Trešajā Adventē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā pirmatskaņojumu piedzīvojusi Maestro Raimonda Paula dziesma "Ziemsvētki" dziedātājas Paulas Saijas izpildījumā. Dziesmas literārais pamats ir Aspazijas dzejolis, kas ilgus gadus gulējis aizmirstībā un atklāts tikai nejaušas apstākļu sagadīšanās dēļ. Nu tapusi arī dziesmas videoversija.

Par tik cieņpilnu dzejoļa "Ziemsvētki" atgriešanos jo īpaši priecīga ir šo daudzgadu garumā aizmirsto rindu atradēja Dace Kaukule no Jūrmalas muzeja filiāles "Aspazijas māja". Kopā ar literatūrzinātnieku Jāni Zālīti intervijā Latvijas Radio 3 viņa atklāj, kā pavisam negaidot uziets šis piemirstais dzejolis, kāds bijis tā liktenis un neslēpj, ka šim arheoloģijas procesam bijis daudz līdzību ar pēdu dzīšanas metodi, kas darītu godu slavenajam detektīvam Šerlokam Holmsam.  

 

Ieva Zeidmane: Vai zinājāt, ka šādas aizmirstās rindas vispār jāmeklē?

Dace Kaukule: Nē! Tas nebija tāds uzdevums...

Kādā svētdienā, kad visas publiskās bibliotēkas bija slēgtas, devos uz kādu privāto bibliotēku ar mērķi atrast konkrētu Knuta Skujenieka dzejoli. Meklēju, neatradu, toties atradu dažādas trimdā izdotas Aspazijas grāmatas. Arī ļoti apķēpāto Aspazijas grāmatiņu "Ilgu zeme". Sāku to šķirstīt un lasīt, līdz ieraugu dzejoli "Ziemsvētki". Izlasu un domāju - kā es tādu dzejoli nezinu?

Tas dzejolis ir tiks skaists, man noteikti skolā tas bija jāmācās, es nekad ko tādu neaizmirstu! Sāku zvanīt bijušajiem Aspazijas mājas darbiniekiem un vaicāt, kāpēc mēs to dzejoli nezinām. Arī viņi par to neko nezināja. Atnācu uz darbu, pārbaudīju Saulcerītes Vieses veidoto satura rādītāju, kur visi [Aspazijas] dzejoļi ir uzskaitīti, un arī tur šī dzejoļa nebija. Tad sāku meklēt periodikā - skatos, šis dzejolis ir labi pazīstams, tik daudzās afišās tas ir, bet visi notikumi saistīti ar trimdu. Ir skaistas, emocionālas bērnu liecības, ka viņi atceras Ziemassvētkus tikai tāpēc, ka skaitījuši šo Aspazijas dzejoli. Un tad man radās sajūta, ka esmu apzagta. Man šī dzejoļa nav, lai gan šis dzejolis būtu jāzina katram latvietim! Tāda bija sajūta. Un tad iesaistījās Zālīša kungs...

Jānis Zālītis: Es vēl bišķiņ nodarbojos ar pēdu dzīšanu, jo mani tas ļoti ieinteresēja. Ar kolēģi pārskatījām Aspazijas rokrakstus, kas ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, un konstatējam, ka ne šīs poēmas, ne šī dzejoļa tur tomēr nav, tāpat kā nav arī visiem zināmā dzejoļa "Circenīša Ziemassvētki". Tas arī drukāts tikai pēc kāda publicistu un literāru rakstu krājuma "Kopums". Vispār jau ļoti interesants ir šī dzejoļa ceļš - kā tas transformējies no poēmas, no liroepiska darba, kas arī nezin kādēļ pabīdījies ārpus [mums zināmās] Aspazijas daiļrades.

Tie laikam iznāk piektie Ziemassvētki, ko Aspazija aizvada trimdā, kad 1910. gadā Latvijas laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" Ziemassvētku numurā 24. decembrī tiek nodrukāts Aspazijas darbs "Saules dēls" ar žanra apzīmējumu "Ziemassvētku kamoliņš".

Tā tas arī palicis. Mēs to atrodam pašas Aspazijas sakārtotajos rakstos, bet tiešām - kā par brīnumu tā nav Saulcerītes Vieses sakārtotajos rakstos! Kaut īsti nevarētu teikt, ka nav, jo ir šīs poēmas pirmā daļa "Ziemeļa ilgas" ar diezgan mīklainu avota norādi - ka tas ir no 1932. gada krājuma "Eglīte" un Aspazijas krājuma "Mēness dārzā", kas faktiski nav krājums - tā ir viņas darbu izlase, kas iznāk Aspazijas mūža pēdējā gadā Jāņa Kadiļa sakārtojumā, bet arī tajā ir tikai šīs poēmas pirmā daļa, turklāt nav nekādas norādes, ka tā ir daļa no poēmas. Kā poēma tālāk virzījusies? Poēmai kopumā ir trīs daļas un pagarš epilogs, apmēram 350 vai 360 rindas. Ziemassvētku aina jeb Ziemassvētku pasaka ir atdalījusies no visas poēmas un ap 1935. gadu parādās krājumā "Visi bērni tēlo": tur parādās tāds kā dramatizējums, kas paredzēts bērnu korim ar nosaukumu "Meža tētiņš". Trīsdesmitajos gados tas vairākkārt skanējis radiofonā: izrādās, radiofons tolaik diezgan daudz raidījis dažādus Ziemassvētku sarīkojumus - no darbavietām, no skolām, un reizes četras vai piecas bērnu izpildījumā skanējis "Meža tētiņš". Šķiet, ka pirmoreiz šis dzejolis parādās ar nosaukumu "Ziemsvētki" varētu būt jau pieminētais 1947. gada trimdas izdevums. Tad arī vairākkārt presē. Piemēram, avīze "Laiks", kas joprojām ir pazīstamākais trimdas izdevums, šo dzejoli nopublicē 1949. gada beigās. To publicē vēl citi trimdas izdevumi. Šķirstot periodiku, iekrita acīs, ko "Laiks" raksta 1999. gada rudenī. Tobrīd situācija un attiecības ar dzimteni jau bija citādas nekā gadus desmit, divdesmit, trīsdesmit iepriekš, un tur tiek rakstīts tā: "Reiz mūs apbūra rindas Aspazija dzejolī "Ziemsvētki", kur eglīti rakstītās kamanās atveda meža tētiņš ar garu bārdu." Tālākā doma ir apmēram tāda: tās bija agrākās Ziemassvētku tradīcijas, bet kā Ziemassvētkus atzīmēsim tagad?

Dace Kaukule: Šerloka Holmsa darbā ļoti, ļoti gribētu uzteikt Ievu Miķelsoni no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, jo vienā sestdienas vakarā ar Zālīša kungu sēdējām, apkrāvušies ar grāmatām, netikām uz priekšu, un Ieva saka - Dace, tas dzejolis ir no kaut kā lielāka! Tā mēs tikai nonācām līdz "Saules dēlam".

Jo tas ir pārsteidzoši: Aspazijas mājā sāku strādāt pirms trim gadiem ar pārliecību, ka par Aspaziju pilnīgi viss ir izpētīts, pilnīgi visa dzeja mums ir pazīstama. Tāpēc tas, protams, ir pārsteigums, ka ir vesela poēma, par kuru mums vispār nebija ne jausmas, un ka tā pārsteidz pat Zālīša kungu, kurš ar Aspaziju strādā jau gadu desmitiem! Un man šeit ir arī otra grāmatiņa: atveram satura rādītāju, esam ļoti laimīgi, jo šeit ir "Saules dēls", skatāmies, ka tur ir vēl ļoti daudz poēmu, un Zālīša kungs man prasa - vai tu to esi lasījusi, vai tu par to vispār zini? Nē, es arī par to nezinu! Un tas ir tas, kas mani visvairāk šajā dzejoļu meklēšanas procesā pārsteidz - ka joprojām tik daudz nezinām par Aspazijas darbiem, kas varbūt vēl atradīsies.

Jānis Zālītis: Aspazija jau vispār ir mīklaina personība. Jūsu kolēģi no Latvijas Radio 4 ieinteresējās par mūsu tikšanos Jūrmalas sarīkojumā, kas notika 24. novembrī Aspazijas mājā. Dažas dienas vēlāk Aspazijas miteklī Baznīcas ielā 30 ar jūsu kolēģiem runājām par Aspaziju - gan viņas apbalvojumiem, gan aiziešanu, un šajā sarunā tika pārraidīts arī Latvijas Radio ieraksts - vienīgais Aspazijas balss ieraksts, kur viņa stāsta savas atmiņas. Tas ir 30. gadu ieraksts, un skanēja arī dziesmas ar Aspazijas vārdiem.

Visi zinām "Meldermeitiņu" - bet vai zinām, kas ir šīs dziesmas atdzejojuma autore? Aspazija!

Un, starp citu, tas ir ļoti agrīns ieraksts: no kāda Daigas Mazvērsītes raksta uzzināju, ka šī dziesma ierakstīta vēl krietni pirms Bellaccord laikiem - 20. gadsimta pašā sākumā. Mēs tagad dziedam Ādama Ores variantu, bet sākotnējā varianta autors bija Jāzeps Mediņš. Tā ka dziedot "Meldermeitiņu", mēs arī varam pieminēt Aspaziju.

Saruna pilnā apjomā drīzumā lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.