Latvijas Komponistu savienība ar lepnumu piedāvā koncertcikla “Latviešu kamermūzikas jaunumi” trešo programmu – latviešu komponistu jaunāko veikumu kamermūzikas žanrā. Šī koncertu sērija ne tikai iepazīstina ar pasaules un Latvijas pirmatskaņojumiem, bet arī atdzīvina darbus, kas tapuši pandēmijas gados un līdz šim skanējuši tikai tiešraižu koncertos.

Programma, kas izskanēs 2. oktobra vakarā būs atšķirīga un saistoša ar elektroniskās komponentes klātbūtni - vairāki skaņdarbi, kas skanēs koncertā, ir sacerēti dzīvajiem instrumentiem un elektronikai. Latvijas Komponistu savienība ar lepnumu piedāvā koncertcikla “Latviešu kamermūzikas jaunumi” trešo programmu – latviešu komponistu jaunāko veikumu kamermūzikas žanrā.

Par mācībām Jeila universitātē, gaidāmajiem projektiem un skaņdarba "I" tapšanu svētdienas rīta intervijā stāsta komponiste Annija Anna Zariņa.

Marta Paula Pauliņa: Kā tu izlēmi mācīties tieši pie Deivida Langa, un kāds ir viņa “rokraksts” kā pedagogam?

Jēlas universitātes mūzikas skolā ir pieci kompozīcijas pasniedzēji, un katru semestri ir iespēja izvēlēties vienu no viņiem. Es jau diezgan mērķtiecīgi gāju uz to, ka vēlos sākt tieši ar Deividu Langu. Tas bija apzināts lēmums – lai gan visi pasniedzēji ir fantastiski, Deivida pieeja man šķiet īpaši radniecīga, jo viņš pievēršas tēmām, kas man ir svarīgas – gan par saturu mūzikā, gan par formu. Manuprāt, viņš ir ļoti atvērts un iedrošinošs pedagogs, bet vienlaikus viņš prot arī uzdot īstos jautājumus – tos, kas izaicina. Jau pēc pirmās nodarbības man bija sajūta, ka esmu pareizajā vietā. Ir ļoti svarīgi, ka pasniedzējs ne tikai klausās, bet arī ‘dzird’ – saprot, kur tu ej un palīdz tev pašam to labāk ieraudzīt.

Marta Paula Pauliņa: Vai elektronika joprojām ir nozīmīga daļa tavā kompozīcijā? Kā tas veidojas tagad – Jēlā?

 Elektroniskā mūzika vienmēr ir bijusi manā redzeslokā kā viens no instrumentiem, nevis mērķis pats par sevi. Hāgā, kur es studēju iepriekš, bija cieša sadarbība ar Sonoloģijas institūtu, un tā izglītība tiešām ir augsta līmenī – tas man deva iespēju strādāt ar elektroniku padziļināti. Tomēr es nekad neesmu vēlējusies, lai elektronika kļūst par manas mūzikas dominējošo iezīmi. Drīzāk – ja ideja to prasa, tad es to izmantoju. Arī Jēlā ir pieejami gan resursi, gan studijas, un es noteikti strādāšu ar šo elementu arī turpmāk, bet tikai tad, ja tas pamatoti iekļaujas darba idejā. Es domāju par elektroniku kā par papildus telpu skaņai, nevis kā par mērķi.

Marta Paula Pauliņa: Par ko ir skaņdarbs "I”, un kā tas radās?

“I”, kas latviski tulkotos kā ‘es’, ir darbs, ko radīju gandrīz pirms gada Hāgas Karaliskās konservatorijas pasūtījumā. Šis darbs tika atskaņots mācību gada atklāšanas ceremonijā, un tas bija ļoti īpašs uzdevums – radīt darbu vienam atskaņotājmāksliniekam, bet ar trīs balsīm: dzīvā balss un divas iepriekš ierakstītas. Man bija svarīgi izmantot šo formātu, lai izpētītu, kā mūzikā var izpausties dažādi ‘es’. Mani fascinē brīdis, kad cilvēks dzird savu balsi atskaņojumā – tajā ir kaut kas konfrontējošs, neparasts. Man šķita interesanti spēlēties ar šo pieredzi, radīt telpu, kurā atskaņotājs it kā satiekas ar sevi, sarunājas vai pat nonāk pretrunās pats ar sevi. Tā ir gan akustiska, gan filozofiska spēle ar identitāti.

Marta Paula Pauliņa: Kādi ir tavi tuvākie radošie plāni?

Šobrīd man paralēli ir vairāki projekti dažādās valstīs. Jēlā es gatavojos rakstīt darbu vokālajam oktetam – tā ir viena no studiju programmā paredzētajām iespējām. Nākamā gada vidū ir paredzēta sadarbība ar Filharmonijas orķestri, kas jau ir ļoti liels solis, un es to uztveru ar pietāti. Tikmēr Nīderlandē tuvu noslēgumam ir darbs, kas paredzēts orķestrim – tas tiks atskaņots trīs reizes janvārī. Un Latvijā man pirmo reizi ir iespēja veidot mūziku īsfilmai sadarbībā ar režisoru Aleksandru Konovalovu. Šie projekti ir dažādi gan pēc formas, gan satura, bet katrs no tiem man palīdz izpaust kādu citu savas muzikālās balss pusi.