Jau pusotru gadu kontrabasists Matīss Eisaks ir Leipcigas Gewandhaus orķestra mūziķis. Paralēli viņš spēlē arī Berlīnes rokgrupā Born a Rebel. Intervijā Ilzei Mednei viņš stāsta par savu dzīvi un darbu Leipcigā, Andri Nelsonu kā Leipcigas orķestra māksliniecisko vadītāju, hierarhiju orķestrī, tīkamo simfonisko repertuāru un laika plānošanu, ideālajiem Ziemassvētkiem un 21. janvārī Mazajā ģildē gaidāmo koncertu "Pastkartes no Kurzemes".

Ilze Medne: Ir neticami, bet esmu Leipcigā un sēžu ļoti ērtā krēslā koncertzālē Gewandhaus, kur kā mājās jau vairāk nekā gadu jūtas kontrabasists Matīss Eisaks. Matīs, vai tiešām šeit jūties kā mājās?

Matīss Eisaks: Ir pagājis jau pusotrs gads, un šogad pirmoreiz izbaudu tādu pilno "Gewandhaus" pieredzi - pirmo gada nogali bez nelaimīgā vīrusa un koncertiem, kas tiešām notiek un netiek pārcelti. Laiks ir ļoti intensīvs.

Tā tīri cilvēciski man šeit ļoti patīk! Lielākais izaicinājums ir sevi samenedžēt tā, lai ātri neiztērērētu savu cilvēcisko enerģiju, savu kapacitāti. Tāpēc es teiktu - ja iemācies sevi menedžēt, šeit viss ir izcili.

Vai tavs studiju laiks ir galā?

Mans studiju laiks vēl nav galā, jo vasarā, basketbolu spēlējot, guvu diezgan nopietnu rokas traumu - tāpēc nācās atcelt visus absolventu koncertus un studijas beigas. Viss šobrīd pārcelts uz februāri, martu, kad vajadzēs beigt maģistra studijas Berlīnē.

Tu esi iepazinis orķestri, un orķestris ir iepazinis tevi. Vai šī pusotra gada laikā jūties pieņemts? Koncertā vērojot tavas attiecības ar kolēģiem kontrabasu grupā, tās šķita ļoti patīkamas, likās, ka jūs pat brīžam jokojāt sava starpā. 

Noteikti! Pirmkārt, mums ir tik daudz darba, ka taja procesā visi saaugam kopā tīri cilvēciski - bez jokiem un cilvēciskām attiecībām tas nebūtu iespējams.

Orķestrī jūtos pieņemts un tajā jūtos diezgan brīvi, kas ne vienmēr ir pašsaprotami - Vācijā vide dažreiz ir noslēgtāka, bet tas man ir pilnīgi saprotams: mēģinu tajā iekļauties un būt tāds, kāds esmu. Ja esi tāds, kāds esi, to no citiem noslēpt nevar - man liekas, tas ir tas simpātiskākais.

Kāda ir Gewandhaus orķestra savstarpējo attiecību shēma? Vai te ir kāda zināma hierarhija? Skaidrs, ka ir koncertmeistars, un skaidrs, ka galvenais diriģents ir Andris Nelsons. Bet kā tas skudru pūznis tiek organizēts tālāk? Jo jums ir ne tikai simfoniskie koncerti.

Mūsu ikdiena izskatās tā, ka pārsvarā spēlējam gan simfonisko, gan opermūziku. Šobrīd esam 16 kontrabasisti un no janvāra mums būs arī septiņpadsmitais, jo netiekam galā ar to koncertu apjomu, kas šobrīd tiek piedāvāts no institūcijas, ko sauc par Leipcigas Gewandhaus.

Par hierarhiju jāsaka tā: vismaz šajā orķestrī tā ir diezgan izteikta. Es neteiktu, ka tas tā ir sadzīvē - sadzīvē tas tiešām atkarīgs no katra konkrēta cilvēka. Man tas sadzīvē netraucē, neskatos uz kādu cilvēku augstāk vai zemāk tikai tāpēc, ka viņš ir vai nav koncertmeistars.

Tomēr ir cilvēki, kuriem šīs tradīcijas liekas svarīgākas un viņi mēģina to ievērot. No savas puses gan varu teikt, ka pēc koncerta mūsu "kantīnē" vismaz manā galvā šīs robežas zūd. Nevaru atbildēt par citiem. Bet tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura, mentalitātes - kā viņš uzaudzis, kā mūzikā darbojies. Mēs nākam no dažādām valstīm, un tieši tas ir interesanti! Tikko koncerts beidzas, sadzīviski vismaz es mēģinu hierarhiju aizmirst.

Un kā tas ir jūsu kontrabasu grupā?

Mūsu grupā ir izteikts viens pirmais koncertmeistars, bet šobrīd ir vakantas divas vietas - kontrabasu grupā plānoti pieci koncertmeistari. Tie, kas ir šobrīd, ir diezgan izteikti līderi. Bet, tā kā operā spēlējam mazākā sastāvā un maināmies ar pultīm, pierodam viens ar otru spēlēt un nav nekādas īpašas sajūtas, ka - oho, tagad spēlēšu ar to vai to. Tas laiks ir pagājis.

Esmu šeit jau pusotru gadu, lai gan man ir sajūta, ka esmu šeit daudz ilgāk, jo vienkārši pie intensīvā koncertu grafika liekas, ka ir daudz vairāk nospēlēts... 

Tas varbūt arī ir izskaidrojums unikālajam visu stīgu grupu skanējumam: neatceros, kad vēl būtu dzirdējusi to tik saliedētu, tik vienotu. Dzīvs organisms, un ļoti, ļoti vienots.

Operas repertuārs kaut kādā ziņā noteikti trenē orķestra jūtīgumu, spēju reaģēt, jo operā mums ir tik maz mēģinājumu pirms izrādēm... Turklāt bieži jāielec kāda vietā: praktiski katru reizi esam citi cilvēki, tāpēc visu laiku jābūt ļoti spējīgiem reaģēt. Un man šķiet, ka šāda reaģēšanas disciplīna arī orķestra koncertu mēģinājumos ļauj būt ļoti, ļoti savāktākiem.

Vairāk - ierakstā.