"Nu, ja strādā, tad strādā! Uzskatu: ja reiz katru gadu nevaru atbraukt uz šīm koncertzālēm, tad jāizspiež no sevis maksimums un jāpiedāvā klausītājiem ne tikai savas vokālās iespējas un balss tehniskā jauda, bet arī kaut kas tik ļoti intīms kā Šūmanis, vai tik ļoti liels, plašs un sarežģīts kā Diparks vai Mālers – šķita, ka visa krāsu gamma, visa emocionālā bagāža – viss, ko tikai tādā koncertā var ietvert, ir vienkārši jāsaliek," saka Elīna Garanča, kura jūlija nogalē sniedza četrus brīnišķīgus solokoncertus Latvijā, veltot tos savai mammai, dziedātājai un vokālajai pedagoģei Anitai Garančai (1945-2015). Vienlaikus tā bija arī dziedātājas atgriešanās bērnības vietās. Dziedātājas skatuves partneris šajos koncertos bija pianists, Cīrihes operas intendants Matiass Šulcs.

"Vispār ideja bija tāda, ka man jābeidz dziedāt, jo nekā laba tur nav"

Gunda Vaivode: Četru koncertu cikls Latvijas reģionālajās koncertzālēs, pieminot tavu mammu Anitu Garanču. Pagājuši jau desmit gadi, kopš viņas vairs nav mūsu vidū, bet visi esam vienisprātis, ka mamma būtu ļoti, ļoti priecīga par to, ko tu šajos četros koncertos esi sassniegusi. Tev tagad ir prātā tāda īsa recenzija no viņas puses?

(Smejas.) "Bija jau labi, bet..." Man liekas, ka pirmais vērtējums būtu tāds. Mamma, lai cik viņa bija atvērta, stiprinoša un uzmundrinoša, mājās pēc dziļākām analīzēm vispār ideja bija tāda, ka man jābeidz dziedāt, jo nekā laba jau tur nav...

Bet zinu no draugiem un kolēģiem, cik viņa bija pacilāta un laimīga, kad dzirdēja manas izrādes vai koncertus. Viņai noteikti būtu ko teikt par interpretāciju vai balss pasniegšanas ideālu, bet mēs esam dzīvi cilvēki, un galu galā mamma bija mamma, un es esmu es, un mums katrai kā māksliniecei ir gan savs ceļš, gan savs viedoklis, gan sava pasaule, gan savas emocijas, un katra no mums komunicēja savā veidā.

Ja tu atļauj mazu recenziju no manas puses, tad varu teikt, ka šobrīd tu esi ļoti, ļoti skaistā profesionālajā pilnbriedā. Programma bija tik apjomīga, ka neviens neticēja – kā to viens solists vienā vakarā var nodziedāt. Tiešām, ļoti, ļoti daudz dziesmu, sākot no vācu romantisma, un tad Diparks, kas tev arī tik ļoti piestāv, un Mālers, un tad latviešu sadaļa – milzīga emocionāla skala. Cik tev ir viegli vai grūti tik ļoti apjomīgu un dažādu programmu uz skatuves nodziedāt? Jo tas taču prasa ne tikai emocionālu un garīgu spēku, bet arī fizisku izturību!

Nu, ja strādā, tad strādā! Jā, mums šajā koncertā bija 28 dziesmas, un neiespējami bija kaut ko izņemt ārā un saīsināt. Vai tās būtu Mālera "Rikerta dziesmas" vai Šūmaņa "Sievietes mīla un dzīve" – tur neko tāpat nevar izņemt ārā. Tevis pieminētais Diparks man ļoti piestāv, man ārkārtīgi patīk dziedāt viņa dziesmas, un šīs piecas dziesmas, no kurām gandrīz katra ir kā maza operas ārija – arī tās nevarēja izņemt ārā. Tās ir tik ārkārtīgi dažādas, tā krāsu palete ir tik plaša.

Latviešu dziesmu kombinācija bija no tām, ko mamma kādreiz dziedāja un kuras vienkārši man asociējas ar viņu; kuras esmu dzirdējusi burtiski kopš tā vecuma, kad sevi atceros. Gribējās uzbūvēt arī tādu viļņainu kāpumu programmā. Un uzskatu: ja reiz katru gadu nevaru atbraukt uz šīm koncertzālēm, tad jāizspiež no sevis maksimums un jāpiedāvā klausītājiem ne tikai vokālās iespējas un balss tehniskā jaudā, bet arī kaut kas tik ļoti intīms un bikls kā Šūmanis, vai tik ļoti liels, plašs un sarežģīts kā tas pats Diparks vai Mālers ar savu dziļumu – šķita, ka nu patiešām visa krāsu gamma, palete, visa emocionālā bagāža – viss, ko tikai tādā koncertā var ietvert, ir vienkārši jāsaliek.

Protams, ir zināms sagurums. Gan vokāli, gan arī psiholoģiski un emocionāli vajadzīga pauzīte.

Tā man arī būs dažas dienas, bet nu – kamēr balss vēl skan un kamēr, kā tu saki, tajā jūtams pilnbrieds, jāstrādā uz maksimumu.

"Mūziku es redzu bildēs"

Un paldies, ka tu to dari. Zalcburgā pērn tu skaisti daļu no programmas nodziedāji kopā ar pianistu Malkolmu Martinu. Tagad Matiass Šulcs ir pie klavierēm. Arī viņam tā droši vien bija pavisam jauna pieredze mūzikas ziņā. Kā tev šķiet – kā viņš to uztvēra? Jo Martinam tas bija arī ļoti liels pārsteigums.

Katrs no viņiem ir savādāka tipa mūziķis, un katrs no viņiem nāca uz skatuves ar savu uzdevumu. Martinu, kas gadu ziņā ir krietni pieredzējušāks par mums, ar savu vairāk nekā četrdesmit gadu pieredzi iedod savu pasaules skatījumu. Mēs, būdami no jaunākas paaudzes, kaut kur vēl taustāmies vai meklējam. Bet man liekas tieši interesanta ārzemnieka interpretācija mūzikai, ko visi Latvijā zina – Kalniņš vai Vītols, viens vai otrs Mediņš … Tu jau vari savu pieredzi viņam izstāstīt, un tad nu viņam pašam tas jāmēģina saprast un iztulkot. Un, tāpat kā dziedātājam kāds komponists piestāv vairāk vai mazāk -  piemēram, mecosoprānam piestāv Šūmanis, Brāmss, Rahmaņinovs, Diparks, Volfs, bet soprānam vairāk Šūberts un Debisī, domāju, ka pianistam ir tieši tāpat: ir rakstīšanas maniere, ir harmonijas, ir plaukstas spēju izmantošana, pianistiski izaicinājumi. Kad strādāju ar pianistiem, man ļoti patīk stāstīt, kā redzu mūziku.

Mūziku es redzu bildēs – vienalga, vai tā ir fotogrāfija, glezna, vai kadrs no filmas – ļoti svarīgi, lai arī pianists var saredzēt šo bildi. Gan Malkolmam, gan Matiasam tas ir izdevies. 

"Neesmu tikai operdziedātāja"

Jā, tu teici – tā kā filmā, bet tas arī mazliet būs filmā. Jo šobrīd top dokumentālā filma par tevi, ko taisa mūsu Mistrus Media ar Gintu Grūbi priekšgalā un droši vien arī sadarbības partneriem. Kur jūs esat jau filmējuši?

Mēs visi kaut kur jau esam bijuši, arī Vīnē, ir vēl vairāki citi plāni priekšā. Tagad tā iznāca, ka braucām pa Latviju. Nākamajā gadā man ir jubileja, un kaut kā uzskatu, ka dzīves ritms un pašreizējā intensitāte ir kaut kā jāpiefiksē. Droši vien arī man būs interesanti to apskatīties.

Bijām arī Rīgas kinostudijā un ar Ivaru Selecki pārrunājām pirmās filmas par mani "Dziedātāja uz skrituļslidām" tapšanu: kopš tās uzņemšanas paskrējuši jau vairāk nekā 20 gadi. Kaut kad droši vien būs jātaisa triptihs, kurā būs trīs daļas: sākums, vidus un grand finale. Katrā gadījumā man gribas tajā pilnbriedā, kā tu pieminēji, izjust intensitāti un dažādību, kas arī faktiski veido mani, jo uzskatu, ka es neesmu tikai operdziedātāja un kamermūzikas dziedātāja, bet esmu arī mamma, esmu arī sieva, esmu arī meita, un es esmu cilvēks, kas interesējas par dzīvi, kam ir ļoti daudz jautājumu; esmu sieviete, kas ļoti daudz ko pārdomā gan savā dzīvē, gan skatoties arī uz to, kā manas meitas aug. Tāda neliela psihoterapija pašai sev.

"Man tomēr sāk gribēties arī atpūsties"

Daudzi jau ir mazliet nobažījušies par tavu paziņojumu, ka Garanča samazina savu koncertu skaitu un izrāžu skaitu. Bet ļoti iepriecinoši, ka uz Latviju tu atbrauc arvien biežāk, un mēs tā kā ceram arī uz kādu operas izrādi?

Pagaidām neko konkrētu vēl nevaru pateikt. Bet ir plāni. Patiešām. Jā, man patīk runāt par plāniem jau iepriekš, tāpēc ka savā ziņā man ir vajadzīgs šis izaicinājums, lai es to tiešām arī izdarītu. Esmu gandrīz 30 gadu garumā ārkārtīgi lielā intensitātē visu laiku strādājusi, un tagad saprotu un jūtu to, ka kaut kad ir arī jādzīvo. Manām meitām tagad sācies pusaudžu periods, un viņām mana nepieciešamība ir daudz aktīvāk un intensīvāk nepieciešama, nekā tas bija tad, kad abas bija mazākas. Ir ļoti daudz jautājumu, domu un situāciju, kuras gribas apspriest, un man arī jāteic – līdz ar to, ka nevienā valstī vairāk par 50, 60 dienām gadā nepavadu, tādu īstu māju sajūtu man faktiski nekur nav iznācis izveidot. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk gribas kaut kur nobāzēties.

Partijas, kas man vēl ir palikušas un kuras es gribu dziedāt, vai arī kamermūzika – tam ir vajadzīgs laiks, lai to sagatavotu. Protams man vairs nav 25 un arī ķermeņa rehabilitācija paņem savu laiku. Tādas partijas kā, piemēram, Ortrūde, Fedora, Ariadne vai Mēdeja, kas man ir paredzētas – tās visas ir ārkārtīgi smagas, garas, psiholoģiski lielas lomas, tāpat arī Amnerisa un Santuca. Tam ir vajadzīgs laiks, lai atkoptos, lai sagatavotos, un rezultātā vasarās regulāri man nav atvaļinājuma. Un man tomēr arī sāk gribēties atpūsties.

"Mani aizvien vairāk aizrauj pedagoģija"

Nav jau tā, ka es ārkārtīgi to slodzi samazinu: no 60, 65 koncertiem samazinu un 40. Mani aizvien vairāk aizrauj pedagoģija – savu pieredzi man gribētos nodot tālāk gan tehniski, gan muzikāli – man pašai ir paveicies strādāt ar ārkārtīgi fantastiskiem cilvēkiem - režisoriem un diriģentiem, un būtu žēl to visu klusējot kapā paņemt līdzi. 

Vai pedagoģisko darbu tu varētu saistīt arī ar Latviju?

Varbūt. Tas viss pašlaik ir tādā lielā sarunu procesā. Tas nenotiks ne rīt, ne parīt, arī no pedagoģijas viedokļa nevaru to uzsākt, kamēr neesmu samazinājusi dziedātājas karjeru. Jo tās abas lietas nevar savienot. Tāpat kā reiz 17 gadu vecumā sapņoju par Amnerisu un pagāja gandrīz 20 gadi, kad es viņu patiešām nodziedāju, es tagad domāju, ka varbūt nākamo 15, 20 gadu garumā tas arī tā pamazām notiks.

Klausoties tavu koncertu Liepājā,  redzējām, cik ļoti cilvēki ir tevi gaidījuši, ka viņi būtu gatavi aplaudēt tikai par to, ka tu uznāc uz skatuves. Ja godīgi, to aplausu bija mazliet par daudz, jo tie skanēja arī aiz katras cikla dziesmas… Bet kā tu pati jūties šajos brīžos? Tas tevi izsit no sliedēm vai neizsit?

Varbūt tikai Šūmanī, jo viņam pauzes starp dziesmām ir vesela pasaule. Kad šo ciklu dziedu, cenšos tiltus no dziesmas uz dziesmas kaut kā padarīt vizuālus: ar sejas izteiksmi, ar ķermeņa valodu – tas varbūt ir ķermeņa saspringums vai atslābums, lai ar pirmo dziesmu sāktu un ar pēdējo dziesmu pabeigtu šo ciklu tādā vienā lielā elpā. Nu, ko es tam cilvēciņam var izdarīt? Viņam gribas aplaudēt, nu lai viņš aplaudē. (..) Un latvieši ir latvieši: daudziem iespēja pirmo reizi dzirdēt mani dziedot latviski varbūt kaut kā uzrunāja uz īpašas stīgas.

Milzīgs paldies, Elīna, tev par tik skaistu un vērienīgu programmu! Tagad vienīgi atliek gaidīt tavu iznācienu uz operas skatuves, jo izrādē redzēt šeit arī būtu noteikti ļoti, ļoti interesanti.

Domāju, ka tas notiks ātrāk, nekā mēs visi to domājam; kad nāks jaunā sezona un oficiālie paziņojumi par repertuāru, gan jau kaut kur mans vārds parādīsies.