Svētdienas rīta sarunā tiekamies ar 24.oktobra gaviļnieku, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra altu grupas koncertmeistaru Arigo Štrālu. 

65.dzimšanas dienā viņš atceras Cēsu mūzikas vidusskolā pavadītās nakts stundas un lielāko makšķernieka lomu, spilgtākos savas dzīves pagrieziena punktus un izšķirošākās personības.  

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Arigo, ja jums vajadzētu pārcelties laikā un šobrīd jums būtu nevis sešdesmit pieci, bet tā ap gadiem piecpadsmit: kā jūs justos? Intervijās esat atklājis, ka bērnībā neesat bijis sevišķi cītīgs. Sākumā spēlēta vijole, un tad Cēsīs skolotājs piedraudējis – vai nu notiks spēlēšana, vai vajadzēs pāriet uz altu... Un tad jūs atradāt tieši to. Tas viss vainagojies ar darbu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, ar kuru kopā esat jau četrdesmit gadus. Bet bijis jau arī Rīgas Festivāla orķestris, “Rīgas kamermūziķi”, neskaitāmas kamermūzikas programmas. Bet toreiz, kad jums bija piecpadsmit, jūs pat nenojautāt, ka tas viss kādreiz notiks. Kā jūs šobrīd justos, ja jums būtu piecpadsmit?

Domāju, ka šajā situācijā diezgan apjucis. Varbūt dzīves ceļi būtu pavisam savādāk izveidojušies. Grūti iztēloties.

Varbūt būtu izvēlējies citu mūzikas žanru un aizgājis pa otru savas sirds līniju – rokmūziku, ko vēl šodien daudz klausos.

Jauno mūziku ne tik ļoti, bet septiņdesmitie, astoņdesmitie gadi, kad bija tās īstās rokgrupas... Tā man ir sirdslieta, jā.

Jūsu rokās vēl kāds instruments mēdz dziedāt?

Šodien vairs nē, bet

kādreiz izspēlējos gan pie bungu komplekta, gan taustiņinstrumentiem un ģitāras. Arī dziedāju. Viss kaut kas jaunībā pamēģināts.

Bija arī kāda jauniešu blice, kurā spēlējāt?

Jā, bija gan! Tas bija Pļaviņu pilsētā – bijām domubiedri, vienaudži, un pamatā spēlējām ballītes Pļaviņu kultūras namā un arī skolā. Tas laiks man siltā atmiņā.

Arī tagad taču varētu savākt līdzīgi domājošos no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra – būtu ne tikai stīgu kvartets, bet Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rokgrupa!

Ļoti interesanta doma! Tas man, atklāti sakot, vispār nebija ienācis prātā. Lai gan domāju, ka savas iemaņas pie šiem instrumentiem esmu zaudējis, tā ka

labāk palikšu pie sava alta...

Tagad dažas nedēļas būs klusinātākas un pirkstos gan jau ka vēl viss palicis, visu vēl var atsvaidzināt, un tad, kas zina, 1. aprīļa koncertā būsiet ne diriģenta ampluā, bet varbūt kā bundzinieks, pianists vai vēl kaut kas cits?

Vienīgā nelaime, ka saimniecības veikali ir ciet un nevar vairs ģitāru nopirkt. (smejas) 

Tā jau nu šobrīd tikai varenā feisbuka sludinājuma vaina – domāju, ka vajadzīgos instrumentus varētu atrast viens.

Jūs mani kārdināt...

Bet jūs tomēr esat ļoti, ļoti daudz ko darījis. Kad pirms gada bija pirmā pandēmijas diktētā pauze, jebkurš varēja pārliecināties, ka jūsu rokās labi iegulst ne tikai alta lociņš, bet arī cirvis, zāģis, motorzāģis un lāpstas. Tur arī ir jūsu sirds daļa klāt, vai ne? Pie praktiskajiem darbiem.

Jā, tas ir tāds galvas izvēdināšanas veids.

Man patīk ar koku darboties. Neko daudz tur gan nesaprotu, tas viss tādā amatiera līmenī – kaut ko es tur pats savā galvā domāju un daru. Kādu vienkāršu plauktiņu un galdiņu uzmunsturēju. Kaut kā tā.

Bet – ko es varu, to es daru.

Tiklīdz ir brīvs, raujos uz laukiem. Jo, atklāti sakot, Rīgas haoss un ņurga man drusciņ jau apnikusi. 

Un vēl jums patīkot braukt ar mašīnu, kā lasīju. Tad arī laba literatūra un labs kino. Kas ir tās lietas, kas jūs mēdz iepriecināt?

To lietu ir diezgan daudz – 

gan laba mūzika, gan labi cilvēki, kas man apkārt. Labi diriģenti un, protams, solisti. Labs vīns un garšīgs ēdiens. Kāds garšīgs kokteilis. Svaigs gaiss, makšķerēšana. Tas ir daudz.

Protams, arī braukšana ar mašīnu, it sevišķi, ja var kaut kur pa kluso ātri pabraukt. (smejas)

Vairāk un plašāk – ierakstā.