22. novembrī 20.00 tiešraidē no akustiskās studijas Zviedrijas pilsētā Piteo "Klasika" translēs ansambļa Norrbotten Neo un Ērika Vestberga vokālās grupas koncertu New Europe.

Koncerta pirmajā daļā skanēs konkursa Rostrum 2019. gada laureāta Jēkaba Jančevska jaundarbs Paintings, rakstīts ansamblim Norrbotten Neo. Otrajā daļā no latviešiem - Pētera Vaska opuss, bet koncertu vadīs "Klasikas" kolēģe Signe Lagzdiņa. Par uzvaras pēcsajūtu, jaundarba tapšanu, Vinsenta van Goga gleznām un gaidāmo koncertu saruna ar Signi Lagzdiņu un Jēkabu Jančevski.

Dāvis Eņģelis: Stāstiet, kā esam nonākuši līdz šim koncertam?

Signe Lagzdiņa: Jau vairākus gadus, vismaz četrus vai piecus, starptautiskajam komponistu konkursam Rostrum, kurā piedalāmies arī mēs, Latvijas Radio 3 "Klasika", ir sadarbība ar Zviedrijas Radio: proti, uzvarētājs kategorijā līdz 30 gadiem saņem pasūtījumu rakstīt skaņdarbu ansamblim Norrbotten Neo. Translācija notiek no Zviedrijas Radio sadarbībā ar uzvarētājvalsti. Un, tā kā Jēkabs Jančevskis mums 2019. gadā atnesa uzvaru šajā kategorijā, tad esam priecīgi šogad baudīt šīs balvas augļus un doties uz Zviedriju. Un

vēl jo īpašāk ir tas, ka zviedri vēlas un ir jau iedibinājuši tradīciju, ka allaž šis koncerts notiek bilingvāli. Tas nozīmē, ka koncertu ar klausītājiem turpat uz vietas, mazajā miestiņā Piteo, vada divi cilvēki - Zviedrijas Radio pārstāvis zviedru valodā un uzvaretājvalsts pārstāvis savas valsts valodā. Šoreiz man ir tas gods pārstāvēt Latviju un Latvijas Radio.

Latviešu valodā?

Jā, tik vienkārši! Būs ļoti aizraujoši redzēt, kā tas būs - runāt latviski, saprotot, ka lielākā daļa cilvēku, visticamāk, tevi īsti nesaprot. Bet nu - gan jau mēs atradīsim kopīgu valodu.

Un vēl skaistāk ir tas, ka šis koncerts būs dzirdams "Klasikas" tiešraidē.

Dāvis Eņģelis: Jēkab, vai 2019. gada uzvara tev šķiet tuva vai tāla no tavas perspektīvas?

Jēkabs Jančevskis: Laikam gan diezgan tāla, jo pa šo laiku ļoti, ļoti daudz kas ir noticis - gan daudz kas skaists, gan arī diezgan daudz kas ir aizkavējies. Laiks no 2019. gada mums visiem ir tāds stipri relatīvs. Bet, ņemot vērā šajā laika nogrieznī uzrakstīto mūziku, tās ir ļoti daudz un mūzika turpina dzīvot - komponistiem darba pietiek, līdz ar to šie bijuši ļoti, ļoti bagātīgi gadi.

Tu jau esi bijis Piteo pilsētā - lai satiktos ar ansambli?

Jēkabs Jančevskis: Jā, tas, šķiet, bija 2020. gada februārī - tā bija skaista tikšanās, brīnišķīgi pavadītas dienas tai mazajā, jaukajā pilsētiņā. Iepazināmies un sadraudzējāmies ne tikai ar mūziķiem, bet arī ar Stokholmas radio cilvēkiem un Rostrum cilvēkiem. Man bija iespēja iepazīties ar iepriekšējā gada uzvarētāju, piedzīvot viņa jaundarba mēģinājumus. 

Tas bija tiešām ļoti skaists laiks un arī tīri cilvēcīgi silts, patīkams ceļojums, lai gan temperatūra ārā tobrīd bija mīnus divdesmit grādu. Ielidoju mazākajā lidostā, kādā jebkad esmu bijis, un pēc tam devos pa diezgan tālu ceļu līdz Piteo pa sniegotiem laukiem - tas bija ārkārtīgi skaisti. Un sniega tur bija ļoti, ļoti daudz...

Signe Lagzdiņa: Vai dzirdēji arī pašu bilingvālo koncertu?

Jēkabs Jančevskis: Jā, bija mēģinājumi, piedalījos arī vairākās interesantās sarunās, bija tikšanās ar mūziķiem, un beigu beigās bija noslēdzošais koncerts fantastiskajā koncertzālē. Tur ir brīnišķīgas ērģeles - tā ir ārkārtīgi laikmetīga koncertzāle ar brīnišķīgu akustiku. Izšiverējos pa visiem kaktiem.

Jēkab, pastāsti, lūdzu, mazliet vairāk par šī brauciena muzikālo pusi, kas attiecas tieši uz tevi - vai tu tur brauci ar kādām muzikālām skicēm ja ne uz papīra, tad vismaz domās, un vai jūs jau vienojāties ar mūziķiem par kādām konkrētām lietām, kas attiecas tieši uz šī jaundarbu tapšanu?

Jēkabs Jančevskis: Tajā brīdī nekādu skiču vēl nebija, nebija arī konkrētu ideju - gribēju, lai mans pirmais brauciens uz turieni un arī satikšanās ar mūziķiem, piedalīšanās visā un ieklausīšanās tajā, ko viņi dara, radītu man pirmos spilgtos impulsus.

Nemelošu, ka tai brīdī man vēl līdz šim darbam bija kaudze ar citiem darbiem, līdz ar to es nevarētu teikt, ka biju atbraucis ar ārkārtīgi sagatavotu ideju kopumu un materiālu. Bet man bija svarīgi ar viņiem iepazīties, parunāties.

Bija brīnišķīgas vakariņas vairākus vakarus, patīkamas sarunas ar cilvēkiem. Bet es arī, protams, nekautrējos aiziet, piemēram, pie sitaminstrumentālista un izstaigāt visus viņa milzu krātuves un kolekcijas, kas viņam bija no sitaminstrumentiem. Mēģināju kaut kādu informāciju no tā visa uzsūkt. Jau pandēmijas laikā, manuprāt, pagājušā gada ziemā, diezgan aktīvi ar viņiem individuāli komunicējam "zūmā". Gribējās, lai tas, ko esmu izdarījis un uzrakstījis - lai par to varu ar katru mūziķi individuāli pārrunāt un paprasīt, vai tas ir ērti, vai tas ir adekvāti.

Vai vari mazliet vairāk pastāstīt par pašu jaundarbu, kas ir uzrakstīts? Virsrakstā ir "Trīs Vinsenta van Goga gleznas". Vai tā ir kaut kāda salīdzinoši nesena ekskursija uz Amsterdamu, vai tev jau ar viņu ir senākas attiecības?

Man vienmēr bijis nerealizēts sapnis - uzrakstīt muzikālas gleznas, iedvesmojoties no mākslas darbiem.

Un šķita, ka van Gogs varētu būt viens no pasaulē populārākajiem māksliniekiem, un kaut kā sakrita, ka arī kādus pāris gadus atpakaļ biju ļoti aizrāvies ne tikai ar viņa mākslu, bet ar viņa paša dzīvesstāstu - gana skaudro, mistisko, bet tik ārkārtīgi bagātīgo un krāšņo.

Un tad es padomāju - man ir pilnīgi brīvas rokas, varu darīt, ko es gribu, manās rokās ir iedots ansamblis, kurš principā spēlē jebko un visu, jo mūziķi ir ārkārtīgi augsta līmeņa profesionāļi. Sapratu - kad tad vēl, ja ne tagad? Šī bija tā iespēja, kad es ļāvos iedvesmai.

Vācu dažādus materiālus, skatījos filmas, lasīju Vinsenta vēstules viņa brālim un kaut kā mēģināju mazliet izprast šo mīklaino personību. Gleznot mūzikā to, ko uzsūcu no viņa gleznām un dzīvesstāsta.

Jā, tas temats ir ļoti intriģējošs, un no tevis teiktā sapratu, ka tā ir bijusi tava iekšējā nepieciešamība vai vēlēšanās rakstīt skaņu gleznu, bet vai šajā radošajā procesā kāda loma ir arī taviem priekštečiem vai mūzikai, kas rakstīta, iedvesmojoties no vizuālās mākslas?

Man grūti tagad pateikt. Nevarētu konkrēti nosaukt kaut ko ļoti specifisku, jo mēģināju tīri pieiet šai lietai. Zināju, ka caur mūziku gribu pietuvināties kādai spilgtai un spēcīgai personībai. Kad pienāca laiks sākt rakstīt mūziku, ejot simtiem reižu cauri van Goga gleznām, izvēlējos trīs, kuras mani īpaši uzrunāja: es tās izprintēju, novietoju virs klavierēm un vienkārši sāku darbu.

Gribēju, lai mūzika nāk pilnīgi tīri, un lai tas notiek, vienkārši skatoties mākslas darbā.

Izdrukas bija vienīgais risinājums, kas man bija pieejams, reāli nevarēju apskatīt šos mākslas darbus klātienē, bet mēģināju tos augstā izšķirtspējā izprintēt un kaut kā sajust klātbūtni šajos darbos.

Vai vari ieskicēt un nosaukt pašus darbus?

Jaundarbs ir cikls ar trim daļām. Tas ir manis paša tulkojums, bet mākslas darbu nosaukumi - atskaņošanas secībā - ir "Mandeļu ziedi", "Kviešu lauks zem negaisa mākoņiem" un "Zīdkoks". Šajos darbos cilvēku nav, tur ir vienīgi daba, un man likās, ka tam tā arī vajag būt, jo ticu, ka

Vinsenta personība pēc būtības bija ārkārtīgi vientuļa.

Viņa uzticības persona bija brālis Teo [Teodors] - to arī var just viņu sarakstē, bet pēc būtības man šķiet, ka viņš bija stipri vientuļš cilvēks, līdz ar to man kaut kā likās, ka viņa skatījums uz dabu varētu būt tas, par ko vēlos rakstīt un ka tas mani visvairāk varētu uzrunāt.

Tajā tu sameklē kaut ko radniecīgu pats sev?

Ar viņa personību vai viņa darbiem?

Tieši ar skatu dabā - ko tu iegūsti no dabas suģestijas?

Labs jautājums, es teiktu, ka visticamāk -

ja mani tik ārkārtīgi šis cilvēks un viņa dzīvesstāsts suģestē, tad noteikti es tajā saskatu kaut ko radniecīgu, un laikam tas, kas mani visvairāk mani ir uzrunājis, ir fakts, ka man ir aizdomas - viņš bija cilvēks, kurš nespēja neradīt.

Un tie apstākļi, kādos viņš dzīvoja - tie bija gaužām neapskaužami. Tā bija ārkārtīgi liela nabadzība, arī atstumtība un, protams, arī dažādas mentālas diagnozes, par kurām vēl joprojām nav līdz galam skaidra viedokļa - ir vesels saraksts ar iespējamām mentālām diagnozēm, kas šim cilvēkam varētu būt bijušas. Bet, neskatoties uz to visu, viņš arī pats ir teicis savās vēstulēs, ka "es vienkārši nevaru neradīt", un man tas likās tik ārkārtīgi skaisti. Pie tam

viņa aktīvais daiļrades periods principā nemaz nav tik liels, arī viņa mūžs jau nebija nekāds īpaši garais, bet pēdējie 10 gadi bija visintensīvākie, kad viņš bija sevi atradis kā mākslinieku, neskatoties uz to, ko teica pārējie.

Tie ir tiešām simtiem darbu, ko viņš radījis. Simtiem darbu 10 gadu laikā...

Vairāk un plašāk - ierakstā.