Indulis Paičs: Nav jāatsakās no savas izpratnes par pasauli, lai būtu Kristus māceklis

"Skatoties uz to, kas šobrīd notiek pasaulē, ļoti daudz kas no tā, ko māca Jēzus, ir ārkārtīgi aktuāls. Bet mēs tajā neieklausāmies, jo netiekam pāri bērnišķīgi naivajiem skaidrojumiem. Ja es varētu ar šo grāmatu kādam cilvēkam mazliet atvieglot šo ceļu un saprast, ka tev nav jākļūst neloģiskam, ka tev nav jāatsakās no savas izpratnes par pasauli, lai tu varētu būt Kristus māceklis, tad es justos ļoti priecīgs," – tā par savu grāmatu "Jēzus zīmes Jāņa evaņģēlijā. Brīnumu darīšanas pamati", ko nule klajā laidis apgāds "Zvaigzne ABC", intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" saka mācītājs Indulis Paičs.

Orests Silabriedis: Tiklab šeit ir brīnumi, un tiklab šeit ir zīmes. Sāksim uzreiz ar terminoloģiju. Kādēļ būtu pareizi lietot šo vārdus – zīmes?

Indulis Paičs: Tāpēc, ka brīnums bieži vien nozīmē to, ka ir kāds notikums, kuru mēs nesaprotam, par kuru mēs nezinām, ko ar to darīt, tas vienkārši mūs šokē, un paliekam pie tā, ka notika kaut kas neizskaidrojams. Bet evaņģēlijā attiecībā par Jēzus darītajiem darbiem ļoti bieži lieto šo vārdu zīmi – semeia, kas tulkojumā nozīmē – norāde uz kaut ko. Un tad man liekas svarīgi saprast, ka visi šie Jēzus brīnumdarbi patiesībā domāti tam, lai mēs ieraudzītu kaut ko, saprastu kaut ko, un tādā veidā iegūtu paplašinājumu savā pasaules redzējumā. Man liekas, ka šis vārds ir ļoti, ļoti palīdzošs, lai mēs nepieķertos pie šiem notikumiem ārēji, bet mēģinātu saprast to būtību.

Šeit ir runa par Jāņa evaņģēliju. Tu velc labas paralēles ar Johana Sebastiāna Baha mūziku: ka visi vienmēr augstu slavē viņa Mateja pasiju, kas patiešām ir ģeniāls darbs, bet tā īsteni līdz sirds dziļumiem izdrebina un satricina viņa Jāņa pasija. Un Jāņa evaņģēlijs arī drusku atšķiras no trim mums labi zināmajiem. Kas būtu galvenā atšķirība?

Jānis evaņģēliju raksta ne tikai tāpēc, lai fiksētu vēsturiskos notikumus, bet lai dotu mums jau kaut kādu interpretāciju. Lai mēs mazliet vairāk saprastu, ko Jēzus darīja un kāpēc darīja.

Jo pirmie trīs evaņģēliji ir tādas kā hronikas. Tajās vienkārši savākti atsevišķi notikumi, tu viņus izlasi un tālāk dari, ko gribi ar to visu. Saproti, kā gribi.

Jānis raksta evaņģēliju daudz literārākā veidā. Viņš no visiem, visiem Jēzus darbiem izvēlas tikai septiņus brīnumus. Pastarpām ir diezgan gari Jēzus dialogi, pat Jēzus runas, un, tajās klausoties, lasītājs tiek iepazīstināts ar to, kas tad viņš īstenībā ir. Un tad jau pieminētā pasijas daļa – tā evaņģēlija daļa, kurā viss aprakstīts: Jēzus arests un ciešanas, guldīšana kapā un augšāmcelšanās, kas ir šīs nedēļas galvenā doma. Tad mēs uz to sākam skatīties pilnīgi savādāk, jo mēs Jēzu labāk pazīstam. Jānis mēģina ielūkoties Jēzus sirdī, ielūkoties viņa domāšanā.

Tas nozīmē, ka Jānis salīdzinājumā ar citiem mācekļiem bijis dziļāk redzošs?

Ir pilnīgi skaidrs, ka pārējos trīs evaņģēlijus, visticamāk, nav uzrakstījis neviens no Jēzus tiešajiem mācekļiem. Varbūt viņi bijuši mācekļu mācekļi, bet par Jāni brīžiem tiešām ir tāda sajūta, ka viņš pats ļoti tieši bijis klāt daudzos notikumos, tāpēc lasītājiem var iedot pilnīgi jaunas nianses.

Starp citu, sākumā pētnieki uzskatīja, ka Jāņa evaņģēlijs tapis ļoti vēlu un ka tas ir vairāk tāds literārs darbs. Bet vēlāk, iedziļinoties un pētot, atklājies, ka šis evaņģēlijs ir pārsteidzoši uzticams arī tīri vēsturiskajā līmenī. Ir tiešām tāda sajūta, ka to runā kāds, kurš Jēzu saprot.

Vairāk klausieties raidījumā!