2. aprīlī pusapaļu gadskārtu svin flautiste, LNSO simfoniskā orķestra māksliniece un mācībspēks JVLMA Ilze Urbāne. Sarunā līdz ar sveicieniem dzimšanas dienā - par gaidāmo, jubilejai veltīto koncertu ar īpašu programmu maija vidū, par flautistes dzīvi un atziņām mūzikā, darāmā misijas apziņu. Stāstīts tiek par pedagoga darbu jau 28 gadus Mūzikas akadēmijā, par tā būtību, metodiku, jēgu un attiecībām ar studentiem, pirms pāris gadiem iegūto mākslas doktora grādu. Sarunas nogrieznis veltīts arī meitai Elīzai Kristai, jubileju svinēšanai un Lieldienām ģimenes lokā. 

Rūta Paula: Paskatījos tavā biogrāfijā - jau gandrīz 30 gadi Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un tikpat daudz arī pedagoga ampluā.

Ilze Urbāne: Es sāku strādāt 1998. gadā, tūlīt pēc manām ārvalstu studijām. Jā, gadi skrien kā stirnas, bet pieredze aug, un vienmēr liekas, ka tagad es tiešām zinu, kā to varētu darīt labāk. Bet tie gadi skrien. Ir jau pienācis brīdis, kad jāsāk domāt par pensiju, jo mūziķiem tas notiek ātrāk kā citiem cilvēkiem. Es nejūtu nekādu starpību pašreiz, bet varbūt tieši tā gudrība ir vairojusies pa šiem gadiem. Pieredze noteikti.

Raidījumā pirms desmit gadiem teici šādu atziņu: “Tikai ar gadiem nāk apjausma, ka mūziķiem būt - tā ir misija.”

Cik interesanti, ka es tā teicu!

Diezgan filozofiska atziņa. Kā ir ar misiju? Tā taču joprojām ir aktuāla!

Domāju, ka noteikti. Tas ir galvenais uzdevums mūzikai vispār. Jebkurās krīzes situācijās mūzika ir tā, kas paceļ cilvēka garu, kad vairs nav nekādu cerību. Kad tikko sākās pandēmija, mums bija koncerti bez publikas. Mums pašiem bija ļoti saviļņojoši, kā mēs tukšai zālei klanījāmies un spēlējām Mālera simfoniju. Tad bija ārkārtīgi izteikta sajūta, ka tā ir misija, jo varbūt kādam cilvēkam tas pacēla garu. Arī digitālā koncertzāle, kas bija Berlīnes filharmonijai - viņi atvēra visus savus failus, viss bija pieejams. Jo bija skaidrs, ka mūzika dara brīnumus. Tajā brīdī māksla tiešām ir tā, kas paliek.

Svarīga atziņa toreiz bija arī: “Mēs neesam vienkārši mūziķi - mums svarīgas ir ne tikai notis, bet jēgas atrašana, lai mūsu instrumenta radītās skaņas patiešām rada mūziku”.

Bez šaubām. Uzskatu, ka jau tad, kad cilvēks sāk savus pirmos soļus mūzikā, pedagoga uzdevums ir mācīt to jēgas līniju, ko viņš spēlē. Esmu ievērojusi, kas ir ļoti interesanti, aizbraucot uz meistarklasēm - protams, varu strādāt ar sev ne tik pazīstamiem cilvēkiem pie tehnoloģiskām lietām, bez kurām nav iespējams realizēt mūziku, bet, tiklīdz sāku runāt mākslinieciskās kategorijās, viņi uzplaukst un atveras.

Tev iznāk baudīt dzīvi caur mūziku, un mūzika noteikti ir arī stimuls visam, ko tu dari. Tu teici, ka izaicini sevi, meklē un strādā pie jaunām programmām. Kā tīri praktiski notiek programmas veidošana? 

Jāsaka, ir vēl tādi sapņi, kas nav piepildīti. Ir skaņdarbi, kurus Latvijā vēl pat neesmu atskaņojusi. Programma pirmām kārtām veidojas no sapņiem, kuri kaut kādā veidā ir piesaistījuši mani gan ar savu muzikālo saturu - es nevados tikai no tā, ka tas ir tehnisks izaicinājums, - gan kaut ko, kas skaņdarbā ir ielikts, kas tīri personīgi mani ļoti uzrunā. Viens no tādiem skaņdarbiem ir Baha “Čakona”, pārlikums no darba vijolei. Tajā ir tik daudz atklāsmju! Baha mūzikas varenība - tā mani pārņem. Ir bijušas vairākas ieceres to iekļaut solokoncertā, bet toreiz sākās pandēmija un tas nebija iespējams. Programma veidojas no skaņdarbiem, kas kaut ko izteiktu arī publikai, jo mēs nedrīkstam nedomāt, kam mēs spēlējam. Tas ir ļoti svarīgs moments. Ļoti daudzas ieceres nav realizējušās, uz kurām vēl gribētos cerēt. Tur ir, protams, jāpieliek spēki, jābūt menedžerim pašam sev, un atzīstu, ka man ir slinkums to darīt. Un neviens jau pakaļ neskrien, tā vien nepiedāvā.

Bet tomēr kaut kas visu laiku urķē.

Jā, kaut kas tāds, kas mani interesē tīri mākslinieciski, kurā ir ļoti dziļš saturs. Ar publiku, kas mūs klausās, vajag dalīties ar kaut ko īpašu, un, ja mums ir spēja to projicēt, komunicēt saturiski, tas ir lielākais uzdevums. Atkal pie misijas šeit atgriežamies.