Iziet cauri dvēseles dušai. Saruna ar Rēziju Kalniņu un Aināru Rubiķi

Aktrisei Rēzijai Kalniņai un diriģentam Aināram Rubiķim šī vasara vienlaikus ir gan darba, gan svētku laiks, jo abu kopīgi radītā satikšanās vieta, Mūzikas un drāmas telpa OratoriO svin pirmo dzimšanas dienu. To iecerēts pavadīt kopā ar skatītājiem, baudot trīs jaunu iestudējumu – "KvArTeTs", paraDIZZY un "Mamma" – pirmizrādes. Pirmā no tām jeb "KvArTeTs" – jau šovakar!

Orests Silabriedis: Satiekamies namā "OratoriO" un runāsim ne tikai par pasākumu, kas jau tepat, tepat pie durvīm, bet noteikti iezīmēsim arī to, kas notiks vēl tuvākajos mēnešos, jo beidzot taču izskatās, ka kaut kas var sākt notikt, vai ne?

Rēzija Kalniņa: Jā, beidzot izskatās, ka var notikt...

Mums vakar radās tāds labs teiciens, ka mēs nešķirojam cilvēkus – mēs šķirojam atkritumus.

Tāpēc no savas puses varam teikt, ka meklējām un radām iespēju pie mums nākt gan vakcinētajiem, gan izslimojušajiem, gan testu veikušajiem skatītājiem – vienu izrādi var skatīties potētie un izslimojušie, savukārt nākošajā dienā var nākt tie, kas veic testu. Jau šovakar mums ir pirmizrāde "Kvartets" ar pasakainiem aktieriem – Guntu Virkavu, Indru Burkovsku, Mārtiņu Vilsonu un Juri Kalniņu. Manā skatījumā

tas ir stāsts par to, ka māksliniekus un vispār cilvēkus izžmiedz kā citronus, tad viņus izmet, bet viņi vēl joprojām turpina un grib būt tie citroni...

Un vēl stāsts ir arī par to, ka mēs tomēr to pagātni nesam līdzi: neskatoties uz to, kurā vietā ir skatuve – vai tas ir teātris, opera vai pansionāts –, aktieris vai dziedātājs tik un tā nespēj bez tās...

Šo stāstu, protams, var izstāstīt eleganti un dzirkstoši, bet īstenībā jau tas nekāds priecīgais nav...

Rēzija Kalniņa: Domāju – tas ir kā dzīve. Mēs taču nedomājam, ka tā ir priecīga vai bēdīga, jo tā ir traģikomiska un komiski traģiska. Un tā, kā spēlē šie aktieri... Katrs no viņiem reiz bijis grands savā teātrī – Juris Kalniņš Dailē, Gunta Virkava Nacionālajā teātrī, Indra Burkovska sāka, manuprāt, Valmierā, bet tagad viņa ir Nacionālajā, Mārtiņš Vilsons Liepājā. Katram no viņiem ir sava sajūta. No savas puses šajā stāstā redzu arī savu mammu, kura bija grands gan Liepājā, gan Nacionālajā teātrī, un to, kāda bija viņas mūža nogale –

līdz pat pēdējam elpas vilcienam viņa turpināja būt Cepļa kundze, aktrise, māksliniece, joprojām kaut kādā ziņā turpinot dzīvot savu attiecību pagātnē.

Ainār, tu spēj sevi iztēloties šādā pansionātā, kad tu esi vecs, sirms maestro?

Ainārs Rubiķis: Mums ar Rēziju ir vienošanās: tajā brīdī, kad viņa sapratīs, ka es uz skatuves daru pilnīgas muļķības, viņa vienkārši ar slotas kātu dzīs mani no tās nost. (smejas)

Rēzij, vai patiesi tā būs?

Rēzija Kalniņa: Es nezinu, vai es tad arī nebūšu tikpat dīvaina (smejas).

Ainārs Rubiķis: Tad mums nebūs kvartets pansionātā, bet mums vismaz būs duets. Kādā pansionātā – to mēs gan vēl nezinām.

Varbūt laikus būtu jāsāk domāt par tāda iekopšanu un izveidošanu – Latvijā taču, manuprāt, nav tāda pansionāta, kas būtu tieši skatuves māksliniekiem?

Ainārs Rubiķis: Man liekas, ka nē. Tā būtu laba doma...

Varbūt klausītājiem, kuri nav sapratuši, par ko runājam, varam kādu fabulu īsumā iedot?

Rēzija Kalniņa: "Kvartets" ir Rolanda Hārvuda luga, bet iestudējuma režisors ir Rolands Atkočūns. Un fabula ir tāda, ka mākslinieku pansionātā satiekas četri operas solisti. Trīs no viņiem jau tur ir, un vienam no viņiem māsiņa Andželika nedod džemu. Un tad šis Jura Kalniņa tēls visādus vārdus lieto, lai dabūtu savu džemu. (smejas)

Tas ir tas, kurš Rigoleto? Baritons.

Rēzija Kalniņa: Jā.

Un tad ir Mārtiņa Vilsona varonis, kuram vismaz lugas ietvaros ir problēmas ar veselību, bet viņš visu laiku runā par to, ka viņam problēmu nav un ka viņš vēl joprojām ir ļoti varošs un aktīvs...

Un tad ir Sisī, kuru spēlē Gunta Virkava – visu mūžu viņa alkusi mīlestības, tikai kaut kā šāvusi garām. Un vēl joprojām viņa tās alkst – Sisī ievērojusi kādu dārznieku turpat pansionātā... Un tad ir Indras Burkovskas varone, kura pansionātā ierodas pēc sava vīra bērēm, un tad iet vaļā tas dzīves kvartets un attiecības, kādas bijušas – viņa šķetina, kāpēc notika tā un nevis šitā.

Bet kā tad galu galā ir – viņi nodzied to kvartetu vai nē?

Rēzija Kalniņa: Katrs režisors to var interpretēt savādāk. Mēs negribam atklāt – kā, bet tas ir ļoti, ļoti aizkustinoši.

Un tieši pēdējais uznāciens laikam ir tā mākslinieka traģēdija – ka viņš vairs nevar, bet ir liels arī savā nevarēšanā.

Kas izvēlējās lugu, un kas – režisoru?

Rēzija Kalniņa: Rolands Atkočūns nāca ar šīs lugas piedāvājumu – ka viņš to vēlētos iestudēt šeit un ar šiem aktieriem. Es šo lugu zināju, un teicu – jā, tā ir brīnišķīga izvēle. Rolands gan domāja, ka tā vairāk būs komercija, bet es to tā neuztveru. Uzskatu, ka atkal tapusi izrāde, kas liek domāt – protams, ar komiskajiem elementiem, bet kas liek domāt par mūsu vecākiem, par mums pašiem, par to, kur mēs vēlamies nonākt vai arī kur mēs būsim spiesti nonākt.

Un laikam tā fabula no manas puses būtu tāda, ka dzīve jābauda šeit un tagad, lai mums nenāktos nožēlot kaut ko, ko neesam darījuši, nevis ko esam darījuši.

Tātad – vajag izmēģināt visu, pārbaudīt visu?

Rēzija Kalniņa: Laikam vienkārši vajag nemelot sev. Nenodot sevi un nemelot sev.

Vai izrādē skan mūzika?

Ainārs Rubiķis: Jā, lugā skan mūzika, un šajā konkrētajā iestudējumā mūziku vairāk vai mazāk izvēlējies pats režisors. Protams, skan "Rigoleto", bet skan arī vēl daži citi fragmenti no operu ārijām, ir arī noskaņu oriģinālmūzika. Interesanti, ka Rolands ir ļoti pieskaņojies mūzikas un drāmas telpai, jo izrādās, ka pilnvērtīgs mēģinājums nemaz nevar notikt bez mūzikas, jo tieši mūzika ir tā, kas aktieriem dod impulsu spēlēt tālāk. Ja mūzikas fona nav, viņi apjūkot...

Sanāk gandrīz vai opera?

Rēzija Kalniņa: Jā, šīs izrādes žanru varētu nosaukt par "gandrīz operu".

Ainārs Rubiķis: Gandrīz opera pansionātā...

Tā, protams, būs spekulācija, bet es tomēr pajautāšu: vai aktieris pansionātā un operdziedātājs pansionātā ir salīdzināmas vērtības? Vai tomēr operdziedātājs ir kaut kas pavisam citāds?

Rēzija Kalniņa: Gan viens, gan otrs ir diagnoze.

Ainārs Rubiķis: Te man ir stāsts no veciem laikiem.

Kad kopā ar kori "Kamēr..." iegāju Dailes teātrī uz izrādi "Melanholiskais valsis" un mēs sākām iepazīt teātra dzīvi, teātra cilvēkus – aktierus, režisorus, skatuvniekus, bufetniekus –, secinājums bija, ka tā ir pilnīgi atšķirīga suga.

Protams, labā nozīmē. Un es domāju, ka arī aktieris vai operdziedātājs – tās ir divas dažādas sugas.

Rēzija Kalniņa: Teiksim tā – pat ne sugas, bet šķirnes. (smejas)

Ainārs Rubiķis: Tā lielākā atšķirība – un par ko arī šajā izrādē ir stāsts – ko katrs no mums pārdzīvo savā profesionālajā jomā. Es runāju par tīri profesionālām lietām, kuras beigu beigās kaut kādā veidā mazliet iedragā cilvēka dzīvi. Tas nav tikai mākslinieka profesijā, tas ir jebkurā.

Katram no mums ir kādi instrumenti, ar kuriem mēs strādājam, un, kad tie nolietojušies un uz tiem nevar spēlēt, tā pārvēršas par traģēdiju. Rēzija pareizi saka – tā ir traģēdija, bet tajā pašā laikā cilvēki paliek lieli jebkurā gadījumā.

Vairāk un plašāk – ierakstā!

Konteksts

Ziemas un pavasara mēneši OratoriO pavadīti, iestudējot trīs jaunas lugas un realizējot vēl virkni aizraujošu projektu. 27. jūnijā pirmizrādi piedzīvos Ronalda Hārvuda traģikomēdija ''KvArTeTs'' Rolanda Atkočūna režijā. Vai dzīves krustcelēs satiekot savus skatuves vai dzīves partnerus, esam spējīgi atgriezties pagātnē vai turpināt ceļu kopā? Un vai spējam nomest 'lieko svaru' un bagāžu, lai varētu tomēr turpināt būt kopā? Lomās: Mārtiņš Vilsons, Gunta Virkava, Indra Burkovska, Juris Kalniņš. Izrādes: 27. un 30. jūnijā plkst. 19.00.

Jūlijā pie skatītājiem atgriezīsies Šona Grenana luga "Tagad un tad", kas apcer jautājumu par to, kurš galu galā ir tas, kas nosaka mūsu likteni. Izrādes veidotāji ir radījuši šai izrādei žanra nosaukumu – dvēseles duša. "Tagad un tad" ir neticams stāsts par cilvēka gribu, izvēlēm un mīlestību cauri gadiem. Kas ir krustceles un kurā brīdī? Vai mēs spējam izvēlēties? Vai izvēle jau ir notikusi?

Izrādes režisore Rēzija Kalniņa ir sapulcinājusi izcilu aktieru ansambli. Lomās: Esmeralda Ermale, Jana Herbsta vai Ilze Trukšāne, Raimonds Celms, Jānis Skanis vai Juris Kalniņš. Izrādes: 19., 20., 21., 22., 23. jūlijā.

Mūzikas un drāmas telpa OratoriO ir uzsākusi sadarbību ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri un kopīgi realizē projektu Meeting point. Tikšanās vieta. Место встречи. OratoriO top par integrālu telpu – tādu kā tiltu, kur satikties līdzpastāvošām pamatkultūrām un daudzvalodīgai publikai, kur tiek radītas dažādu žanru un formu izrādes un kurās apvienojas dažādu teātru profesionāļi. Sadarbības ietvaros ir tapušas jau divas izrādes.

Asjas Vološinas luga "Mamma" Ināras Sluckas režijā ar brīnišķīgo Jekaterinu Frolovu Olgas lomā ir stāsts par pieaugšanu un paaudžu pieņemšanu. Pirmizrāde gaidāma 13. augustā, izrādes – 14. un 15. augustā.

Savukārt izrāde paraDIZZY ir sievietes un vīrieša pasaules izpēte, kur kustība un skaņa ir viens vesels. Horeogrāfe un režisore Inga Krasovska savā kustību izrādē sapulcinājusi  latviski un krieviski runājošus aktierus: Aiju Andrejevu, Zani Dombrovsku, Vitāliju Jakovļevu un Aleksandru Maļikovu. Pirmizrāde gaidāma 27. augustā, izrādes – 28. un 29. augustā.

Šajā sezonā paredzēti vairāki koncertcikla "Brīdis pēc vakariņām" notikumi Aināra Rubiķa mākslinieciskajā vadībā. 8. un 10. augustā pianists Toms Juhņēvičs ar dziedātāju Juri Vizbuli pirmatskaņos dziesmas ar Krista Kalniņa nesen izdotā dzejas krājuma "Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa" dzeju.

Atbalstot jaunos dramaturgus, jūlijā uz OratoriO skatuves viencēliena elēģiju "Liktens tev dāvā dzīvību un tu par to prasi algu" iestudēs Emīlija Vilkārse un Liene Upīte.