Arhitekti Jānis Dripe un Jānis Lejnieks: Liepājnieki uz pilsētu vēlējās skatu no malas

Šajā svētdienā "Klasika" klausītājus aicina doties uz Liepāju – tā dēvēto Kurzemes metropoli, kurā pavisam nesen kopīgi svinējām operas simtgadi. Simt gadu atskatu pelnījusi arī Liepājas pilsētas arhitektūra, un šādu monumentālu pētījumu, kuram dots nosaukums "Pilsēta starp jūru un ezeriem. Liepājas arhitektūra 100 gados", radījuši divi arhitekti – Jānis Dripe un Jānis Lejnieks, ar kuriem tiekamies plašākā sarunā.

Apjomīgo pētījumu esat veikuši jūs, divi arhitekti, kuri nākuši no Rīgas – kā šīs paralēles satikās un krustojās?

Jānis Dripe: Būs pareizi teikt, ka

liepājnieki uz savu pilsētu vēlējās skatu no malas. Un tas arī ir saprotams, jo par Liepājas jūgendstilu izcilu grāmatu ir radījis mūsu kolēģis,  profesors Jānis Krastiņš, kurš arī ir rīdzinieks, par Paula Maksa Berči arhitektūru – Imants Lancmanis no Rundāles, un tagad mums ar Jāni bija iespēja strādāt –

par to paldies Liepājas pilsētai, bet īpašs paldies arhitektei un dzejniecei Guntai Šnipkei, kura jau ceturtdaļgadsimtu pieskata Liepājas centru. Viņa ir šo grāmatu iniciatore, un tieši viņa arī kopā ar Liepājas pilsētu mūs uzrunāja. Tagad vairs tikai viena grāmata atlikusi Liepājas garajā arhitektūras vēstures ceļā, kuru būtu vērts Liepājas pilsētai radīt, un tad visa Liepājas arhitektūras vēsture būs fiksēta skaistās grāmatās. 

Kuras sadaļas iztrūkst? Tas būtu senākais periods – pirms Berči, vai ne? 

Jānis Lejnieks: Nu, protams! Pilsētai ir tikai trīs simti gadu, bet arī pirms tam tā jau sākusi tik spēcīgi attīstīties! Daudzas ēkas nojauktas un karš to izpostījis, tomēr tur ir, ko redzēt.

Ar ko sāksim šīs grāmatas pārlapošanu?

Jānis Lejnieks: Man liekas,

nevienai citai Latvijas lielajai pilsētai, izņemot Rīgu, līdz šim nav sniegts tāds kopskats, jo pilsēta jau sastāv no apkaimēm: Liepājai ir vienpadsmit apkaimes, tai skaitā arī Bernāti, ko savulaik, divdesmitajos gados, gribēja pievienot Liepājai, bet Saeimā toreiz neatrada atbalstošos spēkus.

Ir Vecliepāja, Jaunliepāja, Tosmāre, Dienvidrietumu rajons, Ezermala. Ja pastaigājamies pa pilsētu, pārvietojamies no vienas apkaimes uz otru, un redzam – te kaut kas ir atšķirīgs, te savādākas ēkas, te gruntsgabali lielāki, tur mazāki, zaļāki un ne tik zaļi. Te blakus ezers, bet otrā pusē – jūra. Līdz ar to pilsētu sākām apskatīt caur apkaimēm. 

Un kas gan cits veido apkaimes, ja ne tās iedzīvotāji... 

Jānis Lejnieks: Jā, un arī vēsturi, jo ir jau tādas apkaimes, kas ir tikai dienvidrietumu rajonā – tie ir sešdesmitie, septiņdesmitie gadi: pirms tam tur bija ne pārāk blīva apbūve, izklaides, un tad padomju režīms izvēlējās vietu, kur sākt deviņstāvu apbūvi, līdz ar to tur šodien ir vieta, kur cilvēki dzīvo mikrorajonā.

Jānis Dripe: Un interesanti ir arī tas, kā vietējie cilvēki sauc konkrētās vietas, piemēram, ir Jaunā pasaule – tās patiesībā ir sešas mājas trijās rindās, bet tas nosaukums ir; ir Zaļā birze, Karosta, Jaunliepāja – tur ir veseli stāsti! Bet jo īpaša ir mūzikas vēsture! Liepājā ir Baltijā vecākā filharmonija, operteātris, patiesībā arī pirmais tramvajs bijis tieši Liepājā. Tas, kā Valdis Vikmanis varēja 42 gadus vadīt mūzikas skolu – viņš ir vesela mūzikas leģenda! Pēc tam nāk Agris Engelmanis, Imants Resnis ar pianisma zvaigznēm, kas iemājoja Liepājas teātrī, bet tagad - "Lielajā dzintarā".

Liepājas bagātā mūzikas vēsture ar jauno koncertzāli ieguvusi pavisam citu elpu – tas, ko dara Baiba Bartkeviča un Timurs Tomsons, ir starptautiski izcili. Patiesībā šī ēka, arhitektūra un mūzikas dzīve ir mainījusi arī pilsētu.

Pirms un pēc koncertzāles – tās ir divas dažādas pilsētas, neskatoties uz manis pieminēto, jeb - tieši otrādi – skatoties uz manis pieminēto bagāto mūzikas vēsturi.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.