Ja sakām – suiti, ja sakām – lībieši, iedomājamies kaut ko konkrētu. Ja sakām – Dienvidkurzemes novads, visticamāk, ne katram no mums būs kādas asociācijas. Tad ir jāsauc Nīca, Bārta, Rucava, Otaņķi – tad atcerēsimies skaisto Nīcas tautastērpu, garo saucienu, balto sviestu. Lai mūsu apziņā nostiprinātu Dienvidkurzemes kultūras mantojuma vērtības, novads visu septembri pasludinājis par kultūras mantojuma mēnesi.

Par to, kā veicas jaunizveidotajam novadam, kurā apvienoti astoņi bijušie novadi, kā labāk parādīt tradicionālās kultūras vērtības, ar kurām novads ir tik bagāts, Gita Lancere uz sarunu aicinājusi Dienvidkurzemes Tautas tradīciju un folkloras centra vadītāju Ievu Tālbergu, kura uzsver: "Idejas man ir!"

Gita Lancere: Vai pati esi kurzemniece?

Ieva Tālberga: Jā, esmu kurzemniece, gan ne no Dienvidkurzemes, bet Ziemeļkurzemes, Talsu novada. Visi mani senči pārsvarā ir no Ventspils vai Talsu novada, tā ka esmu viena no tām, kura var teikt, ka esmu ne tikai tīra latviete, bet arī tīra kurzemniece. 

Bet šobrīd tu dzīvo Dienvidkurzemē?

Jā, studiju laikos Liepājas Universitātē iemaldījos Lejaskurzemē, un tā nu Grobiņas pagasta "Spārnos" dzīvoju jau divus gadu desmitus.

Tas ir nopietns laiks. Mazliet vairāk nekā gadu esi Dienvidkurzemes novada tradīciju un folkloras centra vadītāja. Būtībā tā ir diezgan jauna vienība un arī pats novads, protams, ir jauns. Vai brīdī, kad tu piekriti strādāt šajā amatā, saprati, uz ko tu paraksties?

Nē! Nekad iepriekš nebiju strādājusi nevienā pašvaldības iestādē, un līdz tam arī nekāda cita sakara ar to nebija – dzīvoju savā lauku mājā, savā republikā, un man pat nebija iekšējas piesaistes kādai vietai. Bet bērni paaugās, atbrīvojās daudz brīva laika, un

brīdī, kad man piedāvāja šo vietu, diezgan ātri arī piekritu, jo man vienmēr patīk jauni izaicinājumi. Bet apjausmas, kas būs jādara, nebija – tagad, pēc nostrādāta gada, es sāku jaust, jā. (smaida)

Bet to, kāds ir šis novads kopumā, divdesmit gadu lakā jau droši vien biji kaut cik apjautusi, vai ne?

Bija jau astoņi atsevišķi spēcīgi novadi: Rucava, Nīca, Grobiņa, Vaiņode, Priekule, Pāvilostas novads, Aizputes novads un Durbes novads. Un visi tie bija pašpietiekami. Tagad ir interesanti, ka ļoti lēnām, bet nu jau sākam kaut kā veidot savu tīklu, ja runājam par tradicionālo kultūru. Principā jau Latvija pati par sevi arī ir maza – nav tik daudz cilvēku, kas to dara, tā ka lielu problēmu ar saskarsmi un komunikāciju nav, bet jebkurā gadījumā tas ir izaicinājums.

Es tā iedomājos – viss taču ir blakus: Bārta, Rucava, Nīca, Otaņķi. Ar roku var sasniegt! Tajā pašā laikā tiem ir tik daudz atšķirīgā!

Jā, jā!

Tas tā vienmēr bijis – blakus esošās vietas allaž cita ar citu sevi salīdzinājušas, cenšoties nosargāt savu lietu. Bet tas jau ir tas lielais pluss, kāpēc vispār saglabājusies arī mūsu tradicionālā kultūra: ka ikviens no mums runā pa savam, dara pa savam, mums ir tāds bruncis, bet jums ir tāds.

Par līdzīgām dziesmām ir tā: nē, tā ir mūsējā, un tā arī ir mūsējā! Un tas ir tik labi un tik skaisti… Tajā pašā laikā – mans uzdevums ir visus kaut kā vienot kopējā spēkā, jo tad tas tomēr ir iespaidīgāk. Tas tāds izaicinājums ir, jā. 

Kultūras mantojuma mēnesis ir tava ideja?

Tā ir mana ideja.

Idejas man ir! Vienkārši – vienmēr ir. (smejas) Protams, tās realizēt nevaru viena pati, bet šoreiz veiksmīgi sanāca tā, ka bija cilvēki, kuri tam atsaucās un kuri labprāt piedalās šajā mēnesī.

Protams, tas viss ir pirmo reizi, tāpēc nevaram gaidīt milzīgu atsaucību un informētību par to, jo, kā zinām, šodien informāciju nodot tālāk ir vissarežģītāk, jo tās ir tik daudz, ka daudz kas bieži paslīd garām: vairs nav viena televīzija vai divas, vairs viens radio, bet to ir daudz. Bet doma bija vienkārši pievērst uzmanību.

Kā 2. un 3. septembrī pagāja lielais Dienvidkurzemes novadpētniekus saiets, kas notika Vecpils Dižlāņu muižā?

Pagāja ļoti jauki, paldies visiem, kas piedalījās! Ar novadpētniekiem man izveidojās ļoti laba saikne: tie ir cilvēki, kuri nemateriālo kultūras mantojumu izzinājuši savās apkaimēs, ir to pētījuši un dokumentējuši. Te ir dzimtas koki, senlietu krātuves, un, kas svarīgi, viņi nav tikai kultūras pārstāvji, bet arī ļaudis no izglītības jomas un tūrisma.

Sākot strādāt, man bieži piezagās doma, ka mēs kultūrā šeit vieni paši nevaram neko darīt – mums nav spēku, lai to visu paceltu, tāpēc man likās svarīgi sasaistīt kopā vairākas jomas. Izglītība, protams, ir pirmais, kā mums turpināt.

Tāpēc arī pagājušogad ar Tūrisma pārvaldi kopā izsludinājām tādu kā novadpētnieku konkursu bērniem, ko ļoti vajadzētu turpināt. Uzdevām konkrētu uzdevumu par teikām un nostāstiem. Kur vēl ir skolas, tur, protams, ir viegli, kur vairs nav – tur ir sarežģītāk, bet arī no lielajām skolām skolotāji veda bērnus uz mazajām vietām un pilskalniem. Bija safilmētas veselas izrādes! Novadpētniecība, manuprāt, ir pamatu pamats – tie ir entuziasti, kas ar to darbojas. Un viņi ir ļoti priecīgi, ja var satikties.

Bārtas meitenes, satiekoties ar Pāvilostas meitenēm, saprot, ka dara vienu un to pašu, tikai katra savā stūrītī, un tikšanās laikā viņas apmainās ar idejām un pieredzi. Un tad beigu beigās sanāk, ka visā lielajā Dienvidkurzemes novadā ir tik daudz radinieku!

Tas, ka Bārtā visi ir radinieki, tāpat Nīcā – tas visiem ir skaidrs, bet izrādās, ka arī Aizputes dzimtas koks saiet kopā ar Rucavas dzimtas kokiem, tādā veidā veidojot kopīgu kultūrtelpu.

Vairāk – audioierakstā.