Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā no 10. janvāra skatāma māksliniekam Ojāram Ābolam veltītā izstāde “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”. 

Gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols (1922–1983) ir pretrunīgi vērtējama personība Latvijas okupācijas laika mākslas vēsturē. Aizrautība ar komunisma idejām un kaismīga ticība mākslas spējai un nepieciešamībai runāt par aktuālo, bet arī Rietumu mākslas aizguvumi ekspresionisma un konceptuālisma aizmetņu formā ir tikai daži no pretmetiem, kas raksturo viņa radošā ceļa un teorētiskās domas daudzpusību.

Mākslinieka dzīves un daiļrades līkločus pētām kopā izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Elitu Ansoni, kuras māksliniekam veltītā monogrāfija nāk klajā vienlaikus ar izstādes atklāšanu.

Elita Ansone: Domāju, ka ne vienam vien būs saprotams, ka izstādes nosaukums reflektē par tagadni. Vārds 'absurdie' un 'cilvēka absurdie projekti' bieži vien nāk prātā, redzot, kas notiek šodien pasaulē - kari nav beigušies, cilvēki izmanto zemes resursus.

Izstādes nosaukums izmanto Ojāra Ābola darbu cikla “Procesi uz Zemes” nosaukumu, tikai tas ir transformēts.

Cikls “Procesi uz Zemes”, kuru Ojārs Ābols gleznoja 70. gadu vidū, ietver vairākus darbus, tajā skaitā ar nosaukumu “Nukleārās iznīcināšanas aprēķins”, kas ir skaidra norāde uz kodoldraudiem, bet pamatā šis cikls radās ekoloģiskās kustības iespaidā, kas 70. gados bija pīķa stundā. Ābols šajā ciklā norāda uz zemes resursu izmantošanu, smagās industrijas iegraušanos zemes dzīlēs. Viņš saskatīja tehnoloģiju konfliktu ar dabas vienreizīgumu, saudzējamību un vispār dzīvības saudzējamību, jo ne tikai ekoloģija interesēja Ābolu. 70. gados viņam radās arī tādi darbi, kuros viņš attēlo dzīvotnes un dzīvības rašanās procesus no diviem atšķirīgiem skatupunktiem. Viens ir asamblāža, vairāki abstrakti darbi, kurus arī sauc “Dzīvotne”. Tās ir putnu ligzdiņas no dažādiem dabas elementiem. Otrs piegājiens ir, kur dzīvības rašanās vai tapšanas process ir tehnoloģisks, kolbās ķīmiski radīts.

Ābols daudzām lietām pieiet ļoti filozofiski.

Neatceros, kad būtu notikusi viņa personālizstāde, retrospekcija ar tādu vērienu, kādu tagad skatām šeit. 

Šī pilnīgi noteikti ir lielākā Ābola darbu izstāde, kāda jebkad tikusi veidota. Ojāra Ābola dzīves laikā nenotika neviena viņa personālizstāde šeit, Latvijā. Neviena. Viņš, protams, piedalījās kopīgās mākslinieku izstādēs, bet viņš bija tik ļoti aizņemts ar darbu Mākslinieku savienībā un sabiedriskiem procesiem, ka viņam nepietika laika, lai nodarbotos ar saizstādi. Viņu interesēja visi kopīgie procesi, bet neapšaubāmi viņš gleznoja. Pēc viņa nāves Latvijā notika pāris izstādes, bet tās nebija visaptverošas un lielas.

Ojārs Ābols nomira 1983. gadā, un pēdējā reize, kad viņam tika vairāk uzmanības veltīts, bija 2007. gadā. Izdevniecība “Neputns” tad laida klajā viņa rakstu izlasi,

jo Ābols ir teorētiķis un mākslas kritiķis - tiešām nozīmīgu publikāciju, kas apkopo daļu viņa teorētiskā veikuma.

Mākslinieka dzīvē ir divas daļas - tā, kas ir komunisma idejām kalpojusi, un vēlāk tā, kas Rietumu modernismam. Sākotnējā padomju ideoloģija netika ietverta. Es, savukārt, šajā izstādē esmu centusies apvienot visus Ābola mākslas periodus un strādājusi pie monogrāfiska pētījuma par Ābolu, kas nāks klajā līdz ar izstādi, kur es iekļauju abas viņa pretrunīgi kopā liekamās un vērtējamās dzīves daļas. Viņš veidojās 30. gados sociāldemokrātijas apstākļos par kreisi orientētu cilvēku, kara laiku viņš pavadīja PSRS teritorijā un pēc kara atgriezās šeit kā jau ļoti pārliecināts padomju ideju ieviesējs, bet tas diezgan ātri beidzās.

1956. gadā viņš devās ceļojumā apkārt Eiropai, kur ieraudzīja brīvo pasauli, kur ieraudzīja mākslu muzejos, modernismu un pilnīgi citu dzīves telpu, kurai viņš un Džemma Skulme jutās ļoti piederīgi.

Viņi saprata, ka pieder tai pasaulei, un ar to viss mainījās. No 50. gadu otrās puses Ābols pilnībā mainīja savus uzskatus un ideoloģiju un kļuva par modernisma ideju un mākslas praktiķi.

Plašāk - audioierakstā.