Haralds Matulis: grāmatas "Eksistenciālisms" tēma ir neskaidrība, grūtības izteikties

Orests Silabriedis uz sarunu aicinājis rakstnieku, Latvijas Literatūras gada balvas laureātu Haraldu Matuli, kura otro grāmatu - dzejprozas krājumu "Eksistenciālisms" - klajā laidusi biedrība Ascendum. Sarunas pieturpunkti - rakstniecības skola, dzeja, marginālijas, vecā druka, iespējamais lasītājs, Šūberts, kas izrādās Bēthovens, un Baha prelūdijas kadence.

Vai tad, kad rakstīji grāmatu “Eksistenciālisms”, jau apmēram nojauti, ka grāmata izskatīsies tieši šādi – ka tajā būs atsevišķas blāvas, grūti salasāmas ieloces un ielaidumi vecajā drukā? Vai zināji šo gotisko iedabu, kas grāmatai piemitīs?

Tagad, kad jau skatos retrospektīvi, saku: jā, tā ir mana grāmata, tas ir tas, kā es gribēju, tas ir tas, kas es esmu. Bet tavs jautājums ir vietā, jo varēja būt tik daudz dažādu ceļu.

Kad klausies gatavu simfoniju, domā, ka tas ir tas, ko komponists gribēja pateikt. Bet arī viņam bija visi šie ceļi: viņš domāja, kurus fragmentus neiekļaut, ko pielikt klāt instrumentācijā... Patiesībā tas varēja būt citādi.

Manā grāmatā bija daudz neskaidrību. Tagad redzu, ka tā ir savākta mazā, smukā sējumā – tas jau bija darbs kopā ar dizaineru un redaktoru. Tā kā grāmatas tēma ir neskaidrība, grūtības izteikties, grūtības sevi artikulēt, es arī atļāvos tekstus rakstīt neskaidrus, bieži vien nepabeigtus un ar dažādiem valodas nobrukumiem. Zināju, kāpēc tā daru, un zināju, ka šie teksti varētu šķist neizdevušies vai grūti lasāmi. Rēķinājos, ka tā ir problēma, jo lasītājam nepasaku: tagad tu lasīsi tekstu, kas ir uzrakstīts neveikli. Viņš vienkārši nodomās: ā, Matulim nav izdevies.

Skatoties atpakaļ, es redzu, ka rediģēšanas un dizaina veidošanas sadaļā esam neapzināti aizdreifējuši līdz pabeigtam pieredzes ceļojumam, lai arī dizaineram Aleksejam Muraško un redaktoram Denam Dimiņam stāstīju par savu konceptu. Jā, grāmatā ir spīdīgas un durstīgas lietas, bet stūri ir noapaļoti.

Grāmatā tu arī dod pamācības un padomus kritiķim, lasītājam. Bet vai tu rēķinies, ka šīs marginālijas vecajā drukā kāds varbūt arī nekad neizlasīs?

Jā, tā man šķita ļoti skaista lieta – iespējams, liela daļa tās nekad neizlasīs. Grāmatā ir teksti, kas izteikti attiecas uz šo metanaratīvu marginālijās – par šo lasītāju pieredzi un iespēju sasniegt lasītāju.

Izskatās, ka lasītāja sasniegšana ir problēma, kas tevi nodarbina, tu it kā spēlējies ar to.

Jā, es par to runāju ar citiem rakstniekiem un rakstniecības iesācējiem, un dažreiz viņiem saku: es saprotu, ko tu šeit raksti, bet lasītāji to nesapratīs. Bieži vien tā reakcija ir: man vienalga, ko lasītājs domā! Tas ir okei, ja tev tīšuprāt ir šāda stratēģija. Bet, ja tu gribi, lai viņš tevi saprot, tad ir vērts pārformulēt. Man ir ļoti svarīgs šis komunikācijas akts ar lasītājiem. Par manu iepriekšējo grāmatu daudzi teica, ka nesaprot, kas tur rakstīts – no tā varētu spriest, ka man ir vienalga, ko lasītājs domā. Bet runa ir tieši par pretējo:

es gribu stāties ar lasītāju saprātīgās attiecībās, nevis vienkārši kaut ko “iebarot”.

Dot viņam iespēju kaut ko saprast un iet tajā dziļāk pēc viņa paša izvēles. Katrā ziņā nevarētu teikt, ka šeit es būtu tīšuprāt nodarbojies ar pēdu jaukšanu, lai gan arī tā, manuprāt, ir derīga un interesanta literāra stratēģija.

Haralds Matulis

Reiz es dzirdēju Šūbertu

Reiz es dzirdēju Bēthovenu, kas izklausījās kā Šūberts.
Reiz es izgāju ziedošā pavasarī un redzēju tos pašus ziedošos
kokus, ko prerafaelītu dzejnieki, ko dzejnieki Ņujorkā
un arī Lorka.
Par to vajadzētu uzrakstīt, par to vajadzētu izteiksmīgi
uzrakstīt.
Bet šis ir maksimums, uz ko es esmu spējīgs. Nebūs labāk.

Tāpēc es turpināšu par Bēthovenu. Man viņš nekad nav
paticis. Salīdzinot ar Šūbertu.
Bet tad es dzirdēju pa radio šo man nezināmo Šūberta
skaņdarbu un biju pateicīgs Šūbertam.
Bet tad uzzināju, ka tas ir Bēthovens, un manu sirdi pildīja
pateicības jūtas, un aizkustinājums.
Es piedevu Bēthovenam, ka viņš ir Bēthovens un ir
tik heroisks.
Es piedevu Bēthovenam, ka viņš ir tik dramatisks, jo vienā
skaņdarbā viņš skanēja kā Šūberts.

Ar to arī varētu beigt, es sevi parādu aizvien sliktākā gaismā. 
Bet, ja es varēju piedot Bēthovenam, tad es varētu piedot arī
sev – ka es neesmu tik izteiksmīgs un dažā ziņā pat esmu
aprobežots. To vajadzētu izdarīt. Bet pagaidām es par to
tikai uzrakstīšu. Varbūt kaut kad vēlāk.