Jānis Vimba: Stājoties amatā, zināju - būs jāpieņem arī skarbi lēmumi

Tikko piedzīvota šim laikam atbilstoša pirmizrāde - Latvijas Nacionālais teātris kopā ar sava ilggadējā atbalstītāja un sadarbības partnera AS "Latvenergo" tirdzniecības zīmolu "Elektrum" veido virtuālu raidījumu sēriju "7 kraukļi un Saulcerīte". Pirmais raidījums sociālo tīklu kontos bija redzams 21. aprīlī.

Par visu, kas šobrīd teātrim svarīgs - par sajūtām, zaudējumiem un ieguvumiem, Latvijas Radio 3 "Klasika" uz sarunu aicina Latvijas Nacionālā teātra direktoru Jāni Vimbu.

Liene Jakovļeva: Tiekamies tukšā teātrī, kur ļoti viegli ievērot divu metru distanci. Tev šodien darbadiena – tā ir ierasta lieta vai tomēr izņēmums?

Jānis Vimba: Tā ir izņēmuma situācija, jo uz teātri šobrīd braucu divreiz nedēļā. Bet katru dienu notiek attālinātais darbs no mājas.

Par ko šobrīd spriežat teātrī, kur šķietami viss ir apstājies, kur ir klusums, kur izrādes nenotiek? No malas varētu domāt – visi atpūšas, pauda pavasari, stāda puķes un skatās pirmos taureņus.

Pirmkārt, ir stratēģiskie jautājumi par to, ko mēs nevaram paredzēt – gaidām, kā situācija atrisināsies, un prātojam, kā, ar ko un kad atgriezties. Un otrs jautājums vairāk saistīts ar organizatoriskām un tehniskām lietām – mārketingu un pārdošanu, un to var darīt attālināti, šīs lietas nepaliks vecas arī tad, ja atgriezīsimies kaut vai pēc trim mēnešiem.

Pēdējā izrāde, ko pati teātrī noskatījos, bija "Lepnums un aizspriedumi". Kas ir tavs lepnums vēl pirms tās robežšķirtnes, kas pasauli sadalīja tajā, kas bija, un tajā, kas ir?

Tikko nodevām gada pārskatu, un man patiešām ir lepnums par to, ko pēdējā gada laikā esam izdarījuši finanšu jomā. Lai gan salīdzinājumā ar naftas biznesu tie ir mazi cipari, bet tas ir būtisks solis uz priekšu un ļoti, ļoti mērķtiecīga darba rezultāts. Protams, žēl, ka viss tā aprāvies, jo bija jau padomā nākošie soļi. Lepnums arī par to, kā bija iesākusies sezona – liels prieks par "Finlandizāciju", "Puiku, kurš redzēja tumsā", "Lepnumu un aizspriedumiem", par "Katlu", vēl vairāk – par "Jerumu". Ir arī tāds darvas piliens šajā medus mucā – bija paredzēts, ka pēdējie sezonas iestudējumi, kas vēl tikai tapa, bet nenonāca pie skatītājiem, būs sezonas grāvēji...

Tu pozitīvi raugies uz pagājušā gada cipariem. Vai tas nozīmē, ka tīri praktiski radīts drošības spilvens, un saviem cilvēkiem teātrī vari teikt, ka vismaz pagaidām situācija ir stabila un droša?

Drošības spilvens netika veidots, paredzot šādus notikumus – tas bija veidots, lai teātris finansiāli un jēgpilni virzītos tajā attīstības pakāpē, kādā redzu Nacionālo teātri. Jā, mums ir drošības spilvens, bet tas diemžē nenozīmē, ka nevienu nevajadzēs atlaist. Ir viena daļa cilvēku – un es no tā neizvairos, kas jau ir atlaisti un droši vien sekos arī citi. Mēs cenšamies panākt vienošanos, lai būtu abpusēji izdevīgi – lai šie cilvēki nebūtu kā izmesti uz ielas. Izmaksājam visas pienākošās kompensācijas, cenšamies atrast labāko laiku, kad to izdarīt, lai citas juridiskās saistības cilvēkam netraucētu dzīvot – lai viņš tiešām varētu eksistēt. Šis jautājums teātrī skar pilnīgi visus dienestus. Man kā vadītājam jāreaģē uz to, ka pašu ienākumi ir precīzi nulle, bet izdevumi saglabājās iepriekšējā līmenī.

Aktieri šobrīd atrodas atvaļinājumā?

Daļa aktieru ir atvaļinājumā, tāpat kā daļa no citiem teātra darbiniekiem, bet tas nav piespiedu atvaļinājums – no teātra puses lūdzām, lai darbinieki lūdz piešķirt sev atvaļinājumu tieši tagad, domājot, lai ir izdevīgi pašiem strādājošajiem un mēģinot šo finanšu plūsmu viņiem veidot mērenāku.

Pieņemu, ka tev kā vadītājam tie ir emocionāli ļoti sarežģīti lēmumi ...

Diemžēl ir gan.

Operā baleta mākslinieki trenējas attālināti, tāpat dziedātāji dzied mājās. Ko šajā laikā profesionālajā jomā var darīt aktieris? Protams, var lasīt, klausīties, skatīties, bagātināties, bet cik tas ir pa īstam – bez skatītāja?

Skatoties uz nākotni, šobrīd ir jau seši projekti, pie kā mēs strādājam. Un tie nav saistīti ar esošo repertuāru – tie ir produkti jeb, precīzāk, tas, ko mēs varētu darīt attālināti un komunicēt ar skatītājiem. Emocionāli arī tas ir ļoti, ļoti grūti, jo skatītājs teātrī taču ir tikpat būtiska sastāvdaļa kā teksts, scenogrāfija vai kostīmi. Bet mēģinām domāt. Viens no projektiem ir "Septiņi kraukļi un Saulcerīte", kas jau ‘iet gaisā’, tāpat domājam par audiogrāmatām – tas gan būs nedaudz atšķirīgs formāts no tā, kas līdz šim eksistē. Ir liels projekts, ko šobrīd testējam un kurā mēģinām sajaukt visas tehniskās puses kopā. Pavēršu noslēpuma plīvuru – tā būs monoizrāžu sērija ar vienu aktieri uz skatuves. Pagaidu nosaukums ir "Baltais kubs".

Pilna sarunas versija šeit!