Muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa uzrakstījusi grāmatu "Latvijas mūzika Renesansē: priekšvēstneši, briedums, konteksti". Gan pāries šis laiks, pienāks cits, kas būs labāks un drošāks, un grāmata piedzīvos arī tradicionālos atklāšanas svētkus, kas līdz ar muzikāliem piedzīvojumiem bija iecerēti pašā aprīļa sākumā.

Tikmēr atveram jauno grāmatu un ielūkojamies tās lappusēs Klusās sestdienas rīta sarunā: Liene Jakovļeva ar Ilzi Šarkovsku-Liepiņu tikās Aizkrauklē - Ilzes mājās, kuras darbistabā liela daļa grāmatas arī tapusi. Vērtīgo izdevumu klajā laidis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, bet tapšanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonds.

Liene Jakovļeva: Beidzamajos gados tev bijis jāveic daudz ceļojumu, lai satiktos ar Latvijas mūziku renesansē. Vispirms man gribētos pajautāt, kāds bijis tavs ceļš līdz šai grāmatai?

Ilze Šarkovska-Liepiņa: Zināmā mērā tas sācies jau Dārziņskolā, kur man bija brīnišķīgs vēstures skolotājs Marģers Vestermanis, kurš burtiski mani saindēja ar vēstures lietām un saviem ārkārtīgi dzīvajiem, interesantajiem stāstījumiem. Pateicoties viņam, lielā mērā es vispār sāku interesēties par vēsturi, lasīt vēstures grāmatas. Man ļoti patika Latvijas izdevniecības "Liesma" sērija - stāsti par vēsturi, biju izlasījusi gandrīz visas grāmatas. Senie laiki Eiropā - Francijā, Spānijā, Itālijā - man likās tik suģestējoši un interesanti... Tad vēl jau 70. gadu beigās, pašā 80. gadu sākumā man sirdī bija iekritusi igauņu senās mūzikas grupa "Hortus Musicus" un Andress Mustonens, kura ierakstus varēja redzēt Latvijas Televīzijā - tas likās kaut kas tik pārcilvēcīgi interesants un skaniski ārkārtīgi daiļš. Padomju laikos par seno mūziku īpaši neinteresējās, tā bija sfēra, par kuru interesējās tikai daži eksperti. Arī Latvijas Universitātes ansamblis "Canto" sāka meklēt un dziedāt renesanses mūziku.

Bet lielākā interese sākās jau konservatorijas laikā. Mans specialitātes pedagogs Dzintars Kļaviņš deva lasīt interesantu literatūru - arī tādu, kuras bibliotēkā nebija.

Konservatoriju beidzu ar diplomdarbu "Bēthovena laikmets Latvijas mūzikas kultūrā" - arī pret 18. gadsimtu toreiz bija diezgan dalīta attieksme, un visu laiku bija sajūta, ka drusciņ esmu disidentiska, to darot.

Jo šādi un tādi materiāli atradās specfondos, un reti kurš students tika pie literatūras, kas iznākusi starpkaru periodā Latvijā un arī pie Latvijas trimdas literatūras. Radās interese arī par 16. un 17. gadsimtu - uzrakstīju rakstu žurnālam "Māksla" par pirmo latviešu valodā izdoto dziesmu grāmatu - 16. gadsimta dziesmu grāmatu. Tad jau tā taciņa veda arvien arvien dziļāk un dziļāk, un es pēkšņi atklāju, ka ir tāds komponists Pauls Bucens. Ir neizsakāmi daudz interesantu lietu!

Rīga bijusi ievērojama reformācijas citadele, šeit tapušas dziesmas, un arī neatkarīgi no Vācijas šeit vārījusies radošā doma.

Daudz skatījos vācbaltiešu materiālus, par kuriem interese tajā laikā nebija sevišķi liela, jo atcerēsimies, ka sovjetismā ideoloģiskā paradigma bija vērsta uz to, ka bija jāapliecina sava piederība un tuvējie sakari ar Krievijas lielo kultūru, un viss pārējais bija vai nu ļoti margināli vai ļoti destruktīvi. Un šajā ziņā starpkaru periodā un jaunlatviešu laikā kultivētā doma par latviešu 700 gadu ilgo verdzību bija īsti vietā arī padomju laikos, un to arī pilnam ekspluatēja. Līdz ar to viss, kas saistījās ar Vācijas kultūru un kultūrtrēģerismu, kā toreiz to sauca, bija ar ārkārtīgi negatīvu nokrāsu.

Bez tam ņemsim vērā arī attieksmi pret reliģiju - to, ka profesionālā mūzika Latvijā sākotnēji lielā mērā ir bijusi reliģiska. Bija, protams, arī sadzīves mūzika, bet tieši tāpat kā citur Eiropā, tā netika fiksēta tik cītīgi kā garīgā jeb sakrālā mūzika. Vēl ir tāda lieta, ka vācbaltiešu šeit bija samērā maz - faktiski tie pat nebija tikai vācbaltieši, tā bija ļoti starptautiska sabiedrība - bija holandieši, tie paši poļi un citu tautību pārstāvji.

Interesanti arī, ka 15. un 16. gadsimtā nācijas koncepts vēl neeksistēja - bija svarīgi, vai esi kristietis vai neesi.

Faktiski arī tas dalījums vāciešos un nevāciešos - tam nebija tik strikta nacionāla pieskaņa, cik kārtas pieskaņa, un te jāatceras vēl viena lieta, ka

līdz pat 16. gadsimtam latvietis nebija nekāds vergs vai dzimtzemnieks - arī latviešiem piešķīra lēņus, viņi nēsāja ieročus un ar savām draudzēm piedalījās karos.

Kas attiecas uz mūzikas lietām, mēs varam pieņemt diezgan droši, ka 15. un 16. gadsimtā latvieši bijuši visai aktīvi savās muzikālajās izpausmēs - un to fiksē baznīcu un arhīvu materiāli - ar to vien, ka viņiem bijušas sava altāra, baznīcas un tulkotas dziesmas. Bet es nepārstāstīšu grāmatu...

Pilnu intervijas tekstu lasiet šeit!