Jubilārs Jānis Peters: Gribu būt vienkārši lasāms dzejnieks

30. jūnijs ir Jāņa Petera 80. dzimšanas diena.

Viņš pats smej, ka noteikti nevadot pensionāra cienīgu dzīvi: "Ja es būtu pensionārs, varētu tikai gulēt – es gan vēlu ceļos, kaut kā esmu kļuvis par pūci. Bet strādāju katru dienu. Reizēm dzejoli nepabeidzu – uzrakstu vienu rindu, bet uzskatu, ka esmu strādājis." Latvijā drīzumā klajā nāks jau divpadsmitais Petera dzejoļu krājums un "Klasikā" izskanējušo eseju krājums, bet Maskavā tieši šobrīd tiek izdota viņa dzejas izlase ar skaistu nosaukumu - "Kā dūmi no saksofona".

Ilga Auguste: Pirms pieciem gadiem, kad atzīmējāt 75 gadu jubileju, "Latvijas Radio 3 "Klasika" jūs atļāvās iecelt klasiķu kārtā, un tā jau piecus gadus Jānis Peters un Latvijas Radio 3 "Klasika" kļuvuši nešķirami – caur jūsu stāstiem par izcilām kultūras personībām, politiķiem, kas šodien jau ir leģendu statusā. Kā pats raugāties uz apzīmējumu "Jānis Peters – dzejas klasiķis"?

Jānis Peters: Būsim reālisti - klasiķu kārtā vai nu ieceļ vai neieceļ lasītājs – tauta. Un arī varbūt tikai pēc ilgiem gadiem. Ojārs Vācietis man jau šodien ir klasiķis.

Bet es gribu būt vienkārši lasāms dzejnieks, no kura palikuši pieci līdz desmit dzejoļi, ja reiz iznāks dzejas antoloģija par laikposmu no 70. gadiem līdz mūsdienām.

Bet "Klasiku" uzskatu par savu godu – milzīgu, negaidītu godu, ka jūs, Ilga, "Klasikas" vārdā mani uzrunājāt, lai piedalos "Klasikas" raidījumos. Kad kādam stāstu un lielos, ka piedalos "Klasikā", cilvēki prasa – kā, vai tad tu kaut ko saproti no mūzikas?!

Sevišķi Raimonds Pauls saka – Peters jau no mūzikas neko nesaprot...

Bet, tā kā par mūziku man nav jāstāsta, izvēlējos, ka stāstīšu par daudzām citām tēmām. Tagad esmu pieķēries stāstiem par rakstniekiem – tiem, kuri ir jau citā saulē, bet kuri uz manu dzīvi atstājuši lielu iespaidu. Un ne tikai uz mani, bet uz visu latviešu literatūru un kultūru. Esmu daudz stāstījis, un daudzi bijuši lielā sajūsmā – piemēram, par Mirdzas Ķempes ēverģēlībām. Tā ka tas tiešām ir liels gods – katru mēnesi gaidu, kad Ilga Auguste piezvanīs pie durvīm ar mikrofonu, sēdēs te, pie apaļā galda, man pretim.

... un klausīsies Jāņa Petera stāstus. Bet šī rīta stāsta varonis, Jāni, esat jūs pats. Beidzamajā laikā par uzmanības trūkumu jūs nepavisam sūdzēties nevarat – Atmodas 30 gadi, Latvijas simtgade. Bez Jāņa Petera nav nedz radio raidījumu, nedz televīzijas pārraižu. Čekas maisi, Jāņa Skuteļa pusnakts šovs, jubilejas lielkoncerts "Arēnā Rīga", nemaz nerunājot par ikmēneša "Klasikas" raidījumiem. Vai neesat noguris no tādas uzmanības, vai varbūt gluži otrādi – tas ir kā dopings?

Esmu noguris, taču reizē tas ir arī dopings. Kad gaidu jūs ar nepacietību, paralēli jūtu, ka esmu paguris, bet tad, kad jūs te apsēžaties, manī pamostas jauna enerģija. Par lielāko godu tomēr uzskatu to, ka kopš 80. gadiem katros Dziesmu svētkos skanējušas dziesmas ar maniem vārdiem – pat tajā gadā, kad Raimonda Paula dziesmu "Manai dzimtenei" nobremzēja un izmeta ārā. Atceros, toreiz izmeta ārā arī "Lauztās priedes".

Es toreiz domāju – redz, cik interesanti: "Manai dzimtenei" un "Lauztās priedes" – tātad kādam ārkārtīgi nepatīk dramatiski momenti, jo manā dziesmā ir "asins lietus līs".

Pagājušajā gadā, simtgades gadā, man bija divkāršs gods, jo dziedāja divas dziesmas ar maniem vārdiem – Raimonda Paula "Manai dzimtenei" un Mārtiņa Brauna "Mīla ir kā uguns". Biju mazliet apreibis no pacilājuma! Tas man ir pat lielāks gods nekā daža laba grāmata, jo visas manas grāmatas nav nemaz tik labas – es jau pats zinu. Tikai nesakiet, ka ir labas! Visu varu paškritiski izvērtēt! Kā jau saku – ja kādi pieci mani dzejoļi paliks pēc daudziem gadiem kādā latviešu dzejas antoloģijā, būšu laimīgs, man pietiks. Bet vienā žanrā, domāju, nepazudīšu – koru dziesmās Dziesmu svētkos.

Vairāk un plašāk šeit!