Nino Haratišvili ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un romānu autore. Dzimusi 1983. gadā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, šobrīd viņa dzīvo Vācijā.

Rakstnieces lielais dzimtas eposs "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Šī aizraujošā dzimtas sāga sākas Gruzijā 1900. gadā ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu un aptver sešu paaudžu likteņstāstus. Lai sekotu apjomīgajai sāgai (grāmatai ir 840 lappuses), lieti noder dzimtas koks uz grāmatas apvāka.

Oktobra izskaņā autore viesojās Rīgā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji izmantoja iespēju viņu satikt, lai paustu savu pozitīvo attieksmi pret viņas skaisto dzimteni Gruziju.

Liegai Piešiņai bija iespēja satikties ar rakstnieci Nino Haratišvili plašākā sarunā, kuru latviskoja romāna tulkotāja Silvija Brice.

"Sākumā es diezgan naivi ielaidos tajā visā… Iegāju šajā darbā, nedomājot par apjomu. Vienkārši jutu nepieciešamību to visu izstāstīt, un to arī darīju – stāstīju. Man atlika tikai cerēt, ka lasītājs nenobīsies no apjoma," stāsta Nino Haratišvili,

kuras romānā vēsture ir fons, kas ļauj izjust cilvēciskās kaislības. Jautāta, cik tas apzināti, rakstniece neslēpj: "Esmu to darījusi pilnīgi apzināti, jo viena lieta ir par vēsturi, cīņām, slepkavībām rakstīt abstrakti, bet cilvēks to visu daudz konkrētāk var izjust caur atsevišķu varoņu likteņiem. Tāpēc tas tiešām tika darīts apzināti."

Savā trešajā romānā Nino Haratišvili izvēlējusies apskatīt notikumus gadsimta garumā. Lasītājs, iespējams, vairāk ieradis, ka centrā ir kāds īsāks laika sprīdis vai viens konkrēts notikums – piemēram, Otrais pasaules karš. Kāpēc rakstniecei bijis svarīgi parādīt notikumus tieši simtgades griezumā?

"Zināju daudzus un dažādus faktus un sīkumus, bet gribēju izprast to kopsakaru: jo, zinot sīkumus, cilvēks uzreiz nesaprot kopsakaru. Šajā gadījumā man bija svarīgi parādīt, kā viss savijies kopā: Gruzijas vēsture ar Krievijas vēsturi, Krievijas vēsture ar pasaules vēsturi.

Zināju arī daudzas detaļas par savu ģimeni, bet gribēju ieraudzīt tās kopsakarā un vēsturiskajā kontekstā."

Tomēr autore uzsver: dzimtas eposs "Astotā dzīve" nav viņas personīgās ģimenes stāsts: "Nekādā gadījumā!

Lai gan man visas šīs jūtas un kaislības ir pazīstamas, tomēr tas nav manas ģimenes stāsts. Man vienmēr bijis svarīgi savu personīgo pieredzi vispārināt; pārvērst un pārtulkot to vispārinājumu valodā –

neizmantot konkrētu personisko pieredzi, kas balstīta, piemēram, pašas rakstītajā dienasgrāmatā."

Vairāk – ierakstā.