Georgijs Osokins: Šobrīd gribas kaut ko klusu, ļoti konceptuālu un jēgpilnu

"Divas no svarīgākajām lietām pasaulē ir mīlestība un atbildība," ir pārliecināts pianists Georgijs Osokins, kurš kopā ar Gidonu Krēmeru un orķestra Kremerata Baltica mūziķiem pēc ilgāka laika atkal tiksies ar skatītājiem koncertā, kas 13. jūnijā notiks koncertzālē "Cēsis". Bet jau šobrīd ar pianistu tiekamies "Klasikas" studijā.

Liene Jakovļeva: Liels prieks, ka pamazām atgriežas arī koncertdzīve. Šovakar jums īpašs notikums Cēsīs. Kādu laiku publika nav satikta, un šovakar koncerts, kurā muzicēsiet kopā ar Kremerata Baltica mūziķiem, protams, ir izpārdots. Cilvēki vēlas dzirdēt un satikt māksliniekus klātienē. Ar kādām sajūtām gaidāt šo vakaru?

Georgijs Osokins: Ar visbrīnišķīgākajām! Trīs mēneši bez publikas - tas ir diezgan baisi. Un ir liels prieks, ka ne tikai sarunāšos ar publiku un mums būs dzīvs dialogs, uz skatuves redzēšu savus draugus no Kremeratas. Spēlēsim kopā ar Gidonu un Ģiedri Dirvanauskaiti. Mums ir diezgan spontāna, krāšņa un ļoti konceptuāla programma, kā jau bieži ar Gidonu. Kremerata bija sadalīta uz divām daļām, un ilgāku laiku viņi spēlēja kopā tikai mājas apstākļos. Tāpēc no sākuma bija doma, ka Lietuvas un Latvijas sastāvs spēlēs atsevišķi, bet rezultātā kaut kas apvienosies, kaut kas ne, bet galvenais, ka mums būs viena skatuve, viens vakars, un tas būs akustiskais koncerts, ko es šausmīgi gaidu...

Jo man būtu ļoti grūti sarunāties ar publiku caur 'zoom'. Es vispār diezgan pesimistiski skatos uz to visu. Tāda fastfood pēcgarša - tā īsti nav māksla, drīzāk demonstrācija. Tā ir akcija, protams, ļoti humāna un pareiza, bet no mākslas tur ļoti maz.

Jo mums viss sākas ar skaņu, un, ja skaņa ir reducēta, tas ir tas pats kā Antonioni filmu skatīties viedtālrunī.

Jūs arī esat atturējies visu šo laiku tādus tiešsastes koncertus sniegt.

Jā, man bija kādi četri pieci piedāvājumi, un es visu atteicu, jo vispār nejūtos labi - zinu, ka rezultāts būs izteikti reducēts. Protams, var parādīt, ka mēs visi esam kopā, bet

man tomēr vissvarīgākais ir māksla un mākslinieciskais rezultāts.

Šīvakara īstajā dzīvajā koncertā būsit kopā ar Kremeratas latviešu daļu?

Pirmajā daļā spēlēšu gan solo, gan duetu ar Gidonu, gan trio kopā ar Ģiedri. Tad mēs spēlēsim Pētera Vaska "Klusuma augli" kopā ar Latviju sastāvu - būšu tikai ar savējiem. Lietuvas sastāvs brauks ar saviem solistiem, būs ļoti daudz cilvēku uz skatuves. (..) Es ļoti sen neesmu redzējis īstas klavieres, jo man mājās nav īsta instrumenta, spēlēju uz hibrīda - redzēsim, kā tas viss notiks. Tas nebūs nekas šausmīgi grūts, tas nebūs solokoncerts, tā nebūs divu stundu gara programma, bet tik un tā - ilgi nav bijis tā, ka trīs mēnešus vispār nav bijis nekāda kontakta ar cilvēkiem - kā tas viss ies, ir neizsakāmi interesanti, bet es neteikšu, ka ir bail, vienkārši neko nezinu šajā sakarā: kā pats esmu izmainījies, kā fizioloģija izmainījusies.

Protams, morāli un psiholoģiski mēs visi esam mainījušies. Tāpēc šobrīd aktuāla būs tāda mūzika ar jēgu - es runāju par repertuāru. Repertuāra ziņā man personīgi šobrīd negribas teatralitāti jeb demonstrēšanu, jo cilvēkiem tas, manuprāt, pa šo laiku bijis par daudz, īpaši pandēmijas sākuma posmā.

Arī pats sevi vērtējot, domāju - ko parasti skatos telefonā vai datorā? Kaut kādu humoriņu, lai atvieglotu smadzenes pēc smagas dienas ar spēlēšanu, kur traki jākoncentrējas. No sākuma arī tā darīju, bet pēc tam kaut kā pamazām tas viss likās bezjēdzīgi.

Tagad prasās kaut kas ar saturu. Ar tēvu skatāmies nevis komēdijas vai seriālus, kurus visi rekomendē, bet jau piekto Bergmana filmu. Tāpēc arī ar repertuāru ir pilnīgi tas pats – šobrīd gribas kaut ko klusu, ļoti konceptuālu un jēgpilnu.

Tātad pandēmijas laiks jums pagājis diezgan noslēgti?

Jā, diezgan. Bet man bija nedaudz vieglāk nekā maniem kolēģiem, jo

man no dabas pašam patīk izolācija. Protams, kontrolēta un neuzspiesta. Man neprasās katru dienu kaut kur iet un ņemt enerģiju no citiem cilvēkiem. Ļoti labi patīk visu vērot no malas,

bet, kad tu redzi, ka visiem ir tāda situācija, tas ir pilnīgi kaut kas cits. Kad dzīve norit kā parasti, visiem viss ir labi, tu vari sevi mazliet noslēgt un justies labi. (..)

Bet jebkuram māksliniekam šobrīd raksturīa pārdzīvošana par citiem cilvēkiem. Līdzjūtība. Līdz ar to gribas spēlēt, gribas teikt kaut ko svarīgu un to, kas tiešām nozīmētu mākslu, nevis vienkārši lozungus.

Situācija nav viegla nevienam - ne tikai māksliniekiem. Mākslā visos laikos vienmēr reaģējusi uz kaut kādām katastrofām, tāpēc šobrīd pat vairāk izjūtu savu piederību mākslai kā kaut kādam maģiskam aktam, kas ir neizsakāmi svarīgs cilvēkam. No plusiem - ir ļoti liels saturīgums visam.

Vairāk un plašāk šeit!