Gaidot "Koru karus" – sajūtas, emocijas un atmiņu stāsti...

Jau šodien no pulksten 11.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā un Rīgas Latviešu biedrības namā risināsies XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku Koru konkursa fināls jeb "Koru kari".

Latvijas labāko amatierkoru finālsacensības norisināsies jaukto, vīru, sieviešu, kā arī senioru koru kategorijās. Dalībnieku sniegumu vērtēs starptautiska žūrija.

Latvijas Radio 3 "Klasika" visas dienas garumā piedāvās tiešraidi no Latvijas Universitātes Lielās aulas, kur risināsies jaukto koru sacensības...

Gaidot šo notikumu, kuru ar satraukumu gaida itin visi kori un to dalībnieki, piedāvājam Paulas Jaunslavietes sarunu ar kora "Maska" dziedātājiem Melāniju Lubiņu un Jāni Bušu, kormeistaru Eduardu Vācieti un diriģentu Jāni Ozolu, kā arī interviju ar kora "Aura" dziedātājiem Leldi, Andru Annemariju, Kristeru un diriģentu Edgaru Vītolu. 

Savukārt par savu dziedāšanas pieredzi un mīlestību uz kormūziku mūža garumā Intai Pīrāgai stāsta ārsts Jānis Ozols.

Vārds korim "Aura" 

Koru karu un Dziesmu svētku gaidīšanas sajūtās dalās Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes jauktais koris "Aura" un tā vadītājs Edgars Vītols.

Edgars Vītols: Koris "Aura" svētkiem gatavojas ar ļoti gaidpilnām un grandiozām sajūtām. Kāpēc gaidpilnām? Tāpēc, ka ilgs ir pats gatavošanās process. Pandēmijas laikā vajadzēja strādāt saskaņā ar tās diktētajiem noteikumiem: apguvām Dziesmu svētku repertuāru, dziesmu grāmatiņas teju zinām no vāka līdz vākam, zinām visas programmas, visas dziesmas. Tagad rīkojam dažādus koncertus, braucam ārpus Rīgas, uzstājamies dažādos kultūras namos, tautas namos, draudzējamies ar kolektīviem un paši mēģinām, kā nu vien varam, lai varam nodziedāt visu repertuāru. Faktiski tas jau vainagojas panākumiem, jo esam veiksmīgi tikuši cauri koru skatei, lai tālāk gaidpilni pietuvotos Koru kariem un arī pašiem Dziesmu svētkiem, kas iekļauj lielos koncertus, gājienus, visvisādus citus notikumus. Sajūtas ir grandiozas arī tādēļ, ka pēc ilga laika mums bija iespēja uzvilkt tautas tērpus – uz koru skati. Un tas bija saviļņojoši! Mums bija jārīko tērpu mēģinājums, jo ir meitenes, kuras to uzvilka pirmoreiz...  Tā sajūta bija ļoti pacilājoša, grandioza!

Paula Jaunslaviete: Šogad koriem paredzēti divi koncerti – koru lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš" un noslēguma koncerts "Kopā augšup". Teicāt, ka koris "Aura" ļoti cītīgi un apzinīgi gatavojis abu koncertu repertuāru. Vai varat teikt, ka koris ir gatavs svētkiem?

Te es tiešām varu teikt, ka jau kopš kora "Aura" dibināšanas mēs vienmēr – ne tikai Dziesmu svētkos, bet arī visos festivālos, uz kuriem esam braukuši, lai piedalītos kopkorī – mēs tik tiešām esam vienmēr apzinīgi gājuši uz to, lai viss kora sastāvs apgūtu koprepertuāru pēc iespējas labāk – tā, lai mēs paši varam to pieklājīgi izpildīt. Vismaz lai katrs dziedātājs zinātu savu balsi.

Un mana pārliecība ir, ka Dziesmu svētku sajūtu tu vari pa īstam izbaudīt tikai tad, ja Mežaparka estrādē uzstājies bez skatīšanās grāmatiņā.

Tu nostājies, tu vari sekot diriģenta rokām, redzi, kā tas notiek; vari pamest acis apkārt un ieraudzīt milzīgo cilvēku kopumu, kas izpilda šos skaņdarbus, un tajā brīdī tad arī rodas īstā svētku sajūta. 

Kas līdz svētkiem vēl ir plānā korim "Aura"?

Plāni mums ir; neatkarīgi no tā, vai ir kora skate vai Dziesmu svētki, nemēģinām apstāties. 21. aprīlī koncertēsim Ikšķiles Tautas namā kopā ar Māri Sirmo, kurš šogad pārņēmis Ikšķiles kori, un mums būs tāds kopkoncerts tieši pirms Dziesmu svētkiem! Mēģināsim izpildīt arī šo to ārpus svētku programmas, lai drusku kuplinātu šo koncertu. Vēl mums ir brīnišķīga iespēja piedalīties 4. maija svētkos koru kopkoncertā Jelgavas Pasta salā, bet 19. maijā pie mums viesosies viens ļoti, ļoti daudzskaitlīgs koru kolektīvs no Teksasas Universitātes. Koncertēsim kādā no dievnamiem. Tad jau Līgo svētki, koru kari, gājiens un Dziesmu svētki, un 10. jūlijā jau varēsim teikt tā, kā dzied "Labvēlīgais tips": "Ir Dziesmu svētki galā / Un Jāņonkulis mājās brauc!"

Vai ir kāds atmiņā paliekošs Dziesmu svētku stāsts, kas jums personīgi saistās tieši ar "Auru"?

Man tas saistīts ar Latvijas valsts simtgadei veltītajiem Dziesmu svētkiem:

Koru karu finālā dziedājām Ulda Stabulnieka "Baronu" ar Ojāra Vācieša tekstu. Tā tiešām bija īpaša, elpu aizraujoša sajūta... Ne tikai zāle bija aizturējusi elpu, bet arī viss koris bija aizturējis elpu – tajā brīdī, kad pirmie soprāni šo dziesmu iesāk…

Un tas, kā mēs šo dziesmu vispār atradām, kā viņa pie mums atnāca ar siltu sajūtu. Ar pusnakts sajūtu, jo man bija jānokļūst Lielajos kapos, kur Krišjānim Baronam ir piemineklis. Bija jānokļūst vietā, kur tieši par Baronu Vācietis arī rakstījis. Gribēju redzēt, kā tas vispār naktī izskatās, ko Ojārs Vācietis tik brīnišķīgi aprakstījis: "Te marmorpieminekļi stāv / Un mēness krizantēmas staro, / Bet stūrītī bez visa kā / Guļ Lielos kapos jocīgs Barons." 

Tas kopumā bija tiešām ļoti, ļoti spilgts brīdis: "Barons" bija pirmā dziesma, mēs to nodziedājām un sākām noskaņoties nākamajai dziesmai, un, lai gan Koru karos nebija ļauts starp dziesmām aplaudēt, tas bija ļoti komplimentējoši, ka zāle tomēr aplaudēja. Lai gan visu laiku tika atgādināts neplaudēt! Un tu jūti, ka tā aplausu šalts, kaut mazliet kautrīga, jo nedrīkst, bet tomēr nāk. Atbalsts ir ļoti nepieciešams.

Vaicāti, ar kādām sajūtām aizvadījuši skates laiku un ar kādām sajūtām gatavojas svētkiem, "Auras" dziedātāji Lelde, Andra Annemarija un Kristers teic, ka skates gaidīšana nozīmē pavisam citas sajūtas nekā svētku gaidīšana, jo pirms skates vienmēr ir satraukums – jo tas ir darbs. Skatē gribas parādīt labāko sniegumu, kāds vien iespējams. Un esot tāda ļoti šaura tunelīša redze, jo tu sakoncentrējies: tagad ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā. Jāliek, tā teikt, pēdējie punkti uz "i" un jāparāda labākais, ko var. Pašā skates dienā ir satraukums, bet tas ir labais satraukumiņš, un tas vajadzīgs, jo bez satraukuma tu nesaņemies tā, kā vajag.

Pēc skates ir gandarījuma sajūta: gan par izdarīto darbu pirms skates, gan papildu mēģinājumiem. Tagad galvenais – noturēt sevi tonusā, nevar tā vienkārši atlaisties, jāsaglabā galvenā dzirkstele, kas jānotur katram dziedātājam – ka vēl viss nav beidzies, viss turpinās!

Lūgti vienā vārdā raksturot sajūtu, domājot par gatavošanos svētkiem, jaunieši atkal uzsver, ka tā ir dzirkstele. Vispirms tā izšaujas, tad mazliet piezemējas, bet tad atkal atdzīvojas viļņojošā formātā. Un tā visu laiku. Varbūt kādam tā pazūd, bet viļņveidīgi tā atkal uznāk un atkal ir.

Lelde, Andra Annemarija un Kristers spriež, ka pati gatavošanās Dziesmu svētkiem ir zināma veida brīvprātīgs darbs. Visi gatavojas svētkiem ar mērķi tos izbaudīt, bet, ja esi korists, tu izbaudi arī darbošanās daļu. Tas ir nerimtīgs process. Tāpēc ļoti būtisks ir darbs. Strādāšana. Ja bez darba dienām nav brīvdienu, tad bez darbiņa korī ikdienas mēģinājumos nav arī svētku. 

Visbeidzot, taujāti, kāpēc dzied korī, jaunieši teic, ka tā viņiem ir sirdslieta un piederības sajūta latviešu tautai. 

"Mūzika man tuva jau no bērnības, man patīk radīt mūziku, piedalīties tajā, un koris reizē ir gan radīšanas process, gan kopā būšanas lieta," teic Kristers un vedina atcerēties tekstu no kāda sena koncerta kopdziesmas: "Tā ir sirdsbalss, kas dziedāt liek, tā ir mīlestība un prieks." 

Kovidlaiks gan bijis grūts, jo iekšēji bijusi liela vajadzība būt kopā, sajūta, ka esi daļa no kaut kā lielāka. Lai kā mums katram patīk būt personībai, cilvēks ir bara dzīvnieks, un jauniešiem patīk būt šāda veida kopienā, grupā, kolektīvā. Dziedāšana korī ir dvēseles barība."

***

Vārds korim "Maska"

Gatavojoties Koru kariem, jauktais koris "Maska" savos ierastajos mēģinājumos atrod laiku gatavoties arī svētku atklāšanas koncertam. Par to, kā viņiem šajā lieta veicas, stāsta kora galvenais diriģents Jānis Ozols, kormeistars Eduards Vācietis, kā arī dziedātāji Melānija Lubiņa un Jānis Bušs.

Paula Jaunslaviete: Vai ieskicēsit, kas no jūsu skatpunkta gaidāms atklāšanas koncertā?

Jānis Ozols: Kopumā koncertā gaidāmas vairāk nekā 20 dziesmas, gandrīz visas no tām dzirdētas un iemīlētas. Būs simfoniskais orķestris, būs solisti, būs koris "Maska", koris "Pa saulei" un koris "Stars", būs arī dažādi pārsteigumi, kurus nevaru atklāt, jo tad tie vairs nebūs pārsteigumi... Būs liela skatuve.

Jau pagājušajā reizē, pirms pieciem gadiem, kad man arī bija tas gods šo koncertu veidot kopā ar radošo grupu, cilvēkiem iepatikās šī ideja un koncepts, tāpēc šogad pilnīgi jaunu riteni neizdomājam. Lai gan – šis tas būs arī ļoti pārsteidzošs. Sākumā jau it sevišķi – daudzi nebūs gaidījuši tādu sākumu...

Un beigas, protams, būs kolosālas – beigās mēs dziedāsim visi kopā: skatītāji un klausītāji dziedās kopā ar visiem māksliniekiem. Tā ir tāda forša kopā būšana un kolosāla dāvana dalībniekiem par to, ka viņi šos piecus gadus ar visu pandēmiju strādājuši, centušies, dziedājuši, dejojuši un spēlējuši pūtēju orķestros. Tā ir dāvana un liels paldies jums visiem par to, ka esat Dziesmu svētku kustībā!

Vai nav mazliet žēl, ka atklāšanas koncerts tiks pavadīts uz skatuves, koncertējot citiem, nevis starp pārējiem svētku dalībniekiem?

Melānija Lubiņa: No vienas puses, varbūt ir nedaudz žēl, jo gribētos būt arī skatītājai – iepriekšējos svētkos esmu bijusi tieši tādā lomā. No otras puses, mēs uz skatuves šo laiku tomēr izbaudām… Uz skatuves valda ļoti, ļoti patīkama gaisotne, dziedot dziesmas, vienmēr saskatāmies, un arī tās ir ļoti, ļoti priecīgas emocijas, kuras skatītāji varbūt pat nevar piedzīvot. Tāpēc es neteiktu, ka tas ir slikti, ka esam uz skatuves. Tas ir kaut kas nedaudz cits, bet ļoti patīkams! 

Jānis Ozols: Atrasties uz skatuves vispār ir patīkami!

Man šķiet, visi, kuri piedzīvojuši to skatuves būšanas lietu, zina – tā kaut kādā veidā tevi uzlādē un gribas uz tās atgriezties atkal un atkal, un ne velti ir arī tādi, kurus nevar vairs dabūt nost no tās. (smejas)

Taču skatuve – jā, tā ir kā maza narkotika, un mūsu amatierkorim tikt uz tik lielas skatuves un dziedāt tik ļoti daudziem cilvēkiem – tā ir ļoti reta, unikāla iespēja! Stadionā būs vismaz 20 vai 30 tūkstoši klausītāju.

Kas ir tas mirklis vai notikums, ko svētku nedēļā gaidāt visvairāk? 

Jānis Ozols: Šajos Dziesmu svētkos piedalos kādos četros koncertos, bet visīpašākais brīdis man būs lielā kopkora diriģēšana – 16 000 dziedātāju apvienošana līgo dziesmā man uzticēta pirmoreiz.

Jānis Bušs: Detalizētāka atbilde būtu – Koru karu dziesmas nodziedāšana, jo tā mums ir lielākā un labākā iespēja sevi parādīt. Tas ir arī visgrūtākais brīdis visā pasākumā. (..)

Eduards Vācietis: Man šķiet, katra cilvēka dzīvē ir brīži, kuros viņš nonāk līdz iekšējai emociju katarsei – sajūtai, ka no prieka vai sajūsmas līst asaras, aizraujas elpa un netiec tam pāri. Ceru, ka arī šajā nedēļā varēs noķert šādu mazu emocionālu uzplūdu aiz astes, un es ticu, ka tam visam varētu būtu pamats, jo Koru karos būs viena maza niansīte, kas man noteikti aizķersies pie sirds, un tā būs milzīga dāvana gan Latvijai, gan korim "Maska", gan arī īpaši man.