Svētdienas rīta intervijā tiekamies ar Latvijas Literatūras gada balvas laureāti par mūža ieguldījumu – tulkotāju Mudīti Treimani, ar kuras gādību Latvijas jaunākās paaudzes lasītāji iepazinuši Pepiju Garzeķi un Lennebergas Emīlu, Ronju – laupītāja meitu, Brālīti un Karlsonu, burvja cepuri, mazos troļļus un daudzus citus kolorītus skandināvu grāmatu varoņus.

"To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks," teic Mudīte Treimane, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Mudīt, vai brīvdienu rīti jūsu dzīvē atšķiras no darbadienu rītiem?

Atšķiras gan! Cenšos darbus sadalīt pa sešām dienām, lai svētdiena man būtu lasīšanai vai pasākumu apmeklēšanai. Katrā ziņā tas ir ļoti dažādi. Bieži vien atkarīgs no garastāvokļa. 

Un kā svētdienas rīts sākas?

Ar ilgu gulēšanu, kas parasti nenotiek darbadienās.

Un kas ir pirmais, kas tiek lietots brokastīs?

Brokastīs man ir tāds interesants maisījums: vidēja lieluma bumbieris, jogurts un mājas siers. To jau sen esmu ieviesusi. Vēl kādu baltmaizi klāt.

Kā ir ar grāmatas lasīšanu gultā?

Nē, tas nav man. Lasu pie galda. Man ir labs rakstāmgalds. Gultā nevaru.

Kā tas ir – gandrīz piecdesmit gadus nostrādāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā?

Man vienmēr ir paticis darbs bibliotēkā: tādā ziņā varu sevi saukt par laimīgu cilvēku. Bez piepūles, ar tulkojumiem un visu ko citu. Labā omā!

Vai mājās jums arī ir daudz grāmatu? 

O, jā! Ar vīru abi bijām grāmatnieki. Jau padomju laikā piestaigājām uz antikvariātu Tērbatas ielā – tur pirkām arī angļu grāmatas, jo arī vīrs bija angļu filologs; es – gan angļu, gan zviedru un citās valodās.

Antikvariātā ir tik liela dažādība… Kādā veidā grāmatas jūs uzrunā, ka tās kļūst par jūsējām?

Kā kura. Laiku taupot, vienmēr esmu uz antikvariātu gājusi ar konkrētu mērķi – mani vienmēr interesējusi konkrēta tēma.

Un nekad nav paslīdējusi kāja?

Nē, neatceros, ka būtu bijis kas tāds. (smejas)

Mudīt, vai jūs apzināties, ka četrdesmit gadu laikā, kopš tulkojat skandināvu literatūru, ar to iepazīstinot lasītājus Latvijā, esat radījusi veselu pasauli un ar šīm grāmatām uzaugušas vairākas paaudzes? 

To es tagad sāku apjaust, ka cilvēki – pat ne pārāk pazīstami ļaudis – man pēdējos gados ir pateikušies par to, ka viņu bērni un mazbērni iepazinuši Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones grāmatas. Tās ir divas rakstnieces, kas man pašai ļoti patikušas, un tās arī no visiem visvairāk ir pārtulkotas: viņu darbi ir lasītāju visiemīļotākie un cienītākie. Par to man ir liels prieks.

Vai ar Astridu Lingrēni un Tūvi Jānsoni esat tikusies arī personīgi?

Jā, bet tās tikšanās bijušas ļoti īsas. Gan ar Astridu Lindgrēni, gan Tūvi Jānsoni – kad biju tur, tas man bija liels gandarījums, bet pirms tam tā uztraucos – nu, kā es tur ar viņām sasveicināšos, kā ar viņām sarunāšos. Bet tur, uz vietas, man bija pilnīgs miers. Kādus vārdus pārminām.

Vai nav tā, ka esat iztulkojusi pilnīgi visas Astridas Lindgrēnes grāmatas?

Faktiski jā. Ir gan daži mazāk zināmi darbi, kas arī zviedriski ir mazāk populāri un nav tik daudz izdoti atkārtoti. Tā izvēle atkarīga arī no tā, kā rīkojas paši zviedri: ja viņi atkārtoti izdod, nu, tad tas tiešām liecina par to, ka grāmata ir ļoti populāra un arī mums tai vajag pievērst lielāku uzmanību.

Vai nav pārsteidzoši, ka mēs, latvieši, Astridu Lindgrēni un Tūvi Jānsoni uztveram gluži kā savējās, bet Nīderlandē, piemēram, par viņām īsti nemaz nezina?

Par to arī es esmu brīnījusies. Būtu interesanti noskaidrot.

Kas jūs pamudināja 2007. gadā uzrakstīt grāmatu par pašu Astridu Lingrēni? Grāmatas nosaukums bija "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi".

Mani pamudināja tas, ka

jau no astoņdesmitajiem gadiem par Astridu Lindgrēni ļoti daudz tulkoju avīzei "Pionieris" – ar fotogrāfijām, ar biogrāfiju, ar visu ko. Tas materiāls bija tik liels, tāpat interese par to tik ļoti liela, un mani laikam arī kāds pamudināja uz to, ka vajadzētu uzrakstīt par viņu pašu vairāk,

jo īsajās nodaļās ieliku tikai pašu galveno. Man bija prieks, ka cilvēki varēja Astridu Lindgrēni iepazīt tuvāk. Arī bildes varēju vēl pielikt klāt.

Vai rakstnieks, kurš pats nav nebēdnis, var maz uzrakstīt tik nebēdnīgas grāmatas? 

Talantīgs rakstnieks var. Viņš visu ko var uzrakstīt! Mums varbūt pat prātā tas neienāk. Varbūt arī Astridai Lindgrēnei kādureiz iešāvās prātā kāda traka doma, par kuru viņa nemaz nebija domājusi, ka tur kaut kas tāds iznāks. Tas ir kaut kas neiztulkojams. Tas vienkārši cilvēkā acīmredzot sēž iekšā, un kad pienāk īstais brīdis, tiek šauts ārā.

Vai esat aizdomājusies par to, kāpēc liktenis izvērties tā, ka lielākoties tulkojat bērniem un jauniešiem domātās grāmatas?

Domāju, ka tā ir nejaušība. Jo antikvariātā sāku lasīt pieaugušo grāmatas. Tur nebija nevienas bērnu grāmatas. Bērnu stāsti, bērnu grāmatas nāca pēc tam.

Tas varbūt bija tāpēc, ka tulkojāt "Pionierim"?

Varētu būt, jā. Tur diezgan daudz rakstīju par dažādiem notikumiem un arī atsevišķiem rakstniekiem.

Vai skandināvu rakstniecību bērniem jau no paša sākuma uztvērāt par savu dārziņu?

Nē. Tā vienkārši sagadījās. Un es biju priecīga par to. Sevišķi publikācijas "Pionierī". Toreizējie bērni vēl tagad atceras, kā ģimenē to visu lasīja: piemēram, "Ronju – laupītāja meitu" ar turpinājumiem. Tā tas viss pats par sevi salikās. Un viss bija patīkams. Jebkas no zviedru vai citu skandināvu literatūras.

Esat sacījusi, ka attiecībā uz tulkošanu no zviedru valodas svarīgs ir melodiskums. 

Man tas vienkārši patīk! Jau pašās pirmajās reizēs šī valoda uz mani atstāja lielu iespaidu. 

Un kādas tādā gadījumā ir jūsu attiecības ar mūziku? Mūsu saruna skan "Klasikā".

Mūziku klausos, un tieši "Klasiku"! Radio kopumā daudz neklausos, bet klasiskās mūzikas koncertus "Klasikā" gan – tos atzīmēju avīzē un klausos.

Cik jums bieži pašai gribas atgriezties Skandināvijā? Un vai ir kādas vietas un notikumi, uz kuriem noteikti cenšaties aizbraukt?

Esmu Astridas Lindgrēnes biedrībā – tur atgriežos reizi gadā, kad notiek sanāksmes. To dēļ braucu uz Zviedriju. 

Vai to, ka gadus četrdesmit esat saistīta Rakstnieku savienības tulkošanas sekciju, vairāk uztverat kā pienākumu vai vienkārši kā prieku?

Laikam jau kā pienākumu, kas sākās 1992. gadā, kad man piedāvāja šo amatu. Un tā līdz šim brīdim! Lai gan apjoms ir mazāks, mēs, tulkotāji, sanākam kopā reizi mēnesī un savā sabiedrībā jūtamies ļoti labi.

Ir jau tā, ka nereti, ja kaut ko grāmatā nepamana, tad tas ir tulkotāja vārds un uzvārds. Vai arī tagad ir kļuvis labāk?

Tagad ir kļuvis labāk: tagad taču tulkotāja vārds ir pat uz vāka! Agrāk tā nemaz nebija. Un man liekas, ka nebija arī pirmajā lappusē. Tagad ir. Deviņdesmitajos gados, atceros, šad un tad tulkotājs pat nemaz nebija minēts. Tagad tas ir mainījies.

Vārds var būt krāšņs, precīzs, daudznozīmīgs. Kā jūs izvēlaties konkrētos vārdus, kad tulkojat?

Tas atkarīgs no teksta.

Teksts man it kā pasaka priekšā, un tad es pakārtoju vārdu tekstam. Un teksti man bijuši ļoti dažādi!  Ir gan bērnu bilžu grāmatas, gan trīssimt lappušu bieza grāmata. Tas atkarīgs no konteksta, no autora, no rakstnieka. Man ir jāatrod īstais vārds īstajā vietā. 

Ne vienmēr tas ir viegli. 

Ne vienmēr. Bet ir reizes, kad tas prasa ilgu laiku. Katrs rakstnieks jau raksta citādāk. Man jāpiemeklē, kas der kontekstam. Tur ir diezgan daudz, ko funktierēt.

Ar kurām vārdnīcām strādājat?

Ar visām, kuras tik vien var dabūt.

Vairāk grāmatas formātā, vai tomēr elektroniskajām?

Joprojām esmu uzticīga grāmatām – kā no sākuma, tā līdz pat šim brīdim.

Un ne elektroniskajām?

Paskatos, bet īsti nav bijis nedz laika, nedz vēlēšanās.

Vai sākāt rakstīt uz rakstāmmašīnas? 

Sāku ar rakstāmmašīnu, tagad ir dators. Kad bija rakstāmmašīna, diezgan daudz rakstīju arī ar roku, un pēc tam ar rakstāmmašīnu pārrakstīju. Tas bija pats sākums tulkošanai. No sākuma pie datora bija grūti pierast, un arī tagad šad un tad kādu īsāku tekstu vienkārši pierakstu ar roku un pēc tam pārrakstu. Bet kopumā cenšos pielāgoties laikmetam. (smejas)

Vai arī jums tulkojot bija pārsteigums, cik ļoti mūsdienīga ir Astridas Lindgrēnes "Kara dienasgrāmatas", kas raksturo laika posmu no 1939. līdz 1945. gadam? To lasot, brīžam pārņem sajūta, ka tā ir tapusi tikko.

Jā, tas pārsteidza arī mani, bet tas daudz ko pasaka par viņu pašu. Viņai jau toreiz tā domāšana bijusi tik dziļa, ko to grūti vārdos pateikt. Zināju par šo grāmatu arī agrāk, bet tad, kad man piedāvāja to tulkot – tas man bija liels gandarījums, ka to varu darīt. Visi, kas lasa, ir apmierināti.

Pirms gada saņēmāt Karaliskās Zviedru akadēmijas balvu. Ko šāda balva īsti nozīmē – ka tiec novērtēts ne tikai savā zemē, bet arī ārpusē?

Ja es to zinātu... (smejas) Tas man bija ļoti liels pārsteigums, un centos izdibināt, kas tas vispār ir. Redaktors, kurš vispirms man atrakstīja vēstuli, ka šis apbalvojums piešķirts, pēc tam atsūtīja arī apliecinājumu. Kad sāku interesēties par šo organizāciju, noskaidroju, ka reizi gadā viņi piešķir balvas visdažādāko jomu ļaudīm. Tāds ir viņu mērķis – pēc iespējas vairāk. Bet kāpēc viņi izraudzījās tieši mani? Tā joprojām man ir mīkla.

Pie kā jūs šobrīd strādājat? 

Pašlaik no tulkošanas nedaudz atpūšos. Ir gan viens iesākts darbs kopš pandēmijas laika.

Jaunākais jūsu veikums – grāmata "Viss, kas nav saskatāms" – klajā nācis izdevniecībā "Liels un mazs". Tā ir par mobingu. 

Tas ir mans atradums Stokholmā! Pirmais gājiens, kad aizbraucu uz turieni, man vienmēr ir uz grāmatnīcām – kas jauns izdots, kaut reizēm jau arī internetā paskatos.

Tā nu šo grāmatu ieraudzīju Stokholmā, izlasīju pirmo lappusi un sapratu: tas veids, kā šī raksta rakstniece Katarīna fon Brēdova – tādu nekad neesmu redzējusi un diez vai kādreiz arī redzēšu. Tas ir tik neparasts, ka man uzreiz šķita – to mums noteikti vajag.

Tā ir grāmata par skolu, par mobingu, par sesto klašu skolēniem un viņu problēmām.

Bet tur jau ir arī ģimene, kuru pametusi mamma. Man jau likās fantastisks kaut vai pats sākums – ka tas puisis jūtas kā izlijusi ūdens peļķe.

Jā, tas ir vienreizējs epitets – kaut ko tādu izdomāt! Tas ir ļoti, ļoti, ļoti neparasts darbs. Palasīju recenzijas – atzinīgas; arī mūsu pieaugušajiem [kritiķi] to iesaka izlasīt.

Tagad tā izvirzīta arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra organizētajā un koordinētajā lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025". Bet kas ir tas, ko jūs pašlaik pati lasāt?

Ļoti daudz lasu presi. "Kultūras Dienā" ir daudz lasāmā. Gari, interesanti raksti. Lasu "Domuzīmi". Sekoju līdzi periodikā, lai uzzinātu, kas jauns grāmatniecības jomā, kas man ir ļoti tuva un patīk.