Ēriks Ešenvalds: Gribu uzrakstīt baletu – esmu atradis brīnišķīgu stāstu

7. septembrī Dzintaru koncertzālē orķestris "Kremerata Baltica" kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu atskaņos Ērika Ešenvalda opusa "Okeāna balss" jauno redakciju.

Ērģelēm ar okeānu, viņaprāt, ir daudz līdzību – tās ir tikpat varenas. Nesen Japānā piedzīvojis savu pirmo zemestrīci mūžā, intervijā LR3 "Klasika" komponists nebeidz sajūsmināties par dabu, kas viņu iedvesmo visvairāk, un sarunas noslēgumā atklāj savu kvēlāko sapni:

"Gribu uzrakstīt baletu – esmu atradis brīnišķīgu stāstu…"

Skaņdarbs "Okeāna balss" sākotnēji rakstīts pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pasūtījuma, un oriģinālversijā līdzās stīgām un ērģelēm tajā ievīta arī flautas balss – darba pirmatskaņojumā piedalījās Dita Krenberga. "Rakstot šo darbu, jau zināju, ka tas tiks atskaņots Rīgas Domā, tāpēc iecerēju distancētu sasaukšanos: ērģeles balkonā, bet flauta atskanēs no citas baznīcas velves.

Beidzamajā laikā ļoti alkstu pēc skaistām telpām, kur mūzika nav jāvada vai jāved, bet tā pati plūst, kur ir skaistā reverberācija, kāda mums ir Rīgas Domā vai Pēterbaznīcā.

Kad jādzied vai jāspēlē kultūras nama akustikā, mūzikai grūti pacelties, lidot. Bet katedrālēs mūzika virmo, tā vienkārši pati lido, tai ir spārni," atklāj komponists. "Līdz ar to, ka orķestrī "Kremerata Baltica" flautista nav, izveidoju pielāgotu versiju bez flautas solo. Jāatzīst, man pašam arī būs iespēja pirmoreiz to noklausīties."

Kālab tieši "Okeāna balss"? Tāpēc, ka Ešenvalds ērģeles tiecas salīdzināt ar okeānu – tās ir tikpat varenas. "Ērģeles kā instruments ir pašpietiekams, tās ir kā orķestris un varbūt pat vēl vairāk, jo ērģelēm var uzlikt flautas tembru, obojas tembru, stīgu tembru un visdažādākās iespējas un kombinācijas. Ērģeles ir varens instruments – spēj uzburt stihiju un tikpat ātri nomierināties. Nupat biju Japānā, kur piedalījos starptautiskā koru konkursa žūrijā, un kādā naktī bija zemestrīce – pamodos no piecu sekunžu grūdiena, kam tūlīt sekoja otrs grūdiens.

Nevarēju saprast, ko darīt – skriet ārā vai palikt, bet beigās aizmigu. No rīta uzzināju, ka bijušas trīs balles – tā nu pirmoreiz mūžā piedzīvoju zemestrīci…

Bet okeāns – man šķiet, tas kaut ko vēsta, runā, kaut ko grib mums pateikt. Vispār jau daba mani ļoti, ļoti iedvesmo – bez tās nevaru. Lai kur dotos, vispirms ļoti savtīgi izpētu visu par zemi, kur būšu: ja redzu – pagūšu arī kaut ko no dabas redzēt un tas ir turpat netālu, labprāt dodos trīs, četras dienas agrāk vai uzkavējos. Pirmkārt, daba ir senāka par mums – tā ir vairāk redzējusi, vairāk dzirdējusi, piedzīvojusi, un tā kaut ko stāsta mums. Man liekas, ka es dzirdu, ko viņa stāsta – un tās vibrācijas, trīsas un harmonija ielejas manā nošpapīrā."

Vairāk un plašāk šeit!