Iveta Apkalna: Naktī ēdot sālītos gurķus, sapratu – maestro Jansons iemīlējies ērģelēs!

Pirmajās Lieldienās "Klasikā" - liels un skaists notikums: plkst. 12:00 ciklā "Pasaules koncertzālēs" baudīsim koncertu, kura ieraksts tapis 15. martā Minhenes filharmonijā, kad kopā ar Marisa Jansona un viņa vadīto Bavārijas Radio simfonisko orķestri soliste bija ērģelniece Iveta Apkalna. Koncertam sekoja liela un nozīmīga tūre pa skaistākajām Eiropas koncertzālēm.

Par to, kāda bijusi sadarbība ar maestro Jansonu ("Kad viņš iesēdās zālē, un teica - lūdzu, spēlējiet! - man pārskrēja skudriņas pār kauliem," atzīstas Iveta), par to, kā klājies Lucernas Lieldienu festivālā, kāds starpgadījums atgadījies ar ērģelēm Minhenē, par franču mūzikas šarmu un pamatīgumu, kas atgādina gardu debesmannu, par kopīgajām sarunām ar maestro un tūres noslēgumu Parīzē - par to visu klausieties sarunā ar Ivetu Apkalnu!

Tiesa gan, interviju sākam ar traģisko notikumu, par ko šokēta ir visa pasaule un kur nu vēl Iveta, būdama ērģelniece: par uguns liesmās gandrīz pilnībā nopostīto deviņu gadsimtu darbu - Parīzes Dievmātes katedrāli: "Šīs bija tās ērģeles, kuras vēl nebiju spēlējusi ne reizi! Tā bija mana doma un vēlme - reiz arī spēlēt Parīzes Dievmātes katedrālē...

Manuprāt, arī šībrīža drupās katedrāles dvēsele joprojām ir dzīva, un kaut kur tur ir arī ērģeļu dvēsele.

Zinu, cik liels darbs tika ieguldīts šo ērģeļu restaurācijā, atjaunošanā un papildināšanā vēl tikai pirms pieciem gadiem."

Ivetas Apkalnas dzīvē beidzamajā laikā bijis daudz skaistu notikumu, kas paliks atmiņā ne tikai saistībā ar Elbas filharmoniju, kur Iveta ir rezidējošā ērģelniece – īpaša saikne pēdējās nedēļās bijusi ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un diriģentu Marisu Jansonu. Pirmo reizi abi satikās Lucernas Lieldienu festivālā. "Toreiz mums bija laime atskaņot Janāčeka “Glagolisko mesu” – divas reizes koncertos Minhenē un tad vēl vienu reizi ar lielu ierakstu gan DVD formātā, gan CD formātā Lucernā. Mēs ļoti daudz strādājām, bet, ņemot vērā, ka Lucernas koncertzālē ērģelēm nav brīvā spēles galda un tālab atrados augšā, mūsu kontakts bija muzikāli ļoti tuvs, bet fiziski ļoti distancēts. Taču Minhenē un tūres laikā gan mēs paspējām gan aprunāties, gan muzicēt. Braucot tūrē, bija iespēja vēl pirms mēģinājuma ar orķestri strādāt divatā lielajā Minhenes "Gasteig" zālē. Maestro atnāca uz mēģinājumu, kurš mums bija norunāts kā solista mēģinājums.

Kas mani tiešām pārsteidza: viņš tiešām atvēlēja tik daudz laika un speciāli atbrauca, lai gandrīz divas stundas klausītos manā spēlē, viens pats sēžot zālē. Mūsdienās tā tas nenotiek!

Parasti tas notiek tā: atnāc pie orķestra iepriekšējā dienā un minūtes piecpadsmit pirms pirmā orķestra mēģinājuma satiecies ar diriģentu – tas notiek ļoti sausi. Taču maestro Jansons, tāpat kā Klaudio Abado savulaik – tā ir cita paaudze, cita skola. Viņiem svarīga katra nots, svarīgi, kā un ko es daru.

Maestro Jansons apsēdās zālē, un teica – nu, lūdzu, spēlējiet! Tad man nudien pārskrēja skudriņas pār kauliem... Pēc katras lapaspuses viņš mani stādināja, un ik lappusi, ko nospēlēju, analizējām.

Nākamajā dienā, atnākot pie orķestra, viss likās tik viegli, loģiski un pašsaprotami, un bija tāda sajūta, it kā mēs kopā būtu spēlējuši jau ļoti daudzus gadus. Kā vēlāk man teica maestro Jansona kundze Irīna, tas viņam esot pirmais gadījums, kad viņš uzstājās ar ērģeļu solo programmu. Man tas bija patiešām liels, patīkams pārsteigums, zināmā mērā krustmātes pienākums – ka drīkstēju tik lielam meistaram rādīt, ko ērģeļmūzikas pasaule ērģelēm ar orķestri radījusi, ko tā ir sasniegusi, un ko iespējams sasniegt man kā solistam ar ērģelēm – tas tomēr ir tāds nezināms lauciņš daudziem diriģentiem. Tās divas stundas bija tādas, ka man likās – es vēlreiz pabeidzu vienu mūzikas akadēmiju..."

Interviju pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!