"Vispār man nepatīk ne jubilejas, ne dzimšanas dienas: tas ir tāds nosacīts datums – līdz šim brīdim es nesaprotu, kādēļ tieši tajā cilvēku apsveic un ar ko apsveic, jo būtībā taču nav par ko apsveikt! Drīzāk vecākus varētu apsveikt, tas vēl būtu saprotams, bet paša nopelnu tur nav… Tāpēc šajā dienā gribēju kaut ko padarīt, lai būtu kaut kas taustāms. Jā, esmu ļoti liels egoists – gribēju, lai šajā dienā es pats būtu gandarīts un apmierināts, un vislielākais gandarījums ir tas, ja mūzikas visaugstākā forma var būt koncerts," saka pianists un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Arnis Zandmanis, kurš 25. martā savu 75. jubileju atzīmējis ar skaistu koncertu "Klavins Piano" koncertzālē Kuldīgā. Jau trešo reizi tur skanēja Bahs.

Arnis Zandmanis: Pirmkārt, mana iecere ir nospēlēt visas Baha prelūdijas un fūgas – "Labi temperētā klavesīna" abus sējumus, kas vienā koncertā neietilpst. Vajadzīgi četri. Tādēļ šī jau ir trešā reize, un aprīlī vēl būs ceturtā reize. Plānos ir prelūdijas un fūgas ierakstīt arī albumā. Jā,

uzskatu, ka klavieres ir pārāk rupjš instruments baroka mūzikai, sevišķi Baham.

Un iepazīstoties ar Dāvida Kļaviņa "una corda" jeb vienstīgas instrumentu, man tas ļoti iepatikās, likās, tas ir vistuvāk tam, ko es varētu pateikt Baha mūzikā. Ar Dāvidu Kļaviņu un viņa būvēto instrumentu iepazinos Ungārijā. Tagad Dāvids saimnieko Kuldīgā, tas ir pavisam tuvu, un tāpēc arī koncerti. Prieks, ka daudzi cilvēki arī no Rīgas brauc uz turieni un klausās. Kuldīga man ļoti patīk – gan pilsēta, gan publika, gan visa atmosfēra, kas tur ir.

Albumu ieskaņosim turpat Kuldīgā. Visu organizē Kļaviņa kungs, ierakstu īstenosim pirms ceturtā koncerta, aprīļa vidū, un beigsim ar ceturto atklāto publikas koncertu.  (..) Lai gan koncerti man patīk daudz labāk nekā ieraksti, gribas tomēr kaut ko saglabāt, lai pēc manis kaut kas paliek. Kaut arī ieraksts ir kaut kas vienreizējs – tas ir konkrētajā brīdī, un tur neko vairs nevari mainīt, lai arī cik labs tas būtu. Tas ir tāds, kāds tas ir. Nekas tur nemainās. Koncerts turpretī katrreiz var būt citāds, tur ir tas skaistums un tā vienreizība. Man jau labāk patīk koncerti.

Bet sešdesmitajos gados jūsu uzmanības lokā vairāk bija kāds cits autors – Ludvigs van Bēthovens. Daudzi atceras to laiku, kad studējāt Maskavā pie Jakova Fliera, piedalījāties Ludviga van Bēthovena konkursā Vīnē un guvāt tur panākumus. Tiem laikiem tas bija īpašs notikums. Vai atceraties piedalīšanos šajā konkursā?

Kā gan var aizmirst tādas lietas! Cilvēks mainās... Runājot par to pašu Bahu: nedomāju, ka agrā jaunībā viņš var būt viens no tuvākajiem komponistiem. Daudziem etapiem ir iziets cauri, bet man liekas, ka jebkurš mūziķis mūža beigās nonāk pie secinājuma, ka Bahs ir kalngals. Bet ir vajadzīgs laiks. Jūs prasījāt par Bēthovena konkursu.

No vārda "konkurss" man šodien metas pumpas, tiklīdz izdzirdu šo vārdu... Jo ar mākslu tam nav nekādas saistības. Bet toreiz tas bija karjeras jautājums, bez šaubām. Lai iegūtu koncertzāles, tev vajadzēja būt kāda konkursa laureātam.

Lai tu varētu koncertēt Padomju Savienībā, nerunājot nemaz par ārzemēm, tev vajadzēja būt kāda konkursa laureātam. Un profesoram Flieram jau faktiski visa klase bija ar laureātiem. Es nekad nebūtu pats uzdrošinājies ierosināt, ka gribu piedalīties kādā konkursā, bet iniciatīva nāca no profesora. Viņš teica – tev pienācis laiks kaut kur parādīties! Nu, ja pienācis, tad pienācis, ko lai dara. Vēl jo vairāk tāpēc, ka programma nebija pretrunā ar maniem toreizējiem ideāliem un vēlmēm, jo konkursa programmā bija jāspēlē Bēthovena lielās formas darbi. Bija agrīnā sonāte, vidējā perioda sonāte, vēlīnā perioda sonāte, koncerts, variācijas. Būdams students, ar lielu prieku šajā mūzikā iegrimu. (..) Interesanti vēl bija tas, ka

šis bija pirmais konkurss pēc notikumiem Čehoslovākijā, kurā 1968. gadā iegāja PSRS tanki… Mūsu konkurss Vīnē notika 1969. gadā, un ļoti labi izjutu attieksmi pret sevi: tiklīdz cilvēki uzzināja, ka esmu no Padomju Savienības, attieksme pret mani uzreiz bija rezervēta.

Tāpēc nesaprotu tos, kuri tagad saka – ai, mēs jau neko, ko tad mēs varam darīt? Mēs jau esam pret karu, vai tad mēs esam vainīgi, ka Putins to uzsācis? Es toreiz absolūti nejutos aizskarts, jo sapratu – jā, arī es esmu atbildīgs, jo es taču pārstāvu šādu valsti. Un man ir kauns par savu valsti! Tāpēc tagad, domāju, tiem cilvēkiem, kuri pārstāv Krieviju, arī vajadzētu būt kaunam par savu valsti. Jā, viņi personīgi varbūt nav vainīgi, bet viņiem jāsaprot tie, kuri pret viņiem izturas ar necieņu.

Teicāt – konkursam nav nekāda sakara ar mākslu. Bet pēc tam jums sekoja normāla koncertdzīve, kurai, protams, bija sakars ar mākslu.

Konkursiem ir sakars ar karjeru – tas ir kaut kas cits. Pateicoties tam, ka tev ir tituls, esi koncertapritē. Nav svarīgi, kā cilvēks spēlē, galvenais, kuru vietu viņš iegūst. (..)

Tā bijusi viena no manām lielākajām kļūdām, kuru tagad esmu labojis: esmu sēdējis daudzu konkursu žūrijā... Tā ir ļoti liela iedomība no manas puses un no to cilvēku puses, kas sēž žūrijā, jo ar kādām tiesībām viņi var vērtēt citus cilvēkus?

Jā, jebkurš cilvēks var vērtēt otru cilvēku, izsakot savu viedokli, bet oficiāli likt atzīmes – tas ir ļoti atbildīgs uzdevums! Un vēl valsts vārdā!

Bet tās atzīmes ir jāliek!

Jā, bet

ja es lieku atzīmi, man jābūt pārliecībai, ka zinu, kurš ir pirmais un kurš – otrais. Bet mēs to nevaram zināt, jo mākslā kritēriji ir tik dažādi: vienam patīk tas, otram tas, un ar to māksla ir brīnišķīga! Un ne jau vienmēr tas, kurš iegūst pirmo vietu, ir labākais – vienkārši viņam ir paveicies, ka kompānija, kuru sauc par žūriju, viņam ir salikusi tādas balles, ka viņš ir pirmais.

Sportā ir citādi: tur ir šauri, konkrēti kritēriji: esmu pirmais, jo visātrāk esmu noskrējis vai pacēlis vislielāko svaru. Tur arī neviens nesaka paldies tiesnešiem, jo viņi skatās, lai viss notiek godīgi. Bet konkursos saka paldies žūrijai! Tātad rezultāts atkarīgs no žūrijas labestības vai nelabestības. Tāpēc es saku, ka tas ir galīgi garām.

Vairāk – ierakstā.