Trešajā adventē "Klasikā" tiekamies ar jauno dziedātāju, soprānu Etīnu Emīliju Saulīti, kura 20. decembrī atkal būs Latvijā, lai Spīķeru koncertzālē piedalītos koncertstāstā "Debisī ir jāpiedzīvo", taču šobrīd māksliniece vēl aizvien ir Itālijā, kur, kā pati smej, brīvajā laikā velta visu savu uzmanību darbam un studijām Milānas "La Scala" Teātra akadēmijā. 

Ieva Zeidmane: "La Scala" akadēmijā nonācāt, izturot milzīgu atlasi 400 pretendentu konkurencē un ieguvāt iespēju divus gadus tur skoloties. Nu jau pirmie mēneši Itālijā ir aizvadīti. Kā esat tur iejutusies?

Ļoti labi! Cītīgi mācos, un progress ir jau jūtams. Un izbaudu itāļu valodas stundas...

Man patīk jūsu formulējums, ka brīvajā laikā kārtīgi mācāties un cītīgi strādājat. Tas nozīmē, ka ir ļoti daudz arī visādu aktivitāšu, ar kurām šobrīd esat saskārusies.

Jā, lai gan jāteic, ka darba slodze pēc nesen pabeigtās Dārziņskolas ir pavisam savādāka, un tagad to nākas ļoti novērtēt. Bet – jā, tagad ir īstais laiks, kad varu beidzot pievērsties savai tehnikai un sakopt neizkoptās lietas. Tā ka darba pietiek. 

Sakāt, ka slodze ir savādāka. Lielāka vai mazāka? Pēc Dārziņskolas, pieļauju, tā ir mazāka?

Noteikti mazāka. Pēc iepriekšējā gada nesalīdzināmi. (Smejas.)

Skolas laikā tas jums bija tāds pamatīgs maratons, jo Dārziņskolu jūs absolvējāt mūzikas teorijas klasē, bet paralēli mācījāties arī dziedāšanu pie Irmas Pavāres Rīgas Doma kora skolā. Par jums jau gan saka, ka jums ir apbrīnojamas darbaspējas un liela neatlaidība. Tātad tas pamazām sāk jau arī atmaksāties?

Mazlietiņ precizēšu. Pagājušā gadā vairs nebiju Doma kora skolā, bet jau strādāju Latvijas Nacionālās operas korī. Ar to bija tā lielā slodze. Bet laikam jau varētu teikt, ka mans darba spars nāk no tā, ka man vienkārši ļoti, ļoti patīk darīt to, ko daru, un es ar to saistu visu savu dzīvi. Un tas nāk automātiski, jo vienkārši gribas to darīt.

Vai mūzikas teorijas zināšanas noder, veidojot vokālās partijas?

Noteikti. Īpaši interpretāciju ziņā. Itālijā mācoties, ir laba gandarījuma sajūta, ka kaut kādas primitīvās lietas, kas kādam dziedātājam no teorijas zināšanas lietām iztrūkst, man ir kā pašsaprotamas. Tā ka tas ļoti, ļoti noder. Jo dziedāšana jau tomēr nav tikai runa par tehniku un to, vai es nodziedāšu augšējo vai apakšējo noti vai koloratūras, bet arī par to, ko mēs skatītājiem pavēstām ar savu balsi. Lai to izdarītu un saprastu, noteikti jāzina arī muzikālais saturs, ko komponists tur ir iekodējis.

Un kā veicas ar itāļu valodas apgūšanu un vispār itāļu mentalitāti, kas jums šobrīd noteikti ir apkārt?

Ar itāļu valodu iet diezgan veiksmīgi, jo pirms tam diezgan daudz ir dziedāts itāļu valodā, tāpēc šī valoda ir tuva un saprotama. Itāļu mentalitāte gan ir mazliet savādāka, jo tā ir dikti atšķirīga no mūsu introvertās latvieša dabas. Bet sāku lēnām aprast, sāku saprast šos cilvēkus, un ir ļoti jauki, ka viņi ir ļoti patiesi un saka visu, ko domā. Tā kā – jā, pavisam cita vide, laikam mazliet savādāka, nekā gaidīju, bet viss kārtībā!

Pieņemu, ka cilvēkam, kuram piemīt kārtīgas darbaspējas un kurš radis visu plānot un paspēt izdarīt daudzas lietas vienlaicīgi, itāļu attieksme šķiet tāda stipri viegla.

Noteikti. Īpaši brīdī, kad manā svarīgajā karjeras posmā, kad gribas lielu attīstību ātri un tūlīt, šī mentalitāte ir… neteikšu, ka šķērslis, bet vienkārši izaicinājums. (Smejas.) 

Straujais pagrieziena punkts karjerā jums bija pagājušā gada vasarā, kad 18 gadu vecumā iekļuvāt Hansa Gabora Belvederas jauno operas solistu konkursa finālā un tikāt pamanīta. Vai pozitīvās sekas jūtat joprojām?

Noteikti jūtu, jo ir tik daudz kontaktu palikuši no šī konkursa dziedātājiem, žūrijas pārstāvjiem un vienkārši klausītājiem, ka visu laiku šis fons, kas nāk no konkursa, ir jūtams. Esmu ļoti pateicīga, ka man bija tāda iespēja tur būt un pieredzēt to visu pavisam jaunā vecumā; Tam noteikti bija citi labumi, nekā ja es piedalītos, mazliet vecāka būdama. Tā ka šī man bija ļoti laba pieredze. Neko nenožēloju – tikai priecājos par to, ka tas viss iznāca.

Vairāk – audioierakstā.