Izturēt turbulenci. Saruna ar dziedātāju un muzikoloģi Laumu Malnaci

Klajā laista dziedātājas un muzikoloģes Laumas Malnaces grāmata "Es eju. 190 kilometru vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai". Ts ir 190 kilometru garš pārgājiens vienatnē, ceļojums gan pa Latviju, apjaušot tās skaistumu un savdabību, gan savās izjūtās, atbrīvojoties no iesīkstējušām sāpēm. Lasāmviela ikvienam, kurš šaubās par savām spējām. Tā uzsver grāmatas izdevēji - "Latvijas Mediji".

Lauma Malnace "Klasikā" veidojusi gan raidījumus, gan arī pati bijusi studijas viešņa - ar Laumu tapušas vairākas sirsnīgas un aizraujošas sarunas. Šoreiz ar Laumu tiekamies sarunā gan par grāmatas tapšanu, gan dzīvi...

Ieva Zeidmane: Sveicu tevi ar grāmatas iznākšanu! "Es eju" – it kā tik vienkāršs teikums, bet tajā pašā laikā – arī sarežģīts, ietilpīgs. Katrā ziņā – šie 190 kilometri tev izvērtās par īstu pārbaudījumu ar 20 kilogramu smagu somu plecos vienatnē, 30 grādu karstumā, brīžiem pat vēl karstākos laikapstākļos, cauri pļavām, pāri laukiem, cauri mežiem, brikšņiem, pa neceļiem. Ceļš pretī savai drosmei, arī sapratnei par to, cik plašas ir cilvēka spēju robežas un kā tās paplašinās brīdī, kad, šķiet, robežas ir sasniegtas un vairāk patiešām nav iespējams. Tevis aprakstītais ceļš pāri Latvijai risinājās pirms diviem gadiem, un vispirms gribu tev vaicāt, kas ar tavām robežām noticis pēc tam – atgriežoties no šī ceļa. Vai tās ir plašākas, nekā bija pirms šī gājiena?

Lauma Malnace: Beidzamajās dienās esmu mēģinājusi pati sev noformulēt, kas man pašai ir šis stāsts un kāpēc man to vajadzēja uzrakstīt. Jo

konkrētais gājiens un arī grāmata ir summējuši konkrētu manu dzīves periodu – tos meklējumu ceļus, kuros man bija iekšēja vajadzība doties. Doties vienai pašai daudzos un dažādos ceļojumos, kuros notika arī lielākas un mazākas iekšējas transformācijas. Un šis kaut kā ļoti jaudīgi to visu summēja. Pati sev to noformulēju, ka tā ir bijusi manas iekšējās vīrišķās enerģijas sadziedināšana.

Pirmajā brīdī, ja runājam par vīrišķo enerģiju sievietē, tam nāk klāt tāda slikta pieskaņa, mums liekas – tās ir tās dzelzs sievietes "ar pautiem", tās kontrolējošās, valdonīgas, varaskārās. Jā, tā ir šīs enerģijas destruktīvā izpausme. Pēc Junga psiholoģijas - "animus" un "anima", šie divi arhetipiskie dvēseles principi: [sievišķā] daļa, kas vīriešos - "anima", un [vīrišķā daļa] sievietēs – "animus". Bet es domāju tieši par to pozitīvo un vajadzīgo šīs puses daļu, kas ir ticība saviem spēkiem, tāda iekšējā neatkarība, pašnoteikšanās, kompetence, spēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. Man šajā ziņā bija diezgan lielas grūtības ar to, jo visu dzīvi biju jutusies kā tāda bezpalīdzīga pelīte, kas neko pati nevar – ārēji it kā darīju visu kaut ko, bet tā iekšējā sajūta jau nemainījās. Un ar šo [ceļojumu] kaut kas tiešām būtiski pamainījās, un to zemapziņas līmenī ilustrē arī abi pieminētie sapņi. Un īstenībā pēc tam kļuva vieglāk dibināt saites un attiecības ar vīrišķo pasauli, arī konkurēt ar vīriešu dzimumu kā tādu. Pirms tam bija bail. Tagad daudz kas šajā ziņā ir ļoti, ļoti pamainījies. Tās droši vien ir tās robežas, ja tās tā var nosaukt. Iekšējais cietums, kas panāca vaļā tādā grūtā un ilgā ceļā, bet tas bija tā vērts.

Šis nebija tavs pirmais ceļojums. Vai var teikt, ka tas bija visgrūtākais?

Domāju, tas bija visdziļāk transformējošākais. Jo katrs no ceļojumiem bijis pilnīgi savādāks. Pirmais bija uz Gruziju – tas bija vispār ārprāts, kaut kāda pilnīgi jauna pieredze! Jā, tur bija grūtības, bet šeit bija visvairāk bail. Lai gan it kā es biju tepat Latvijā, ir kā pie saviem cilvēkiem, bet man bija ļoti bail. Visu pirmo pusi bija ļoti izteiktas iekšējas bailes, kuras varbūt nāca no kaut kādiem citiem – dziļākiem iekšējiem apcirkņiem.

Šīs bailes paradoksālā kārtā bija lielākas nekā tās, kad viena pati, piemēram, biju Kaukāza kalnos vai Melnkalnes takās, vai arī Centrālamerikā, komunicējot ar kontrabandistiem un disidentiem. Jā, tas mani pašu pārsteidza, ka bailes vislielākās bija tieši šeit, Latvijā. Varbūt tāpēc, ka tīri fiziskā ziņā esi tuvāk sev?

Un tagad tu zini, ko var darīt ar šīm bailēm?

Droši vien tādas vienas konkrētas atbildes man nav. Drīzāk – izturēt to turbulenci. Domāju, varbūt šis ceļojums iedeva ticību sev, ka varu izturēt visu, kas nāks. Ka bailes jau būs – nebūs punkta, kurā baiļu vairs nebūs un būsi bezbailīgs. Jā – tas man ir iedevis ticību, ka varēšu to izturēt, un zināšanas, kas apmēram mani sagaidīs arī zemākajā punktā, un ka es to varēšu izturēt. Un ka nekas tā īsti mani nevarēs pilnībā salauzt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.