Paglābties darbībā. Intervija ar aktrisi Ievu Segliņu

Dailes teātra Mazajā zālē 17. martā pirmizrādi piedzīvoja režisora Viestura Meikšāna jaunākais iestudējums “Spēles ar Jūliju”. Izrādes pamatā ir krievu rakstnieka Romāna Dolžanska versija par populāro zviedru dramaturga Augusta Strindberga lugu “Jūlijas jaunkundze”, bet izrādes nozīmīgākā pamattēma - vara un manipulēšana.  Ar Jūlijas lomas atveidotāju, aktrisi Ievu Segliņu Starptautiskajā teātra dienā tiekas Artūrs Čukurs.

Artūrs Čukurs: Izrāde "Spēles ar Jūliju" tapusi ļoti sarežģītā laikā, tomēr par spīti visam izrāde tomēr pirmizrādi piedzīvojusi. Kā tev šajā nebūt ne emocionāli vieglajā laikā izdevies saņemties un kas tev palīdzējis turpināt strādāt?

Ieva Segliņa: Es tiešām mūžam atcerēšos šo mēģinājumu periodu… Kādu pusotru nedēļu mēģinājumos manis "nebija". Tiešām nevarēju savākties, jo domāju tikai par to brīdi, kad atkal paņemšu telefonu, lai izlasītu nākamās ziņas vai sarakstītos ar saviem draugiem tajā pašā Maskavā – lai saprastu, kas pie viņiem notiek. Tas bija baigi traki… Pēc kādas pusotras nedēļas man palika fiziski ļoti grūti un sapratu: tā, man jāsaprot, ka šis viss tagad tik ātri nebeigsies un man kaut kā jāmēģina nenodarīt sev tik ļoti pāri, jo tas nevienam nepalīdzēs. Un es vienkārši meklēju veidus, kā varu nekrist panikā un histērijā, bet kaut ko darīt un arī nedaudz glābties darbā, kas šobrīd mums, paldies Dievam, nav atņemts. Un atradu ļoti daudz tēmu arī mūsu lugā, par ko šobrīd man liekas ļoti svarīgi runāt. Tā nu es kaut kā glābos darbībā. 

Darbs ir palīdzējis? 

Darbs un darbība, jo šajā laikā ļoti daudz esmu sākusi komunicēt ar cilvēkiem – piemēram, maniem paziņām Krievijā. Es tiešām to darīju, man likās, ka tas ir mans pienākums – to darīt.

Mani turienes kursabiedri, jauni cilvēki, šobrīd ir diezgan ārprātīgā situācijā, jo viņiem tiek liegts paust savu viedokli, savas jūtas. Protams, to nevar salīdzināt ar to, ko cilvēki izcieš Ukrainā – tā savā veidā ir ukraiņu tautas varenības celšana caur ciešanām un krievu tautas absolūta graušana un sagraušana.

Sastapos arī ar pretējiem viedokļiem, kas bija emocionāli grūti aptverams, tomēr mēģināju saglabāt vēsu prātu un domāju – man jārunā! Ja kaut uz milisekundi tas cilvēks aizdomāsies – tātad jau būšu izdarījusi kaut ko labu. Tā nu es kaut kā sevi noskaņoju un tiešām to arī cenšos darīt. Sarunās, kurās varēja iesaistīties arī citi cilvēki, redzēju, ka nāca naidīgi un ļauni komentāri – man tas liekas absolūti greizi un nepareizi, jo vienīgais veids, kā mēs varam kaut ko vērst par labu, ir vienkārši mēģināt iznīcināt naida un ienīšanas sajūtu vienam pret otru! Tas ir tas, kas mums ir šobrīd jādara, lai cik spēku tas prasītu, un tas arī prasa – neatkāpties un mēģināt runāt. Esmu kļuvusi aktīva sociālajos tīklos: tur lieku informāciju, kura, iespējams, maniem paziņām Krievijā nav pieejama. Tādu apņemšanos sevī sajūtu, un es to kaut kā arī mēģinu darīt.

Un "Jūlijas jaunkundzē" visu šo apstākļu dēļ ļoti pieķēros vienai no tēmām – paaudžu mantojuma lietai. Kas ir tas, ko tu nodod saviem bērniem tālāk kā normu. Kas ir tas, ko viņi no tevis iemācās pieņemt par normu?

Arī domājot par Krievijas iedzīvotājiem – ja 9. maija svētkos ir parādes ar ieročiem, tankiem un tu ved savus bērnus priecāties par tām, tu nodod šo sajūtu tālāk – ka tas ir normāli: karot ir normāli, tanki ir normāli… Tā ir milzu traģēdija tautai, kas vilksies vēl paaudžu paaudzēs, ja to neapturēs. Un šī ir mana vissvarīgākā izrādes tēma – mantojums, ko esmu ieguvusi no vecākiem, un Jūlijas māte – vēl no kāda. Kādam manam sencim tālā gadsimtā notikusi kāda nelaime jeb trauma, un viņš šo traumu lēnā garā padod tālāk. Un tu ar šo traumu vari nodzīvot visu mūžu, iedomājoties, ka tā ir norma! Bet tad pienāk viens punkts, kurā Jūlijas jaunkundze saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Kaut kā tās domas nav viņējās. Bet tas ir tik dziļi iekšā, ka no tā tikt ārā Jūlijas gadījumā diemžēl ir neiespējami, jo acīmredzot tās bijušas daudzas, daudzas paaudzes.

Cik daudz mēs varam pretoties šim paaudžu mantojumam, un cik daudz ir mūsu pašu rokās?

Atkarīgs no mantojuma izmēriem un apjoma. Katram no mums ir šādi mantojumi. Un tāpēc ir tik aktuāli, populāri un, manuprāt, arī pareizi psihologa un psihoterapeita apmeklējumi – ka tu savu šībrīža sāpju iemeslu tomēr meklē bērnībā. Tā ir milzīga aktualitāte... Arī man personīgi ir šādas lietas un arī es apzinos, no kurienes tās nāk. Jautājums ir vienkārši par apmēriem. Vai tu iedod kādu nelielu nelaimju čupiņu līdzi bērnam tālāk pasaulē, vai arī tu vienkārši absolūti egoistiski gribi nodot viņam veselu tonnu ar to, lai viņš tiek galā pats. Jūlijai tālāk nodots ir pāris tonnu. Un diemžēl viņa ir par vāju tam.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs pieejama portālā lsm.lv.