arī kāds no mūzikas pedagogiem vai kāds no horeogrāfiem – šoreiz laureāte ir dejas pedagoģijas studente Beāte Riekstiņa. Bet balvu varētu saņemt arī kāds no profesionāliem dejotājiem vai topošais skaņu režisors – tādas specialitātes, kuras nav tikai "aisberga redzamā daļa". Ļoti plaša taču ir arī "neredzamā", uz skatuves nekāpjošo daļa! Tā kā par Baibu Jaunslavieti ir īpašs prieks man arī.

Baiba Jaunslaviete saņems Gada balvu kā gada mācībspēks. Bet kā aizvien laureāti būs arī divi studenti – šoreiz vijolnieks Daniils Bulajevs un dejas pedagoģijas studente Beāte Riekstiņa. Kas viņiem ir tie panākumi, tās virsotnes, par ko balva nopelnīta?

Ilona Meija: Daniila Bulajeva vārds komentārus neprasa. Viņš izveidojis pats savu orķestri, un ir ļoti, ļoti aktīvs arī visos akadēmijas pasākumos. Daniils to tiešām godam nopelnījis. Runājot par Beāti Riekstiņu, tas ir dažādu notikumu summējums: mums likās ļoti svarīgi atzīmēt to, ka mums ir izcili studenti arī pedagoģijas jomā, un Beāte Riekstiņa bijusi ļoti, ļoti aktīva arī studējošo pašpārvaldē. Jo nav jau tā, ka uz turieni cilvēki raujas – atrasties studējošo pašpārvaldē nozīmē papildus darbu. Arī Satversmē viņa bijusi ļoti ilgus gadus un aktīvi darbojas savā jomā, ko redzēsim arī Gada balvas pasākumā.

Balle būs – tas ir skaidrs!

Kādas šīs dzimšanas dienas svinības ir plānotas?

Jana Lāce: Gada balvas jubilejas dēļ 11. janvāris šogad mazliet atšķirsies no iepriekšējām reizēm. Mums būs lielāki atspēriena punkti. Diena sāksies pulksten 12.00 ar notikumu bērniem, kurā atdzīvosies Skaņu meža pasakas: tas būs pasākums Mūzikas akadēmijas darbinieku, mācībspēku un studentu bērniem – pirmo reizi kaut ko tādu veidojam. Bet, tā kā šodien ļoti daudz pieminam arī mūsu pedagoģisko pusi un mums tiešām šis ir ļoti krāšņs virziens, studenti bērniem radīs un uzburs Skaņu meža pasaku iezīmes. Tuvināsim mūsu jauno paaudzi mūzikai!

Ilona Meija: Tas bija arī viens no maniem uzstādījumiem – ka mums jāsadarbojas ar ģimenēm, ar mazākajiem, tādējādi audzinot radošu jauno paaudzi.

Jana Lāce: Nākamais notikums būs koncerts Lielajā zālē ar Gada balvas pasniegšanu. Šajā gadā gan tas būs atšķirīgs no iepriekšējiem, jo koncertā uzstāsies ne tikai Gada balvas laureāti, bet arī nominanti – tie, kas tika nominēti šim godam. To jau mēs saprotam, ka robeža, kāpēc vienam ir piešķirts laureāta tituls, bet otram – nē, ir tik ļoti maza, plāna un šaura, un tie, kuri Gada balvai tiek izvirzīti, visi to godam arī nopelnījuši. Līdz ar to šogad būs iespēja dzirdēt visu nominantu uzstāšanos.

Parasti mēs viņu vārdus nemaz nezinām. 

Jana Lāce: Jā, un šogad mēs viņus arī dzirdēsim! Mums būs arī īpašā viešņa: par godu akadēmijas jubilejai priekšnesumu piekritusi sniegt operdziedātāja Inga Kalna. To visu pavadīs mūsu simfoniskais orķestris diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā, būs arī daži pārsteigumi. Koncertprogramma būs krāšņa. 

Un tad mums ir vēl viens notikums – pulksten piecos. Mēs to šobrīd dēvējam par Pateicības pēcpusdienu. Doma ir tāda, ka mēs, pirmkārt, pateiksim paldies saviem cilvēkiem – par strādāšanu, par radošumu. Šajā pasākumā pasniegsim arī divus svaigākos profesionālās doktorantūras diplomus – flautistei Lienei Denisjukai un komponistei Indrai Rišei. Tas viss tiks apvīts ar kamermūzikas žanra priekšnesumiem, kuros uzstāsies arī 11. janvāra jubilāre – mūsu profesore, rektore Ilona Meija.

Un tad balle, salidojums, svinības līdz rīta gaismai?

Jana Lāce: Salidojuma tiešā izpratnē īsti nebūs, un par saviesīgo daļu drīzumā nāksim klajā ar konkrētu paziņojumu un aicinājumu. 

Ilona Meija: Bet tas, ka balle būs, tas ir skaidrs!

"Mūsu mājā viss ir kārtībā!"

Skatoties gan uz 11. janvāri, gan uz visu jauno gadu: kas būtu jūsu vēlējumi vai vēstījumi, ko jūs gan savai saimei Mūzikas akadēmijā, gan arī cilvēkiem, kas joprojām pastiprināti seko Mūzikas akadēmijas dzīvei, sacītu?

Ilona Meija: Mūzikas akadēmijas darbiniekiem, mācībspēkiem un studentiem novēlu saglabāt radošumu, daudz iedvesmas un daudz drosmes. Arī vairāk pašapziņas es novēlētu mums visiem. Tiem, kas skatās uz Mūzikas akadēmiju, gribu teikt, ka mūsu mājā viss ir kārtībā. Paldies gribu teikt arī tev, Anete, par to, ka uzsāki akadēmijas pašattīrīšanās procesu – es par to tev esmu ļoti pateicīga. Tas bija ļoti svarīgi, kā rezultātā arī notika tas, kas notika, un domāju, ka šie procesi vēl nav beigušies. Tas bija ļoti labs signāls gan Mūzikas akadēmijai, gan arī augstskolām kopumā. Brīnos gan, ka citās augstskolās viss palika klusi un mierīgi – lai nu tā būtu. Bet visai sabiedrībai tas bija ļoti nozīmīgs jautājums.

Jana Lāce: Es savukārt mūsu akadēmijas studentiem, mācībspēkiem un darbiniekiem gribētu novēlēt drosmi sapņot lielus sapņus un nebaidīties spert pirmo soli, lai cik bailīgi arī nebūtu, un ar saviem sapņiem iet uz priekšu. Ticiet – sapņi piepildās! Bet tie, kas mūs vēro no malas, novēlu veselību, izturību, ātru reakciju. Nāciet pie mums uz Mūzikas akadēmiju – uz koncertiem, izbaudot to skaistumu, ko mēs jums varam sniegt!