Par Kristas Auderes triumfālo uzvaru starptautiskajā Ērika Eriksona kordiriģentu konkursā pagājušā gada rudenī priecājās un gavilēja ne tikai Latvija, bet arī Nīderlande, kur Krista jau vairākus gadus dzīvo un strādā. Tur ir arī viņas ģimene.

Sarunā ar Kristu atceramies konkursu, kas atrāva durvis Kristas starptautiskajai karjerai, uzzinām, kā ar latviešu diriģenti saprotas Amsterdamas kori, runājam par Kristas dzīves lielākajām avantūrām un trakākajiem mākslinieciskajiem projektiem un uzzinām, kāpēc koncertos Latvijā jaunnedēļ Krista diriģēs Bahu, Mendelszonu un Brāmsu.

Ilga Auguste: Redzot jūsu šīssezonas koncertu kalendāru, kurā cits aiz cita, lai nokļūtu jūsu rokās, savu kārtu gaida deviņi Eiropas vadošie profesionālie radio kori, nāk prātā Marģera Zariņa romāna "Trauksmainie trīsdesmit trīs" nosaukums, jo jūnijā esat nosvinējusi savu 33. dzimšanas dienu. Šo grandiozo iespēju - strādāt ar labākajiem koriem, burtiski ik pa divām nedēļām atrodoties kāda cita profesionāla kora priekšā, jūs uztverat kā Eriksona konkursa balvu vai tomēr kā smagu un trauksmainu darba cēlienu?

Krista Audere: Varbūt pirmajā dienā pēc konkursa uzvarēšanas man tas likās trauksmaini - kas ar mani ir noticis, bet nē -

dzīvoju vienos priekos un vienā laimē, un man nekad nav labāk dzīvē gājis kā Jēzus vecumā. Tas trīsdesmit trijnieks droši vien būs ierakstīts zvaigznēs un manā atmiņā. Šis ir mans labākais gads vismaz līdz šim, cerams.

 

Vai arī Garīgās mūzikas festivāla koncerti ar Valsts akadēmisko kori "Latvija", par kuriem runāsim nedaudz vēlāk, kas gaidāmi 27. un 28. augustā, pieder pie Eriksona balvu fonda?

Nē, tas ir papildus prieks. Jo tajā desmit koru sarakstā, kas man tika pasniegts, nebija neviena latviešu profesionālā kolektīva. Līdz ar to šis īstenībā ir vēl lielāks balvu fonds - tikt uzaicinātai Latvijā.

Tikt novērtētam Latvijā - šis ir tāds vēl viens Eriksona konkursa pavērsiens, par kuru nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka tas varētu notikt. Tā ka ir vēl labāk, nekā šķiet. 

Ilga Auguste: Tā nu ir sanācis, ka jūs daudz labāk pazīst ārpus Latvijas nekā Latvijā, jo jau vairākus gadus jūsu profesionālā karjera saistīta ar Amsterdamu. Kā jūs tur nokļuvāt un kāpēc tieši Amsterdama? Tā bija nejaušība vai tomēr likumsakarība?

Gan - gan.

Bakalaura programmu apguvu šeit, mūsu pašu akadēmijā, bet paguvu arī pamācīties Štutgartes Mūzikas augstskolā uz pusgadu, Erasmus programmas ietvaros, un man atvērās pilnīgi tāda kā priekškara sajūta, kad uzzināju - izrādās, ir viss kaut kas, ko es neesmu "pagaršojusi"!

Tolaik biju ļoti jauns skuķis - man bija divdesmit trīs, un man vienkārši bija āķis lūpā! Pēc Štutgartes bijis skaidrs, ka gribu studēt kaut kur citur un Amsterdama bija tāds laimīgs pavērsiens: tur nokļuvu Erasmus pirmajā maģistrantūras gadā un tad man vienkārši tur sāka patikt pārāk labi... Un tā arī tur paliku - pabeidzu maģistrantūru tur. Bija visādi plāni: bija plāns braukt uz Vāciju, uz Londonu. Katrā ziņā pēc bakalaura studijām man bija skaidrs, ka gribu turpināt studēt ārzemēs.

Vai esat apguvusi arī holandiešu valodu?

Man žēl atzīties, bet esmu to apguvusi slikti. (smejas) Lai gan savus korus vadu holandiešu valodā, jā, bet man liekas, ka viņiem tas liekas ļoti amizanti. Mani tulkojumi no latviešu vai angļu valodas kļuvuši vēl smieklīgāki, nekā to varētu paši vietējie pateikt. (smejas) Bet - jā, es runāju, runāju. Īpaši kafejnīcās holandiski runāju ļoti labi. (smejas)

Kādā no intervijām, šķiet, nīderlandiešu žurnālistei, jūs teicāt, ka Amsterdamā nokļuvāt jau kā "noformējusies" diriģente, bet saprašanu par koriem, kordiriģēšanu un kora skaņu jums devusi tieši Latvija. Cik spēcīgu joprojām sajūtat latvisko kordiriģēšanas skolu?

Tā ir visa pamatā.

Vēl pagājušonedēļ biju diriģēšanas meistarklasēs, kurās mācīju diriģentiem taktēt. Ja tā skrupulozi pavērtē manas kustības, manas rokas un tehniku, tas viss ir iemācīts Latvijā. Ferijs Millers bija tas pirmais pedagogs, kurš ļoti labi ielika visus pamatus un iedeva arī to dzirksti braukt arī uz konkursiem - bez viņa tas arī nebūtu sācies.

Man vakar bija prieks dzirdēt kora "Kamēr..." uzstāšanos ar Jurģi Cābuli. Klausījos viņu skaņu, skatījos Jurģa diriģēšanu un sapratu, ka aizvien vairāk noķeru to, cik manī tas viss atbalsojas un skan! Protams, tas viss ir apāvies ar daudz ko citu, kas iegūts arī citur, bet esmu vairāk latviska un kļūstu vēl vairāk latviska savā skaņā, nekā es to droši vien varētu pati atzīt, to tikai citi cilvēki var pamanīt. Bet tu nevari izmainīt to, kas esi, un es esmu latviešu kordiriģente, kura mācījusies Latvijā. Līdz ar to - jā, es noteikti nesu Latvijas koriģēšanas skolu pasaulē.

Cik liela ir jūsu tagadējā koru saimniecība Amsterdamā?

Nu jau Nīderlandē vairs man palikuši tikai divi amatieru kori, jo nevarēju visus četrus turpināt. Tie ir divi kamerkori - viens Amsterdamā, viens Utrehtā, kuri ir ar mieru mani redzēt un neredzēt tad, kad man jābūt kaut kur citur. Un par to man liels prieks, jo man vēl joprojām ļoti tuvu ir mana amatieru koru kustība un tā ģimenes sajūta, ko varu radīt savā kolektīvā. Strādāju ar visiem Nīderlandes profesionālajiem koriem vai nu kā repetitore vai pieaicinātā diriģente - tie ir "Cappella Amsterdam", Nīderlandes Radio koris un Nīderlandes kamerkoris. Nākotnē ir visādi projekti. Tagad katru mēnesi būšu citā Eiropas malā.

 

Atgriežoties vēl pie Amsterdamas. Vēl pirms gada jums bija veseli četri amatierkori. Kā tikāt pie veseliem četriem - vai Nīderlandē ir vērojams kordiriģentu deficīts?

Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Varbūt ir ļoti liels labu diriģentu deficīts. Bet skaidrs, ka

visi mani darbi ir iegūti konkursa kārtībā; nevienu darbu man neviens nav vienkārši iedevis vai uzaicinājis to darīt. Tas viss ir dūšīgi nopelnīts.

Latvijā diriģentu ir daudz, es varētu viņus aicināt par saviem kolēģiem - man ļoti trūkst cilvēka, ko varētu aicināt uz saviem mēģinājumiem, kad es pati netieku. Tā ka - jā, iespējas ir visur. Labus diriģentus vajag visur. Dziedātāju ir ļoti daudz, un dziedāt gribošu kolektīvu ir vairāk nekā vajag. 

Krista, vai Nīderlandē esat uz palikšanu?

Vai, cik grūts jautājums...

Šobrīd es tur palikšu, jo man ir arī mazs bērns, un viņš tur ir iekārtojies ļoti labā dārziņā. Arī mans vīrs strādā Nīderlandē. Nezinu. Tā palikšana ir tāds sarežģīts jautājums. Tikko esi izbraucis no pirmās palikšanas ligzdas, tas jautājums vienmēr būs atvērts. Es nekad nevarēšu pateikt, kur es gribu dzīvot un kā es gribu dzīvot, es tikai zinu, ka šobrīd ir ļoti labi un tā rēķināšana nākotnē ir tāda ļoti abstrakta.

Protams, tas vienmēr jāsaskaņo ar ģimenes locekļiem. Redzēsim, kur es nonākšu, nav ne jausmas. Esmu atvērta pilnīgi visam. Vismaz muzikāli. Vienīgā lieta, ko es tiešām katru dienu pārdzīvoju, ka neesmu Latvijā pie mammas un tēta Cēsu pusē, neredzu saulrietus, Latvijas mākoņus, liepas ar dūcošajām bitēm, kalnus, ieplakas un ielejas - daba Nīderlandē man nešķiet augstākais sasnieguma punkts. (smejas)

Mākoņi tur ir citādāki? 

Jā, pilnīgi citādāki! To var jau redzēt, laižoties lejā ar lidmašīnu: Latvijā tu pēkšņi iebrauc tādā mežā ar mākoņiem. Latvijā mākoņi ir kaut kas vienreizējs! Tie kustas, dzīvo savu dzīvi - tāda mākoņu polifonija.

Turpinājums sekos...